Ziemeļbriedis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemeļbriedis
Rangifer tarandus (Linnaeus, 1758)
Ziemeļbriedis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Pārnadži (Artiodactyla)
Apakškārta Atgremotāju apakškārta (Ruminantia)
Dzimta Briežu dzimta (Cervidae)
Apakšdzimta Stirnu apakšdzimta (Capreolinae)
Ģints Ziemeļbrieži (Rangifer)
Suga Ziemeļbriedis (Rangifer tarandus)
Izplatība
Rangifer tarandus map.png

Ar zaļu atzīmēta ziemeļbriežu izplatība Ziemeļamerikā, ar sarkanu - Eirāzijā

Ziemeļbriedis (Rangifer tarandus) ir liela auguma briežu dzimtas (Cervidae) zīdītājs, kas pieder ziemeļbriežu ģintij (Rangifer). Tā ir vienīgā suga ziemeļbriežu ģintī. Ziemeļbrieži dalās 2 lielās grupās: tundras ziemeļbrieži, kuriem ir 8 pasugas, un meža ziemeļbrieži, kuriem ir 5 pasugas.

Ziemeļbriedis ir izplatīts ziemeļu puslodes arktiskajā un subarktiskajā biomā. Ir sastopamas migrējošas populācijas un populācijas, kas ir nometnieces. Kopumā suga ir plaši izplatīta, tomēr dažu pasugu izdzīvošana ir apdraudēta, un dažas ir jau izmirušas.[1]

Ziemeļbriežu medības un to audzināšana daļējos mājas apstākļos, lai iegūtu gaļu, kažokādu, ragus, pienu un tos izmantotu kā transporta līdzekli, ir daudzu ziemeļu tautu viena no svarīgākajām nodarbēm.[2] Pateicoties mītam par Ziemassvētku vecīša lidojošiem ziemeļbriežiem, tos labi pazīst visā pasaulē, kur svin Ziemassvētkus.[3]

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzām ziemeļu tautām ziemeļbriežu aizjūgs ziemas sezonā ir galvenais pārvietošanās veids

Ziemeļbrieža izplatības areāls aptver ziemeļu puslodes holarktisko reģionu. Tas mājo gan tundrā, gan taigā.[4] Ziemeļbriedis ir sastopams Skandināvijā, Grenlandē, Krievijā, Mongolijā, Ķīnas ziemeļos (uz ziemeļiem no 50 paralēles) un Ziemeļamerikā, gan Kanādā, gan ASV (Aļaskā un Kanādas pierobežas štatos).

Līdz 19. gadsimta vidum tas bija sastopams pat Aidaho dienvidos. Tas kādreiz dzīvoja Sahalīnā un iespējams arī Īrijā. Pleistocēna laikā ziemeļbriedis Eiropā bija sastopams līdz Spānijai.[4] Mūsdienās dienvidreģionu populācijas ir izmirušas, un tas vairs nav sastopamas daudzās sava izplatības areāla vēsturiskajās zemēs. Vislielākās populācijas mūsdienās ir Norvēģijā, Somijā, Sibīrijā, Grenlandē, Aļaskā un Kanādā.

Mājas ziemeļbrieži ir sastopami Skandināvijā un Krievijā. Tie tiek turēti lielos baros, kuros ir 150 - 170 ziemeļbrieži. Eiropā savvaļas ziemeļbrieži ir palikuši tikai Norvēģijā.[5] Daži ziemeļbrieži no Norvēģijas 20. gadsimta sākumā tika introducēti Atlantijas okeāna dienvidos Dienviddžordžijas salā, kurā ziemeļbrieži ir sastopami joprojām. Apmēram 4000 ziemeļbrieži tika ievesti Francijai piederošajās Kergelēna arhipelāga salās Indijas okeāna dienviddaļā. Arī Īslandē ir ievesti ziemeļbrieži, un to skaits ir apmēram 2000 - 4000.[6]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svalbāras ziemeļbriežu pasuga (R. t. platyrhynchus) ir vismazākā no visām pasugām, lielākie tēviņi sver 90 kg, attēlā Svalbāras ziemeļbrieža mātīte
Liels ziemeļbriežu tēviņš var sasniegt 318 kg masu
Ragiem ir milzīga nozīme, lai nostiprinātu augstāku vietu bara hierarhijā
Vasarā pēdas kļūst mīkstas un izplešas, tādējādi atbalsta virsma kļūst lielāka, nodrošinot stabilāku iešanu pa mitro un mīksto tundras zemi
Ziemeļbrieži ir ļoti labi peldētāji un, ja nepieciešams var pārpeldēt ezeru vai platu upi

Ziemeļbriežu pasugas viena no otras atšķiras gan augumā, gan kažoka krāsā. Abiem dzimumiem aug ragi, tikai tēviņiem tie ir lielāki, bet mātītēm mazāki. Dažām pasugām mātītēm ragu nav vispār. Mātītes ķermeņa garums parasti ir 162 - 205 cm, to svars 79 - 120 kg.[7] Tēviņu ķermeņa garums ir 180 - 214 cm, svars 92 - 210 kg. Reizēm ir ļoti lieli tēviņi, kas var sasniegt 318 kg svaru.[7] Augstums skaustā ziemeļbriežiem ir 85 - 150 cm, astes garums 14 - 20 cm. Vismazākā pasuga ir Svalbāras salu ziemeļbriedis (R. t. platyrhynchus), šīs pasugas mātītes garums ir apmēram 150 cm un svars 53 kg pavasarī, bet 70 kg rudenī. Tēviņu ķermeņa garums ir 160 cm, svars 65 kg pavasarī un 90 kg rudenī.[8] Salīdzinoši ar pārējām pasugām, Svalbāras ziemeļbriedim ir arī īsas kājas, tā augstums skaustā ir 80 cm.[8] Kopumā ziemeļu pasugas ir mazākas nekā dienvidu pasugas. Arī mājas ziemeļbriežiem, salīdzinot ar savvaļas īpatņiem, ir īsākas kājas un lielāka masa.

Kažoka krāsa ir atkarīga no vairākiem faktoriem: individualitātes, sezonas un pasugas veida. Dienvidu pasugas ir tumšākas nekā ziemeļu pasugas. Bet pamatā kažoki ir brūnpelēki ar gaišāku, gandrīz baltu kaklu. Kažokam ir dubults matojums. Tam ir bieza un silta pavilna un garāka akotspalva, kas nosedz pavilnu, sargājot to no nokrišņiem, turklāt akotspalvas mata iekšpuse ir tukša un pildīta ar gaisu.[9]

Ragi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajai daļai pasugu abiem dzimumiem aug ragi.[10] Tēviņu ragi ir lielāki, žuburaināki un iespaidīgāki nekā mātīšu ragi. Skandināvijas populācijām vecākiem tēviņiem ragi nokrīt decembrī, bet jaunajiem pavasarī, toties mātītēm ragi nokrīt vasarā. Ragiem var izšķirt 2 žuburu grupas, vienu zemāku un otru augstāku. Salīdzinot pasugas, ragu lielums ir atšķirīgs. Ziemeļu pasugām ragi ir mazāki, smailāki, un raga kaulam veidojas apaļāka forma.[9] Toties dažām pasugām ragi ir ļoti lieli un krāšņi, kļūstot par otriem lielākajiem ragiem visā briežu dzimtā pēc aļņa ragiem. Tie var sasniegt 100 cm platumu un 135 cm augstumu. Bet, salīdzinot ar ķermeņa lielumu, tie ir vislielākie ragi briežu dzimtā.[11]

Elpošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļbriežiem ir īpaši veidotas nāsis, kas var izplesties un nozīmīgi palielināt nāsīm virsmu. Aukstā laikā tam ir ļoti liela nozīme gaisa sasildīšanai pirms gaiss nokļūst plaušās. Nāsis uztver izelpotā gaisa kondensātu un samitrina ieelpoto, sauso gaisu, un iespējasm daļa kondensāta absorbējas asins sistēmā.

Nagi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļbrieža nagi piemērojas sezonai. Vasarā, kad tundra ir mitra un mīksta, pēdas apakša kļūst līdzīga sūklim un izplešas, veidojot lielāku atbalsta virsmu. Ziemā pēdas saraujas, kļūst cietākas, nags izveido kaut ko līdzīgu cietam gredzenam, kas iecērtas ledū un sniegā, nodrošinot ziemeļbrieža gaitu pret slīdēšanu. Šāds nags ir arī piemērots sniega rakšanai, lai ziemeļbriedis izraktos cauri sniegam līdz ķērpjiem un sūnām, kuras ir iemīļota ziemeļbriežu barība.[12][13]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Migrējošs bars Ziemeļamerikā

Dažas Ziemeļamerikas ziemeļbriežu populācijas veic garāko migrācijas ceļu no visiem pasaules sauszemes dzīvniekiem. Tie katru gadu noiet apmēram 5000 km.[14] Eiropas populācijām migrācijas ceļi ir īsāki, bet dažas salu populācijas kā R. t. pearsoni un R. t. platyrhynchus ir nometnieces un pamatā uzturas vienā un tajā pašā vietā. Migrācijas laikā ziemeļbrieži dienas laikā veic 19 - 55 km. Tas notiek lēnām un bez steigas, jo skrienot ziemeļbrieža ātrums ir 60 - 80 km/st.[15] Pavasara migrācijas laikā mazākie ģimeņu bari apvienojas lielos baros, kuros ir 50 000 - 500 000 ziemeļbriežu. Rudeņos migrēšana notiek nelielos baros, jo tās laikā ir ziemeļbriežu riests. Ziemas laikā ziemeļbrieži uzturas meža zonā, pavasarī tie pamet ziemas barošanās vietas un dodas uz vasaras ganībām un mazuļu dzimšanas vietām tundrā. Ziemeļbrieži ne tikai ātri skrien, tie arī ļoti labi peld, apmēram ar ātrumu 6,5 km/st, bet, ja nepieciešams, ātrums var būt 10 km/st. Migrējošs bars neapjūk ezera vai platas upes krastā, tas bez kavēšanās to šķērso.[15]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļbrieži uz autoceļa laiza sāli, attēls uzņemts Britu Kolumbijā

Ziemeļbriežiem tāpat kā pārējiem atgremotājiem ir četru kambaru kuņģis. Pamatā tie barojas ar ķērpjiem un sūnām. Vasarā tie barojas arī ar vītolu un bērzu lapām, kā arī ar grīšļiem un zāli. Reizēm ir novērots, ka ziemeļbrieži barojas ar lemingiem,[16] arktikas palijām un putnu olām.[17] Rudenī tie ēd arī sēnes.[18]

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riests ziemeļbriežiem sākas vēlu septembrī un beidzas novembrī. Tēviņi savā starpā cīnās par tiesībām pāroties. Tie uzbrūk viens otram ar ragiem, un saāķējušies kopā tie cenšas viens otru pastumt uz atpakaļu. Dominants tēviņš izveido sev harēmu no 15 - 20 mātītēm, ar kurām sapārojas. Šajā laikā tēviņš pārtrauc baroties un spēcīgi novājē. Jaunie briedēni dzimst nākamajā gadā laikā no maija līdz jūnijam. Pēc 45 dienām tie jau barojas kā pieaugušie ziemeļbrieži.

Dabīgie ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir vairāki plēsēji, kas aktīvi medī ziemeļbriežus. Jaunos briedēnus medī klinšu ērglis (Aquila chrysaetos), un tas ir galvenais briedēnu bieds.[19] Bet tikko dzimušus briedēnus, mātītes, kas dzemdē, un slimos dzīvniekus medī arī āmrijas, brūnie lāči un polārlāči. Polārlācis var uzbrukt arī pieaugušam un veselam briedim. Galvenais veco un slimo ziemeļbriežu vajātājs ir pelēkais vilks, īpaši ziemā. Mirušu ziemeļbriežu kaulus skrubina arī lapsas, kraukļi un vanagi. Vasarā ziemeļbriežus nomoka arī odu un knišļu bari.[20]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļbriežiem ir 13 pasugas, kas iedalās 2 lielās grupās: tundras ziemeļbriežos un meža ziemeļbriežos.[21]

Tundras ziemeļbrieži[22][izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • †(R. tarandus eogroenlandicus) - dzīvoja Grenlandes austrumu krastā;
  • (R. tarandus granti) - dzīvo Aļaskā, Jukonā un Kanādas zimeļrietumos;
  • (R. tarandus groenlandicus) - dzīvo Kanādas ziemeļrietumos, Nunavutā un Grenlandes rietumos;
  • (R. tarandus pearsoni) - dzīvo Novaja Zemļa Krievijā;
  • (R. tarandus pearyi) - dzīvo Kanādas ziemeļrietumos un Nunavutā;
  • (R. tarandus platyrhynchus) - dzīvo Svalbāras salā Norvēģijā;
  • (R. tarandus sibiricus) - dzīvo Sibīrijas tundras daļā;
  • (R. tarandus tarandus) - dzīvo Eirāzijas tundrā, Skandināviju ieskaitot;

Meža ziemeļbrieži[22][izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Ziemeļbriedis