Johans Reinholds fon Patkuls

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Johans Reinholds fon Patkuls
Johann Reinhold von Patkul
Johans Reinholds fon Patkuls
Personīgā informācija
Dzimis 1660. gada 27. jūlijā
Zviedrijas karaliste, Stokholma
Miris 1707. gada 11. oktobrī (47 gadi)
Polijas-Lietuvas kopvalsts, Kazimira
(Tagad Karogs: Polija Polija)
Vecāki Frīdrihs Vilhelms fon Patkuls
Ģertrūde Patkula

Johans Reinholds fon Patkuls (vācu: Johann Reinhold von Patkul; 1660. gada 27. jūlijs Stokholma1707. gada 11. oktobris Kazimira, Polija) bija no Latvijas cēlies vācbaltiešu jurists un politiķis, cīnītājs pret zviedru īstenoto muižu redukciju Vidzemē, viens no Lielā Ziemeļu kara organizētājiem.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patkulu dzimta pieder pie senākajām vācbaltiešu dzimtām Latvijā, kuras pirmsākumi meklējami 13. gadsimtā. Kaut arī ģimenes tradīcija saista tās pirmsākumus ar Vestfāleni tagadējā Vācijā, tomēr uzvārds Patkuls (citi rakstības varianti bijuši Pattküll, Pattkül, Pattkull) liecina par līvu izcelsmi - tāpat kā uzvārdos Üxkül, Koskul, Paykull, Paukul.

Pirmā rakstītā ziņa par Livonijas ordeņa vasali Andreju Patkulu (Andreas Patkul) atrodama 1385. gadā. Patkulu dzimtai piekrita svarīga loma 17. gadsimta zviedru-poļu karos. Fromholds Patkuls bija pilnvarots vest sarunas ar Zviedrijas karali Gustavu Ādolfu par vācbaltiešu privilēģiju apstiprināšanu pēc Vidzemes iekļaušanas Zviedrijas impērijā (1629). Johana Reinholda tēvs Frīdrihs Vilhelms fon Patkuls (1604-1666) bija Livonijas landrāts un zviedru armijas majors, kas Otrā Ziemeļu kara (1654-1660) laikā bija sadarbojies ar poļiem, tāpēc 1657. gadā apcietināts un notiesāts par valsts nodevību.

Atriebības alkas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Johans Reinholds Patkuls ir dzimis Stokholmas cietumā, kur viņa māte Ģertrūde bija ieradusies, lai būtu kopā ar viņa ieslodzīto tēvu. Bērnam bija tikai seši gadi, kad tēvs miris un nelīdzsvarotās mātes veiktā audzināšana uz visu mūžu atstājusi viņā vēlēšanos atriebt visas personīgi piedzīvotās pārestības. Māte kopā ar dēlu atgriezusies Vaidavas muižā, kur vēl šobrīd atrodama "Patkula ala", kas tautas nostāstos folklorizēta kā viņa slēpšanās vieta, kurā esot atradies sienā kalts dzimtas ģerbonis.

Patkulu mājās valdošo noskaņojumu kuriozi raksturo šāds notikums. Ģertrūde Patkule konflikta dēļ vairākkārt uzbruka Ķieģeļu muižas nomniekam Tīzenhauzenam. Reiz viņa jātnieku grupas priekšgalā iebruka Ķieģeļos un personīgi šāva ar pistolēm, bet Tīzenhauzens neielaidās cīņā, "ņemot vērā viņas neprātīgo izturēšanos un to, ka viņa sieviete". Kādu citu reizi viņa iebruka Ķieģeļos piecpadsmit vīru priekšgalā, kas bija bruņoti ar pistolēm, musketēm un pīķiem, un nolaida dzirnavu dīķi.

Cīnītājs par Vidzemes muižnieku tiesībām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunais Patkuls ir studējis tieslietas Ķīles universitātē (1677-1680), pēc tam atgriezies savā dzimtmuižā. 1687. gadā viņš iestājās zviedru karadienestā par kapteini Rīgas garnizonā. No 1688. gadā viņš atkārtoti piedalījās Vidzemes landtāgos, kas Patkulu 1690. gada februārī ievēlēja par Vidzemes muižnieku privilēģiju sakopošanas komisijas locekli. Izvirzījies par Vidzemes muižnieku enerģisku priekštāvi to cīņā pret zviedru valdības veikto muižu revīziju, kuras rezultātā daudziem tika atņemtas tiesības uz viņu īpašumiem, ja tās nevarēja dokumentāli pierādīt. No 1690.gada oktobra līdz 1691.gada novembrim kopā ar vēl otru delegātu Leonardu Gustavu fon Budbergu viņš uzturējās Stokholmā šo privilēģiju apstiprināšanai pie Zviedrijas karaļa. Patkula pozīcijas pamatā bija tēze, ka Vidzeme ir nevis iekarota, bet gan labprātīgi padevusies Zviedrijai, tādēļ starp Zviedriju un Vidzemi ir vienīgi personālūnijas attiecības. Tādēļ muižnieku īpašumi pieder nevis Zviedrijas karalim, bet gan pašiem muižniekiem kā alodi. Zviedrijas valsts padome nolēma tiesāt dumpīgos Vidzemes muižniekus. Patkulam Stokholmas tiesa 1694. gada 12.decembrī par majestātes apvainošanu un sacelšanos piesprieda labās rokas nociršanu, goda zaudēšanu, kustamās mantas konfiskāciju un nāves sodu. Patkuls bija jau pirms sprieduma pasludināšanas aizbēdzis no Zviedrijas. Vidzemē viņa zemes īpašumi tika izūtrupēti, viņa raksti sadedzināti un pašam draudēja nāvessods par valsts nodevību.

Kara organizēšana pret Zviedriju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Biržu pils Lietuvā, kurā tapa līgums par Pētera I un Augusta II Stiprā sadarbību pret Zviedrijas karali Kārli XII (1701)

Viņa atriebības plāns sāk īstenoties 1698. gadā, kad viņš savos klejojumos pa Vāciju, Itāliju, Franciju un Šveici sastop Polijas-Lietuvas kopvalsts karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II Stiprā favorītu Jēkabu Heinrihu fon Flemingu, kas viņam palīdz iestāties Polijas diplomātiskajā dienestā. Ar lielu neatlaidību viņam izdodas iedvesmot Polijas-Lietuvas, Saksijas, Dānijas un Krievijas monarhu militārās koalīcijas noslēgšanu pret Zviedriju, kas beidzās ar Lielā Ziemeļu kara sākšanos 1700. gadā. Pēc viņa plāniem Krievijai bija jādod tās kārotā pieeju pie jūras caur Ingriju, kas tagad ir Pēterburgas reģiona daļa. Vidzeme, līdzīgi Kurzemes hercogistei, kļūtu par atsevišķu muižnieku republiku Polijas-Lietuvas un Saksijas vasaļatkarībā. Patkuls nodibinājis kontaktu ar "divpadsmit Vidzemes un Igaunijas patriotiem", kas pilnvarojuši viņu vest sarunas par Livonijas kapitulācijas noteikumiem karalim Augustam II. Šāds līgums starp Augustu II, viņa pēcnācējiem, un Vidzemes un Igaunijas bruņniecību patiesi ir parakstīts 1699. gada augustā Varšavā. Tomēr sakšu uzbrukums Rīgai 1700. gadā ir neveiksmīgs un viņi Spilves kaujā cieš pilnīgu neveiksmi. Savu plānu realizēšanai Patkuls nolemj pāriet Krievijas dienestā. No 1701. gada 15. februāra līdz 9. martam viņš piedalās Pētera I un Augusta II sarunās Biržu pilī (Lietuvā), pēc tām kļūst par ķeizara Pētera I pilnvaroto sūtni Augusta II galmā (1702).

Ieslodzījums un sodīšana ar nāvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad pēc atkārtotām militārām neveiksmēm Saksijas valdība noslēdza separātu miera līgumu ar Zviedriju, Patkuls diezgan pašpārliecināti mēģināja panākt tā laušanu un tika apcietināts un ieslodzīts Zonnenšteinas (Sonnenstein), vēlāk Kēnigšteinas (Königstein) cietoksnī (1705-1706). Pēc Altranštetes miera līguma, ko Saksija noslēdza ar Zviedriju, 1706. gada 14. decembrī Saksija izdeva Patkulu Zviedrijai, jo tā bija viena no Kārļa XII lielajām prasībām kara laikā. Zviedru kara tiesa viņam par valsts nodevību atkārtoti piesprieda nāves sodu uz moku rata ar sekojošu ķermeņa saciršanu četrās daļās, kas tika izpildīts Kazimirā (Kazimierz Biskupi), kas atrodas netālu no Poznaņas Polijā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • H.Hornborg. Konspiratören Johann Reinhold Patkul. Helsingfors, 1945
  • Yella Erdmann Der Livländische Staatsmann Johann Reinhold von Patkul. Haude-und Spenersche Verlagsbuchhandlung, Berlīne, 1970
  • Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1710. Daugava, Upsala, 1962

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]