Plutons (pundurplanēta)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Plutons  Astronomical symbol of Pluto
Pluto-and-charon-artists-impression.jpg
Plutons un tā pavadonis Harons mākslinieka skatījumā
Atklāšana
Atklājējs/i Klaids Tombo
Atklāšanas datums 1930. gada 18. februārī
Apzīmējumi
Mazās planētas apzīmējums 134340 Pluto
Mazo planētu kategorija pundurplanēta,
TNO,
plutoīds,
KBO
Orbitālie parametri
Epoha J2000
Afēlijs 7 375 927 931 km
49,30503287 AU
Perihēlijs 4 436 824 613 km
29,65834067 AU
Lielā pusass (rādiuss) 5 906 376 272 km
39,48168677 AU
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,24880766
Apriņķošanas periods 90613,305 dienas
248,09 gadi
Sinodiskais periods 366,73 dienas
Vidējais apriņķošanas ātrums 4,666 km/s
Slīpums 17,14175°
11,88° attiecībā pret Saules ekvatoru
Uzlecošā mezgla garums 110,30347°
Perihēlija arguments 113,76329°
Pavadoņi 5
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss 1 195 km[1]
0,19 Zemes rādiusi
Virsmas laukums 1,795×107 km²
0,033 Zemes virsmas
Tilpums 7,15×109 km³
0.0066 Zemes tilpuma
Masa (1,305 ± 0.007)×1022 kg[2]
0,0021 Zemes masas
0,178 Mēness masas
Vidējais blīvums 2,03 ± 0,06 g/cm³[2]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 0,58 m/s²
0,059 g
Otrais kosmiskais ātrums 1,2 km/s
Sideriskais rotācijas periods 6,387230 dienas
6 d 9 h 17 m 36 s
Lineārais ātrums uz ekvatora 47,18 km/h
Ass slīpums 119,591 ± 0,014° (attiecībā pret orbītu)[2][3]
Ziemeļu pola rektascensija 133,046 ± 0,014°[2]
Ziemeļu pola deklinācija -6,145 ± 0,014°[2]
Albedo 0,49—0,66 (mainās par 35%)[4][1]
Virsmas temperatūra min vid maks
Kelvins 33 K 44 K 55 K
Redzamais spožums līdz pat 13,65[1]
Absolūtais spožums −0,7[5]
Leņķiskais diametrs no 0,065" līdz 0,115"[1][6]
Papildu parametri Plutonian
Atmosfēra
Atmosfēras spiediens 0,30 Pa (vasaras maksimums)
Sastāvs slāpeklis, metāns

Plutons jeb 134340 Pluto ir pundurplanēta Saules sistēmā. To 1930. gadā atklāja amerikāņu astronoms Klaids Tombo, un līdz pat 2006. gadam tā tika uzskatīta par 9. Saules sistēmas planētu, bet 2006. gada augustā Starptautiskās Astronomiskās apvienības 26. Ģenerālajā asemblejā tika nolemts to uzskatīt par pundurplanētu. Pēc pārklasifikācijas Plutons tika iekļauts mazo planētu sarakstā ar numuru 134340. Plutona lielākais pavadonis ir Harons.

Atklāšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pati doma par to, ka varētu eksistēt vēl kāda planēta, radās atklājot novirzes Neptūna un Urāna orbītās, kurus varēja izskaidrot tikai ar attālu masīvu planētu. Ar planētas meklēšanu aktīvi nodarbojās Persivals Lovels (Percival Lowell), kurš nodibināja Lovela observatoriju. Meklējumi bija bez rezultātiem un tika apstādināti pēc Lovela nāves 1916. gadā. Likteņa ironija ir tāda, ka fotouzņēmumos vajadzēja būt Plutonam - taču tas tika norakstīts kā fotodefekts. Meklējumus atsāka 1929. gadā un uz tiem norīkoja jaunu astronomu Klaidu Tombo. Apmēram pēc gada, 1930. gadā, Tombo atklāja jaunu planētu, kura izskatījās kā 15. lieluma zvaigzne. Planētu atklāja, salīdzinot fotouzņēmumus no 23. līdz 29. janvārim.

Neilgi pēc Plutona atklāšanas noskaidrojās, ka planētas masa ir pārāk maza, lai vispār kaut kā iespaidotu Neptūna un Urāna orbītas. Radās doma, ka planētu trajektorijas kļūdainībā ir vainojama kāda lielāka, masīvāka un neatklāta "planēta X". Tika veikti planētas meklējumi, taču bez rezultātiem. Vēlāk izrādījās, ka kļūda izzūd, ja vienādojumā tiek ievietota noprecizēta Neptūna masa.

Fizikālās īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plutons un Hārons salīdzinājumā ar Zemi un Mēnesi.

Plutona vidējais attālums līdz Saulei ir 5,913 miljardi km vai 39,53 av, taču orbītas lielās ekscentricitātes dēļ attālums mainās no 4,425 līdz 7,375 miljardiem km (29,6 - 49,3 av) Saules gaisma līdz Plutonam nonāk apmēram piecās stundās. Plutona orbīta ir neparasta ar to, ka daļa atrodas tuvāk Saulei nekā Neptūna orbīta. Rezultātā sanāk tā, ka perihēlijā Plutons ir priekšpēdējā planēta, pēc attāluma no Saules (tā tas bija no 1979. gada 7. februāra līdz 1999. gadam). Taču Plutona un Neptūna orbītas nekrustojas, jo Plutona orbītas slīpums pret ekliptiku ir 17,150.

1990.-to gadu vidū Habla kosmiskais teleskops ieguva pirmos Plutona virsmas uzņēmumus, kuros redzami tumši un gaiši plankumi. Plutona orbītas sasvere ir 122,50, tādējādi Plutons tāpat kā Urāns rotē "guļot uz sāniem". Plutona rādiuss ir 1137±8 km, apmēram 2/3 Mēness rādiusa.

Planētai ir retināta atmosfēra, kuras biezums un blīvums mainās atkarībā no Saules tuvuma. Atmosfēru atklāja 1988. gadā, kad tas bija priekšā zvaigznei. Visdrīzāk, ka atmosfēra pastāv tikai perihēlija tuvumā, un, attālinoties no Saules, gāzes, kas veido atmosfēru, sasalst. Atmosfēru veido slāpeklis kopā ar oglekļa monoksīdu un metānu. Atmosfēras spiediens tiek vērtēts kā daži desmiti mikrobāri līdz dažiem mikrobāriem.

Plutona virsma fotogrāfijās izskatās sarkanīga, kas, iespējams, norāda uz organiskiem savienojumiem, kuri Saules ultravioletā starojuma iedarbībā veidojas no slāpekļa, metāna un oglekļa monoksīda. Planētas atstarotājspēja mainās no 0,3 līdz 0,5. Habla iegūtajos uzņēmumos ir redzamas polārās segas, visdrīzāk no sasaluša slāpekļa. Tumšākie apgabali visdrīzāk ir metāna slānis. Planētas kodols visdrīzāk varētu būt no silikātiem un tas, iespējams, ir diezgan liels — ar rādiusu līdz 885 km, jo tas izskaidrotu planētas diezgan lielo blīvumu - 2,1 g/cm³. Planētas masa ir apmēram 1,27×1022 kg. Brīva kritiena paātrinajums uz Plutona ir 0,66 m/s².

Plutons saņem apmeram 1600 reižu mazāk Saules gaismas nekā Zeme. Temperatūra uz planētas virsmas mainās no 37 līdz 63 °K (siltāki parasti ir tumšie apgabali).

Pavadoņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plutonam pašlaik ir zināmi pieci pavadoņi. Lielākais no tiem ir ir Harons, tā diametrs ir nedaudz mazāks par pusi no paša Plutona diametra, un masu attiecība ir 1:10; daži astronomi sistēmu Plutons-Hārons sauc par dubultplanētu sistēmu.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Harons ir vienīgais Plutona pavadonis, bet 2005. gada maijā ar Habla kosmisko teleskopu tika atklāti vēl divi pavadoņi, kuriem piešķīra pagaidu apzīmējumu S/2005 P 1 un S/2005 P 2. To diametrs ir aptuveni 100—150 km. 2006. gada jūnijā tiem tika piešķirts oficiāls nosaukums Nikte (Nix) un Hidra (Hydra).

2011. gada vasarā ar Habla kosmisko teleskopu tika atklāts ceturtais pavadonis, kuram dots pagaidu nosaukums P4. Pavadoņa diametrs tiek lēsts no 13 līdz 34 km un tas atrodas starp Niktes un Hidras orbītām.[7] 2012. gadā jūlijā tika paziņots par piektā Plutona pavadoņa atklāšanu. Jaunatklātais pavadonis tika nodēvēts par P5. Tas ir neregulāras formas objekts, kura diametrs ir tikai 10 līdz 20 km.[8]

2013. gada 2.jūlijā Starptautiskā Astronomiskā apvienība paziņoja, ka pavadoņi P4 un P5 oficiāli nosaukti par Kerberu un Stiksu.[9]

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 D. R. Williams (September 7, 2006). Pluto Fact Sheet. NASA. Atjaunināts: 2007-03-24.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 M. W. Buie, W. M. Grundy, E. F. Young, L. A. Young, S. A. Stern (2006). "Orbits and photometry of Pluto's satellites: Charon, S/2005 P1, and S/2005 P2". Astronomical Journal 132: 290. doi:10.1086/504422. arΧiv:astro-ph/0512491.
  3. Based on the orientation of Charon's orbit, which is assumed the same as Pluto's spin axis due to the mutual tidal locking.
  4. Calvin J. Hamilton (2006-02-12). Dwarf Planet Pluto. Views of the Solar System. Atjaunināts: 2007-01-10.
  5. JPL Small-Body Database Browser: 134340 Pluto. Atjaunināts: 2008-06-12.
  6. Based on geometry of minimum and maximum distance from Earth and Pluto radius in the factsheet
  7. Hubble discovers Pluto’s fourth moon EMILY BALDWIN, ASTRONOMY NOW, 2011-07-21, (angliski)
  8. Atklāj jaunu Plutona pavadoni, tvnet.lv, 12.07.2012.
  9. Names for New Pluto Moons Accepted by the IAU After Public Vote