Kauja par Franciju
| Kauja par Franciju | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Otrā pasaules kara Rietumu frontes | |||||||||
 Pulksteņrādītāja virzienā pa kreisi: | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
.svg){kind=small} Trešais reihs.svg){kind=small} Itālija (no 10. jūnija) | |||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Valters fon Brauhičs Gerds fon Rundštets Fedors fon Boks Vilhelms fon Lēbs Alberts Keselrings Hugo Šperle Princis Umberto |
.svg){kind=small} Moriss Gamelāns (līdz 17. maijam) Alfons Žoržes (līdz 17. maijam) Maksims Veigāns (no 17. maija) Gastons Billotē † Žoržs Blanšards Andrē Gastons Pretelats Antuāns Benuā Besons.svg){kind=small} Lords Gorts Leopolds III (karagūsteknis) Henrijs Vinkelmans (karagūsteknis) | ||||||||
| Iesaistītās vienības | |||||||||
|
Ass valstu armijas
|
Sabiedroto armijas
| ||||||||
| Spēks | |||||||||
|
Vācija: 141 divīzijas 7 378 lielgabali[1] 2 445 tanki[1] 5 638 lidmašīnas[2][a] 3 350 000 karavīru Itāļi Alpos 22 divīzijas 3 000 lielgabali 300 000 karavīru |
Sabiedrotie: 135 divīzijas 13 974 lielgabali 3 383–4 071 Franču tanki[1] <2 935 lidmašīnas[2][b] 3 300 000 karavīru Franči Alpos 5 divīzijas ~150 000 karavīru | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
|
Vācija: Kopā: 184 458 |
376 734 miruši, pazuduši un ievainoti Francūži: Kopā: 2 260 000 | ||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Kauja par Franciju (franču: bataille de France), arī Francijas krišana (angļu: Fall of France) bija Trešā Reiha karaspēka iebrukums Nīderlandē, Luksemburgā, Beļģijā un Francijā no 1940. gada 10. maija līdz 22. jūnijam Otrā pasaules kara laikā, kas noveda pie Nīderlandes un Luksemburgas okupācijas, Beļģijas un Francijas kapitulācijas. Militārās sagrāves rezultātā sabruka Francijas Trešā republika un izveidojās Višī Francija. Kauja par Franciju sekoja tā sauktajam Dīvainā kara periodam, kas bija sācies 1939. gada septembrī. Vairākas nedēļas ilgajās kaujās franču armija zaudēja 124 000 kritušo un 200 000 ievainoto. Vācu armija zaudēja 45 200 kritušo un 111 000 ievainoto. Šī bija vērienīga uzvara un pierādījums Trešā Reiha militārajā spējām, jo Pirmajā pasaules karā vāciešiem nebija izdevies uzvarēt Franciju ilgā un nogurdinošā karā, kurš ilga četrus gadus.
Francijas kara plāns
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmais pasaules karš iezīmēja Francijas stratēģisko situāciju Eiropas karā — tai vajadzēja otro fronti Austrumos, ko nodrošinātu Krievija vai PSRS; Britu kara un tirdzniecības flotei bija jānodrošina jūras tirdzniecības ceļu drošība un jāveic piegādes no ASV, kas palīdz ar ieročiem un finanšu kredītiem karam; bet Beļģijai bija jāpiekrīt būt par galveno karadarbības zonu. Visas šīs vajadzības Francija nespēja laicīgi nodrošināt, un tās daļēji īstenojās tikai pēdējos mēnešos un nedēļās pirms kauju sākuma.[16]
Francijas armijas virspavēlnieka Morisa Gamelēna kara plāns paredzēja strauju franču un sabiedroto britu karaspēka vienību ieiešanu Beļģijā un Nīderlandē, kur kopā ar vietējo karaspēku notiktu galvenās kaujas pret vāciešiem, tādējādi pasargājot Franciju no kara posta. Sabiedrotajiem bija vismaz 60 divīziju, no kurām 18 bija motorizētās, ar salīdzinoši spēcīgiem tankiem. Francijas—Vācijas robežu tikmēr bloķētu Mažino līnija. Kalnaino Ardēnu reģionu, ko uzskatīja par nepiemērotu vācu tankiem, atstāja vāji aizsargātu, visus stratēģiskos spēkus paredzot karam Beļģijas un Nīderlandes teritorijās. Kad vācu armija 1940. gada 10. maijā iebruka Nīderlandē un Beļģijā, Gamelēns uzskatīja, ka kara darbība noritēs atbilstoši viņa plānam.
Vācijas kara plāns
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai arī pēc Polijas kampaņas Hitlers cerēja panākt vienošanos ar Franciju un Lielbritāniju, viņš pavēlēja sākt plānot uzbrukumu Francijai. Vācu armijas vadība sākotnēji bija skeptiska par drīzu uzbrukumu. Liela daļa vācu tanku bija jāatjauno pēc Polijas okupācijas, un bija nepieciešams laiks jaunu Panzer III un Panzer IV ražošanai. No Polijas kampaņā izmantotajām 564 Luftwaffe lidmašīnām 30% bija iznīcinātas vai bojātas. 1939. gada 10. oktobrī Hitlers informēja armijas vadību par savu viedokli, ka Vācija spēs sakaut Franciju un ieņemt Beļģiju par spīti trūkumiem armijas nodrošinājumā ar ieročiem un munīciju.[17]
Sākotnējais vācu uzbrukuma plāns paredzēja limitētu iebrukumu Beļģijā un Nīderlandē, lai nodrošinātu Rūras industriālā apgabala drošību, un dotu vācu aviācijai piekrastes bāzes uzlidojumiem Lielbritānijai. Taču Dīvainā kara mēnešos to pārstrādāja par iebrukumu Francijā cauri Ardēniem Sedānas virzienā. Viens no iemesliem plāna izmaiņai bija arī tas, ka 1940. gada 10. janvārī vācu lidmašīna ar kara plāniem cieta avārijas nosēšanos Beļģijā.
Vācu uzbrukums sastāvēja no divām galvenajām operācijām. Saskaņā ar pirmo, "Dzelteno plānu" (Fall Gelb), galvenajiem vācu spēkiem, ko veidoja tanku divīzijas, vajadzēja pārsteidzoši izlauzties cauri vāji aizsargātajiem Ardēniem un sasniegt Lamanša šaurumu, lai nogrieztu un aplenktu sabiedroto armiju galvenās vienības, kas steidzās palīgā neitrālajām Nīderlandei un Beļģijai, kurās iebruka vācu mazākie spēki.
Tanki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākotnēji Vācijai uzbrukumam atvēlēja 2500 tankus, no kuriem 600 bija jaunākie Panzer III un Panzer IV, kamēr pārējie bija jau novecojošie un viegli bruņotie Panzer I un Panzer II modeļi. Vācijas bruņojumā bija arī okupētajā Čehoslovākijā sagrābtie tanki. Tankus papildināja arī pašgājējartilērija.[18]
Kopējos vācu tanku spēkus veidoja: Panzer I — 643, Panzer II — 880, Panzer III — 349, Panzer IV — 281 vienības. Čehu 35(t) — 128, čehu 38(t) — 207 vienības. Tanku vienību komandieri izmantoja 187 viegli bruņotas tanketes. Papildus, vāciešiem bija 177 vairāku modeļu pašgājējartilērijas vienības. Kampaņas gaitā vācu spēki papildus saņēma vēl 244 visu modeļu tankus.
-
Panzer II un Panzer I tanki -
Vācu Panzer III -
Panzer IV -
Priekšplānā čehu ražotais 35(t) kam seko Panzer IV -
38(t) -
Tanku vienības komandieris savā tanketē -
Pašgājējartilērija Sturmpanzer I
Francija kampaņā iesaistīja ap 3100 tanku, no kuriem modernākie SOMUA S35 un B1 bija tehniski pārāki par vācu tankiem. SOMUA S35 bija vidējais tanks un tehniskajos parametros labāks par Panzer III. B1 un tā modifikācija B1bis bija smagie tanki, ar divreiz biezākām bruņām nekā vācu Panzer IV, taču ja vācu tanka ātrums bija 40 km/st, tad franču tankam tas bija tikai 25 km/st. Abu šo franču tanku lielākais trūkums bija to svars, kas nozīmēja, ka tiem biežāk jāpapildina degviela. Atšķirībā no vācu tankiem, kuros lielgabalus apkalpoja 2 vai 3 tankisti, franču tankos to darīja viens tankists, tādējādi tanka šaušanas biežums bija krietni lēnāks. B1 spēcīgais 75 mm lielgabals atradās nevis tornī, bet korpusā, tādējādi, visam tankam bija jāpagriežas pirms šaušanas.[19]
Daudzi no franču tankiem, īpaši vieglie tanki, bija vāji bruņoti un novecojuši modeļi. Franču tanku spēkus veidoja: AMR33 — 91, AMR35 — 188, FT-17/FT-18 — 462, H35/H38 — 328, H39 — 474, R35/R39 — 945, FCM36 — 90, SOMUA S35 — 264, D2 — 45, B1 — 206 vienības. Kampaņas laikā franču armija saņēma vēl papildus 683 visu modeļu tankus.
-
AMR33 -
AMR35 -
FT-17 -
H35 -
H39 -
R35 -
FCM36 -
SOMUA S35 -
D2 -
B1 -
Vācieši aplūko pamestu beļģu T-13 tanku
.jpg)
Pirms karadarbības sākuma, Lielbritānijas spēkiem Francijā bija 308, galvenokārt vieglie tanki kājnieku atbalstam, kurus veidoja Vickers Mk VI — 208, Matilda I — 77, Matilda II — 23 vienības. 16. un 17. maijā Francijā ieradās Lielbritānijas 1. tanku divīzija ar 284 tankiem, no kuriem 134 bija Vickers VI, bet pārējos veidoja Cruiser Mk I, tādējādi britu tanku kopskaits tuvojās 600.
-
Vickers Mk VI -
Matilda I -
Matilda II -
Cruiser Mk I -
Cruiser Mk II -
Cruiser Mk III -
Francijā sašauts Cruiser Mk IV
.jpg)
Kaujas Nīderlandē un Beļģijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gada 10. maija rītā vācieši iebruka Nīderlandē ar vienu tanku divīziju un izsēdināja izpletņlēcēju vienības Roterdamā. Citām desantnieku vienībām bija jāieņem trīs galvenos lidlaukus ap Hāgu un trīs tiltus pār Māsas upi. Kopumā vācieši Nīderlandē un Beļģijā izsēdināja 16 000 desantnieku, kuru mērķis bija sagrābt tiltus un kanālu slūžas, lai novērstu to iznīcināšanu un teritoriju appludināšanu.
10. maijā fon Kleista vadītās vācu tanku vienības šķērsoja Luksemburgu un 1500 tanki devās Ardēnu virzienā. Ar planieriem izsēdinātas nelielas desanta vienības Nīderlandes un Beļģijas pierobežā ieņēma divus tiltus pār Alberta kanālu un ar minimāliem zaudējumiem panāca stratēģiski svarīgā un modernā Eben Emaelas cietokšņa kapitulāciju, tādējādi atbrīvojot tanku vienībām ceļu uz Beļģijas vidieni.
Atbilstoši plānam, 10. maijā britu un franču armijas galvenās vienības iegāja neitrālajā Beļģijā, lai to aizstāvētu, un franču armijas mehanizētās vienības 11. maijā sasniedza Bredas pilsētu Nīderlandē. Šeit tiem nebija sagatavotu ierakumu vai aizsardzības līniju. Starp franču un vācu tanku divīzijām Beļģijā 12. un 13. maijā notika kauja, kurā franči zaudēja 105 tankus, bet vācieši — 160. Armijas vienībām vācu tanki bija grūtāk iznīcināmi, jo plaši izmantotie 25 mm prettanku ieroči tiem nebija bīstami, bet 47 mm prettanku ieroču bija maz.
Sastopoties ar Nīderlandes armijas spēcīgu pretestību, 14. maijā vācu Luftwaffe veica masīvu Roterdamas bombardēšanu, gandrīz iznīcinot pilsētas centru. 15. maijā holandieši parakstīja kapitulāciju.
Kaujas Francijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Vācu veiktais frontes pārrāvums līdz 16. maijam -
Vācu ieņemtās teritorijas no 16. līdz 21. maijam -
Ielenktās sabiedroto armijas iznīcināšana līdz 4. jūnijam -
Kaujas darbības starp 4. un 12. jūniju -
Vācu uzbrukumi starp 13. un 25. jūniju -
Itālijas uzbrukums -
Rommels lauka apspriedē ar komandieriem -
Māsas šķērsošana -
Māsas šķērsošana -
Kalē dzelzceļa stacija -
Britu karagūstekņi Dankerkā
.svg)
.jpg)
12. maijā Guderiana komandētais 19 tanku korpuss sasniedza Māsas upi, un 13. maijā sāka celties tai pāri. 14. maijā daudzskaitlīga vācu tanku armija izlauzās cauri frontei, starp franču 9. un 2. armiju pie Sedānas un devās Lamanša virzienā, sākot franču un britu armiju galveno spēku ielenkšanu. Cenšoties apturēt vāciešus, britu kara aviācija cieta lielus zaudējumus. 14. maijā Māsu bija forsējušas jau septiņas vācu tanku divīzijas, kurām pretī stāvēja vājas franču rezerves divīzijas, kam trūka pretgaisa un prettanku ieroči.
15. maija rītā Francijas premjers Pols Reno telefoniski informēja Lielbritānijas premjeru Čērčilu, ka Francijas fronte ir pārrauta un kauja zaudēta. Čērčils, nespēdams noticēt situācijas bezcerīgumam, personīgi lidoja uz Parīzi. 16. maijā arī Gamelēns saprata situācijas nopietnību, un Čerčilam atzinās, ka Francijai vairs nav stratēģisko rezervju, jo tās atradās Beļģijas frontē un tika ielenktas. 16. maijā britu spēki Beļģijā sāka atkāpties, lai izvairītos no ielenkuma. Vācieši ieņēma Antverpeni. 17. maijā krita Brisele. Starp 17. un 19. maiju brigādes ģenerāļa Šarla de Golla komandētās tanku vienības veica veiksmīgu uzbrukumu vācu dienvidu flangam, taču pēc prettrieciena bija spiestas atkāpties.
Vāciešu izlaušanās franču frontes centrā radīja neskaidrību par viņu uzbrukuma galveno mērķi — vai tie dosies uz dienvidiem, ielencot Mažino līniju, uz ziemeļiem, lai ielenktu frančus un britus Beļģijā, vai tieši uz Parīzi.
18. maijā Gamelēns memorandā valdībai apvainoja armijas kareivjus patriotisma trūkumā. 19. maijā Gamelēnu atbrīvoja no amata un par sabiedroto spēku virspavēlnieku iecēla ģenerāli Maksimu Veigānu, kurš neveiksmīgi mēģina izveidot aizsardzības līniju un organizēt vismaz nelielus pretuzbrukumus. Britu spēki šajā laikā vēl plāno izlauzties no Beļģijas un doties uz Franciju, taču drošības pēc, sākas jūras evakuācijas gatavošana.
20. maijā krita Amjēna, vācieši sasniedza Abvilu, un 21. maijā — Lamanša krastu. 25. maijā vācieši ieņēma Buloņu un 27. maijā — Kalē. 27. maija vakarā, pretēji valdības viedoklim, Beļģijas karalis Leopolds III izlēma kapitulēt, nevis bēgt uz Lielbritāniju, kā to darīja Nīderlandes karaliskā ģimene. Beļģijas kapitulācija 28. maijā pilnībā sagrāva sabiedroto cerības noturēt fronti.
Nelielā teritorijā ap Denkerkas ostu vācieši bija ielenkuši gandrīz ap 380 000 sabiedroto karavīru. Briti un franči, organizējot visus iespējamos kuģus un privātpersonu jahtas organizēja izmisīgu glābšanas operāciju. Evakuācijai palīdzēja tas, ka vācu tankiem 24. maijā bija pavēlēts apturēt uzbrukumu Denkerkas virzienā, un sliktie laika apstākļi vairākas dienas traucēja Luftwaffe veikt uzlidojumus sabiedrotajiem, kuriem gaisa aizsegu nodrošināja britu lidmašīnas. No 27. maija līdz 4. jūnijam uz Lielbritāniju izdevās evakuēt 338 000 karavīru, tajā skaitā 140 000 franču, taču piekrastē tika pamesta gandrīz visa smagā kara tehnika.
Francijas sagrāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 5. jūnija vācieši sāka otro operāciju, "Sarkano plānu" (Fall Rot) kura laikā viņi iegāja dziļi Francijas teritorijā. 136 uzbrūkošajām vācu divīzijām pretī stāvēja 59 novājinātas franču divīzijas, kuras papildināja 2 britu un 2 poļu divīzijas. Pēc franču aizsardzības pārraušanas, 10. jūnijā vācieši šķērsoja Sēnas upi. Veicot ātrus uzbrukumus, viņi aplenca Francijas armijas daļas, saņemot daudzus gūstekņus.
Lai vēl paspētu gūt labumu no vāciešu uzvaras, fašistiskā Itālija 10. jūnija pieteica karu Francijai un Lielbritānijai, taču nespēja iekarot neko vairāk par pierobežas joslu. Šajā dienā Francijas valdība pameta Parīzi un devās uz Tūru. 12. jūnijā virspavēlnieks Veigāns, lai pasargātu Franciju no turpmāka kara posta un armiju no pilnīgas iznīcināšanas, valdībai lūdza noslēgt pamieru. Parīzi, kas bija pasludināta par atklātu (neaizsargātu) pilsētu, 14. jūnijā ieņēma vācieši. 19. jūnijā vācieši šķērsoja Luāru, kas viņiem pavēra ceļu uz Francijas dienvidiem.
-
Pamiera sarunas Kompjeņas vilciena vagonā -
Hitlers Parīzē 1940. gada 23. jūnijā -
Vācu parāde Parīzē -
Vērmahta uzvaras parāde Parīzē -
Vācu kavalēristu parāde ieņemtajā Parīzē -
Franču karagūstekņi -
Franču karagūstekņi
Pamiers
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
15. jūnijā demisionē premjerministrs Pols Reno, viņa vietā prezidents iecēla maršalu Petēnu, kas vāciešiem lūdza pamieru. 22. jūnijā Kompjeņā, tajā pašā vilciena vagonā, kurā Vācijas Impērija 1918. gadā parakstīja Kompjeņas pamieru, Hitlers tikās ar franču sarunu delegāciju. Pēc īsām sarunām franči parakstīja pamieru, kas stājās spēkā 25. jūnijā, pēc tam, kad 24. jūnijā bija parakstīts franču—itāļu pamiers.
Franciju sadalīja Vācijas okupācijas zonā ziemeļos un rietumos, gar Atlantijas piekrasti. Vācija atkal anektēja Elzasu-Lotringu. Nelielu daļu dienvidrietumos okupēja Itālija. Valsts dienvidos tika izveidota Višī Francija. Gandrīz 1,5 miljoni franču armijas kareivju palika vācu gūstā, kamēr frančiem bija jāuzņemas okupācijas spēku uzturēšanas izmaksas.
Noslēgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1. jūlijā vācieši ieņēma nelielās Kanāla salas, kas piederēja Lielbritānijai. Lai nepieļautu franču karaflotes nokļūšanu vācu rokās, britu karaflote 3. jūlijā Alžīrijā uzbruka un iznīcināja franču skvadronu, nogalinot vairāk nekā 1200 franču jūrnieku.
1942. gadā pēdējie Francijas republikas valdības ministri un militārie vadītāji, tai skaitā Gamelēns tika tiesāti par Francijas sakāves pieļaušanu. Gemelēns vainoja sociālistu Tautas fronti, kas bija pie varas no 1936. līdz 1938. gadam.
Pēc amerikāņu un britu izsēšanās Ziemeļāfrikā, 1942. gada 10. novembrī vācu armija okupēja Višī Francijas teritoriju. Francijas atbrīvošanu ievadīja sabiedroto spēku izcelšanās Normandijā 1944. gada 6. jūnijā. Beniluksa valstis tika atbrīvotas no 1944. līdz 1945. gadam.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Umbreit, B. "German Victory in Western Europe". In Maier et al. (2015).
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Hooton, E. R. (2007). Luftwaffe at War; Blitzkrieg in the West. London: Chevron/Ian Allan. ISBN 978-1-85780-272-6.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Frieser, Karl-Heinz (1995). Blitzkrieg-Legende: Der Westfeldzug 1940, Operationen des Zweiten Weltkrieges [The Blitzkrieg Myth: The Western Campaign in 1940, Operations of the Second World War] (in German). München: R. Oldenbourg. ISBN 3-486-56124-3.
- ↑ Healy, Mark (2007). Prigent, John (ed.). Panzerwaffe: The Campaigns in the West 1940. Vol. I. London: Ian Allan. ISBN 978-0-7110-3239-2.
- ↑ 5,0 5,1 Zaloga, Steven J. (2011). Panzer IV vs Char B1 bis: France 1940. Oxford: Osprey. ISBN 978-1-84908-378-2.
- ↑ Sica, Emanuele (2012). "June 1940: The Italian Army and the Battle of the Alps". Canadian Journal of History. Saskatoon, SK: University of Toronto Press. 47 (2): 355–78. doi:10.3138/cjh.47.2.355. ISSN 0008-4107.
- ↑ Porch, Douglas (2022). Defeat and Division: France at War, 1939–1942. Armies of the Second World War. Cambridge University Press. ISBN 978-1-107-04746-4.
- ↑ Rochat, Giorgio (1 January 2008). Translator: Anne Pilloud. "La campagne italienne de juin 1940 dans les Alpes occidentales". Revue historique des armées. Vincennes: Service historique de la défense. 250: 77–84. ISSN 0035-3299. Retrieved 9 December 2015.
- ↑ de La Gorce 1988, p. 496.
- ↑ Quellien, Jean (2010). "Les pertes humaines". La France pendant la Seconde Guerre mondiale - Atlas historique (in French) (online scan ed.). éd. Fayard, ministère de la Défense. OCLC 812049413.
- ↑ Sebag-Montefiore, Hugh (2006). Dunkirk: Fight to the Last Man. New York: Viking. ISBN 978-0-670-91082-3.
- ↑ Dear, Ian; Foot, M. (2005). The Oxford Companion to World War II. London: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-280666-6.
- ↑ Ellis, Major L. F. (2004) [1st. pub. HMSO 1954]. Butler, J. R. M. (ed.). The War in France and Flanders 1939–1940. History of the Second World War United Kingdom Military Series. Naval & Military Press. ISBN 978-1-84574-056-6.
- ↑ Jacobson, 2015, nopp
- ↑ Fennell, Jonathan (2019). Fighting the People's War. The British and Commonwealth Armies and the Second World War. Cambridge: Cambridge University Press. ISBN 978-1-107-03095-4.
- ↑ Crisis and Renewal in France, 1918-1962
- ↑ Strange Victory: Hitler's Conquest of France
- ↑ The Battle of France: Six Weeks That Changed the World
- ↑ The Fall of France: The Nazi Invasion of 1940
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kauja par Franciju.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|
Kļūda atsaucē: Grupai "lower-alpha" pastāv <ref> iezīmes, bet nav atrodama atbilstoša <references group="lower-alpha"/> iezīme