Kiosks

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzērienu un cigarešu kiosks Harkovā, Ukrainā.
Līdzīgi šim Patmosas kioskam atrodami visā Grieķijā.
No 1959. līdz 1989. gadam šādus kioskus varēja redzēt visā Rumānijā.
Kiosks 19. gadsimta Stambulā.
Vasaras saldējuma un kafijas kiosks Helsinkos, Somijā.

Kiosks (persiešu: کوشک kushk; arābu: كشك koshk; turku: köşk; urdu: khoka; franču: kiosque; vācu: Kiosk; poļu: kiosk; portugāļu: quiosque; rumāņu: chioşc; bulgāru: кьошк kyoshk; grieķu: κιόσκι; serbu: киоск un kiosk; spāņu: quiosco un kiosco) ir Vidusjūras baseina un Tuvo austrumu valstīs mazs dārza paviljons, kas atvērts no dažām vai visām pusēm. Sākot ar 13. gadsimtu kioski bija populāri Persijā, Indijā, Pakistānā un Osmaņu impērijā (mūsdienu Turcijas priekštece). Mūsdienās vairākus kioskus var redzēt rajonā ap Topkapi pili Stambulā (Turcija) un Grieķijā. Turku (osmaņu) kioski parasti tika veidoti daudzstūra formā.

Celtnes nosaukums cēlies no persiešu valodas un ar to apzīmē lietu, kas aizsedz sauli vai nodrošina paēnu. Turku vārds köşk tiek pārsvarā lietots, lai apzīmētu osmaņu stila vairākstāvu celtni, kas veidota no koka un akmens un tiek lietota kā osmaņu galma turīgo iedzīvotāju atpūtas nams. 18. gadsimtā turku kultūras ietekmē Eiropā kioski (lapene) kļuva par nozīmīgu dārza sastāvdaļu.

Eiropā kiosks ir novietne (kabīne) ar vienu logu. Vairāki tirgotāji kioskos pārdod mazas un lētas preces, piem. avīzes, žurnālus, šķiltavas, kartes, cigaretes un saldumus.

Informācijas kiosks (arī: informācijas stends, info centrs u.tml.) ir novietne, kurā bez maksas izsniedz uzziņu materiālus kā kartes, bukletus u.c. literatūru, kā arī tur esošais darbinieks sniedz atbildes uz dažādiem jautājumiem.

Elektroniskais kiosks (arī: datorkiosks, e-kiosks u.tml.) ir novietne, kurā uzstādīts dators, kurā uzstādīts noteikts kioska programmnodrošinājums, kas domāts informācijas sniegšanai, bet liedz piekļuvi datora sistēmas vadības funkcijām.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kiosku var raksturot kā vasarnīcu vai paviljonu, kura jumtu tur kolonnas, starp kurām var arī būt sieniņas. Pirmo reizi šāda tipa celtnes pie mošejas būvēja seldžuki. Šādas celtnes jumts bija kupola formā un tas turējās uz arkām. Šāds ēku arhitektūras princips attīstījās līdz pat Osmaņu impērijas sultānu Topkapi pilī redzamajiem paraugiem: Flīžu kiosks (turku: Çinili Köşk) un Bagdādes kiosks (turku: Bağdat Köşkü). Pirmo 1473. gadā uzcēla sultāns Mehmeds II Iekarotājs un tas ir divstāvu kiosks ar kupola jumtu, un no tā logiem var vērot pils dārzu. Bagdādes kiosku uzcēla 1683.-1639. gadā sultāns Murads IV un arī šai ēkai ir kupolveida jumts, bet no logiem var vērot gan dārzu, gan skatu uz pilsētu.

Sultāns Ahmeds III (1703-1730) Topkapi pilī uzcēla vēl vienu kiosku - Sofas kiosku, kurā vērojami vairāki zelta kalumi no Eiropas. Kalumus osmaņu sūtnim uzdāvinājis Francijas karalis Luijs XV un tos darinājis Žans Klods Duplesī vecākais.

Vēstures avotos atrodami pierādījumi tam, ka Eiropas monarhi kioskus pārņēmuši no turkiem. Polijas karalis un Luija XV sievastēvs Staņislavs Leščiņskis uzcēlis kioskus savu atmiņu iespaidā pēc atbrīvošanas no gūsta Turcijā. Šādis kioskus sākumā izmantoja dārzos kā kafijas un citu dzērienu pasniegšanas paviljonus (lapenes), bet vēlāk kā tūrisma informācijas centrus vai tirdzniecības punktus gandrīz katras Eiropas pilsētas parkā vai lielākajās ielās.


Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Halsband, R. (1965 edn.), ‘The complete letters of Lady Mary Wortley Montagu’, Clarendon Press, Oxford.
Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Kiosks