Meža sesks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Meža sesks
Mustela putorius (Linnaeus, 1758)
Meža sesks
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta Caunu apakšdzimta (Mustelinae)
Ģints Sermuļi (Mustela)
Suga Meža sesks (Mustela putorius)
Izplatība
Mapa Mustela putorius.png
Šis raksts ir par dzīvnieku. Par politiķi skatīt rakstu Uldis Sesks.

Meža sesks jeb vienkārši sesks, arī Eiropas sesks (Mustela putorius), ir caunu dzimtas plēsējs, kas pieder pie sermuļu ģints (Mustela). Seski ir radniecīgi zebiekstēm, sermuļiem un caunām. Mājās pieradinātie seski tiek saukti par fretkām vai mājas seskiem.

Sesks ir sastopams gandrīz visā Eiropā līdz Urālu kalniem, izņemot Skandināvijas ziemeļus un salas jūrās, kā Īrija, Islande, Sicīlija un citas.[1] Tas ir bieži sastopams dzīvnieks, un reti tie ir vienīgi Lielbritānijā, kur no 19. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta 20. gadiem suga tika izskausta. Mūsdienās populācija tiek atjaunota reintrodukcijas rezultātā. Suga ir introducēta ne vien vairākās Vidusjūras salās, bet arī Jaunzēlandē.[2] Sesks ir viens no trijiem sermuļu ģints dzīvniekiem, kas dzīvo Latvijā. Pārējie ir sermulis un zebiekste.[3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sesks alā ziemas laikā

Seski tāpat kā pārējie caunu dzimtas dzīvnieki ir ar slaidiem, spēcīgiem ķermeņiem, īsām kājām un platām galvām.[4] Meža seskiem tēviņi ir ievērojami lielāki par mātītēm; tēviņu svars divreiz pārsniedz mātīšu svaru, ķermeņa garums tēviņiem ir vismaz par trešdaļu lielāks. Seska ķermeņa garums ir 35 - 45 cm, svars mātītēm 0,7 kg, tēviņiem 1,7 kg.[5]

Seski kažoki ir tumši brūni vai melns.[4] Uz sejas tam ir gaišāks matojums, uz acīm izveidojot masku, kas atgādina tumšas brilles.[5] Ziemā kažoks izaug biezs, spožs un elegants, bet vasarā tas ir plāns un neizteiksmīgs.[4]

Kā visiem caunu dzimtas pārstāvjiem, seskiem ir anālie dziedzeri, kas izdala kodīgas smakas sekrētu. Šī reakcija notiek, kad sesks jūtas apdraudēts. Tāpat kā citiem caunu dzimtas dzīvniekiem, seskiem ir "slēdzējžoklis" — žokļa locītava ir gandrīz slēgta eņģe, kā rezultātā žokļi ir gandrīz neatlaužami. Šī īpatnība caunu dzimtas dzīvniekiem dod nepārspējami krampīgo tvērienu cīņās, medībās un spēlēs.[2]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seski pamatā ir nakts dzīvnieki, tos var sastapt mežos, purvos un mežu ieskautās pļavās kādas ūdenstilpnes tuvumā. Ziemā tas apmetas lauku sētu un ciematu tuvumā, kur barības meklējumos var ienākt ēkās. Toties no dzīves kalnos izvairās.[2] Migu sesks visbiežāk iekārto upīšu krastos zem lielu koku saknēm. Sesks ir nometnieks ar apmēram 1 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Vasarā seski dzīvo ģimenēs, ziemā pa vienam. Sesks ir aktīvs visu gadu. Ziemā seska iestaigātas taciņas var redzēt pie avotainām, neaizsalstošām vietām upēs, kur pārziemo vardes.[2]

Galvenie dabiskie ienaidnieki — suņi, kaķi, lapsa, jenotsuns un lielie pūčveidīgie putni.[2]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sesks pamatā ir gaļēdājs un medī dažādus mazus dzīvniekus kā strupastes, peles, kāmjus un žurkas, vasarā tas medī vardes un krupjus. Daudz retāk sesks medī putnus un kukaiņus.[6] Ja trūkst barības, sesks ēd arī augļus un maitu.[2]

Par seska plēsonību liecina tas, ka šis dzīvnieks uzbrūk medījumam, kas ir daudz lielāks par pašu, piemēram, trusi. Seski var iebrukt vistu kūtī un nokost vairāk putnu nekā var apēst, lai arī daļu sesks aizvelk apēšanai vēlāk. Savās slēptuvēs sesks visbiežāk uzkrāj vardes, kuras paralizē ar kodienu pakausī.[2]

Seska redze nav sevišķi asa, medījuma izsekošanā un atrašanā tas paļaujas uz ožu.[2] Sesku slaidie ķermeņi tiem ļauj ielīst grauzēju alās un tos medīt zem zemes.[7]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seskiem ir poligāmas attiecības. Mātīte visbiežāk sapārojas ar vairākiem tēviņiem, lai gan var sapāroties arī ar vienu tēviņu.[8] Riests iestājas ziemas beigās. Tēviņi cīnās par mātītes uzmanību. Gadā parasti ir viens metiens, lai gan, ja māte mazuļus zaudē, pastāv iespēja, ka mātīte sapārojas vēlreiz.[2] Grūsnība ilgst 42 dienas. Metienā ir 2 — 12 mazuļi, visbiežāk 4 — 6 mazuļi. Mazuļu dzimstot sver 9 — 10 g. Māte tos zīda ar pienu mēnesi. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Mazuļiem acis atveras pēc 34 — 36 dienām, bet no 2 mēnešu vecuma tie sāk patstāvīgi meklēt barību. Jaunie seski pilnīgi patstāvīgu dzīvi uzsāk 3 mēnešu vecumā, kad sasnieguši pieauguša seska lielumu, bet dzimumgatavību sasniedz 6 mēnešu vecumā.[2]

Dzīves ilgums savvaļā parasti ir 5 — 6 gadi, nebrīvē sesks dzīvo līdz 12 gadu vecumam.[2]

Hibrīdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seski, īpaši ar tumšajiem kažokiem, var sapāroties ar ļoti reto Eiropas ūdeli, tad piedzimst seska un ūdeles hibrīds.[9] Dažos Lielbritānijas reģionos savvaļā izbēgušie mājas seski ir sapārojušies ar meža seskiem, radot meža-mājas sesku hibrīdus. Bieži hibrīdiem ir mazāk izteikta sejas maska, tiem ir gaiša pakakle un gaišāks matojums, īpaši pavēderē. Lai gan reizēm mēdz būt hibrīdi, kas ārēji nav atšķirami no "īsta" meža seska. Eiropas meža sesks pārojas arī ar stepes sesku.[5] Mājas sesks iespējams ir radies tieši no meža seska un stepes seska hibrīda.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mustela putorius (European Polecat)
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Meža sesks
  3. Latvijas zīdītāju saraksts
  4. 4,0 4,1 4,2 ARKive - European polecat videos, photos and facts - Mustela putorius
  5. 5,0 5,1 5,2 http://ead.univ-angers.fr/~ecologie/Polecat_project.html
  6. Lode, T. (2000). "Functional response and area-restricted search in a predator: seasonal exploitation of anurans by the European polecat, Mustela putorius". Austral Ecology 25: 223. doi:10.1046/j.1442-9993.2000.01024.x
  7. European Polecat :: Saint Louis Zoo
  8. Lodé, Thierry (2001). "Mating system and genetic variance in a polygynous mustelid, the European polecat.". Genes & Genetic Systems 76: 221. doi:10.1266/ggs.76.221
  9. Lodé T, Guiral G, Peltier D (2005). "European mink-polecat hybridization events: hazards from natural process?". J. Hered. 96 (2): 89—96. doi:10.1093/jhered/esi021

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]