Nikolajs Grundmanis
|
||||||||||||||
|
||||||||||||||
Nikolajs Grundmanis (1896. gada 7. februāris — 1919. gada 6. marts) bija latviešu strēlnieku virsnieks, Atsevišķās studentu rotas komandieris. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
Biogrāfija [izmainīt šo sadaļu]
Dzimis Jelgavas apriņķa Bērzmuižas pagasta Sila Grundmaņos.[1] Jelgavā pabeidza reālskolu un pēc tās, 1914. gadā, iestājās Rīgas Politehniskais institūtā.
1915. gada sākumā brīvprātīgi iestājās Krievijas impērijas armijas karadienestā. Tobrīd jau no 1914. gada bija sācies Pirmais pasaules karš. 1915. gada jūlijā uzzinājis, ka tiek dibināti latviešu strēlnieku bataljoni (vēlākie pulki), no Galīcijas frontes atgriezās dzimtenē. Atgriezies uzreiz iestājas latviešu strēlniekos (1. augustā), kur tiek ieskaitīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulks). Kaujās izrādīja varonību, par ko 1916. gada sākumā tika paaugstināts virsnieka dienesta pakāpē. Bijis 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūku komandas komandieris. Ar to piedalījās marta, jūlija un decembra latviešu strēlnieku kaujās. Par varonību šajās kaujās apbalvots ar II, III un IV šķiras Annas ordeni un III un IV Staņislava ordeni. Krievijas impērijas armijas dienestā sasniedzis kapteiņa pakāpi. 1917. gadā komandēja jau 7. rotu 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. 1917. gada oktobrī, kad notikās latviešu strēlnieku pulku boļševižācija, atstājis dienestu.
Pēc Brestas miera noslēgšanas devās uz mājām, bet ceļā tika apcietināts no vācu puses un nosūtīts, kā gūsteknis, uz Vāciju. Dzimtenē varēja atgriezties tikai 1918. gada augustā. Jau pirms Pirmā pasaules kara bija iestājies studentu korporācijā "Selonija". Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada 18. novembrī, tika nolemts, ka korporācijas biedri iestāsies jaunās valsts armijā. Nākamajā dienā korporācijas "krustdēli" Gustavs Celmiņš un Nikolajs Grundmanis uzvilka pie bijušās Baltijas Tehniskās augstskolas galvenās ēkas (šodien Latvijas Universitātes galvenā ēka) durvīm divus Latvijas karogus.[2] Kopā ar citiem korporācijas biedriem iestājās Latvijas Pagaidu valdības militārajā dienestā 1918. gada 10. decembrī. No korporāciju biedriem tika izveidota Atsevišķā studentu rota. Nikolajs Grundmanis tika izraudzīts par tās komandieri.
1919. gada 2. janvārī izbrauca kopā ar saviem vīriem no Rīgas, lai galā nokļūtu Liepājā. Komandēja savu rotu, kura ietilpa pulkveža Oskara Kalpaka komandētajā Latviešu atsevišķajā bataljonā cīņās pret lieliniekiem. Neveiksmīgās izlūkošana un miglas dēļ bataljons pie "Airīšu" un "Skrundu" mājām 1919. gada 6. martā sadurās ar sabiedroto vācu vienībām, kuras noturēja par pretiniekiem. Sadursmē krita Oskars Kalpakas, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders, kā arī Atsevišķās studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis. Saņēmis ievainojumu viņš nošāvās.[3] Kopā ar citiem, kas krita šai sadursmē, tika guldīts zemes klēpī Liepājas Lielajos kapos.[4]
Pēc Latvijas brīvības cīņām pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos. 1920. gadā tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras; pēc nāves) par vairāku pretinieka uzbrukumu atsišanu pie Lēnas mācītāja muižas un Skrundas skolas. 1929. gada 3. martā pie Airītēm, kur Nikolajs Grundmanis krita, tika uzstādīts viņam veltīts piemineklis klātesot valsts prezidentam Gustavam Zemagalam un Latvijas armijas augstākajai vadībai. Ar Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvots arī viņa brālis Aleksandrs Grundmanis.[1][5]
