Pupu laputs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pupu laputs
Aphis fabae Scopoli, 1763
Pupu laputs
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Kārta Blaktis (Hemiptera)
Apakškārta Augutis (Sternorrhyncha)
Virsdzimta Laputis (Aphidoidea)
Dzimta Īstās laputis (Aphididae)
Ģints Aphis
Suga Pupu laputs (Aphis fabae)

Pupu laputs (latīņu: Aphis fabae) ir īsto laputu suga. Laputis ir dzīvdzemdējoši bezspārnu un spārnaini kukaiņi.[1] Plaši izplatīta suga pasaulē. Laputīm ir primāri un sekundāri saimniekaugi. Primāros saimniekaugus laputis izmanto, lai pārziemotu olas stadijā un barotos rudens sākumā, pēc tam rudens otrā pusē laputis pārceļo uz sekundārajiem saimniekaugiem, uz kuriem tie pavada atlikušo rudens laiku un vasaru. Pupu laputis tiek uzskatītas par vieniem no nopietnākajiem lauka pupu kaitēkļiem, taču lauka pupas nav vienīgās kultūras, kam kaitē laputis. Pupu laputis ir kaitēkļi arī tādām kultūrām, kā parastā biete, parastās pupiņas, vasaras saulgrieze, dzeloņainais artišoks, magones un citām.

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupu laputs iespējamā izcelsmes vieta ir Eiropa un Āzija. Tā ir viena no izplatītākajām laputu sugām pasaulē. Izplatīta mērenajā zonā Rietumeiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā un aukstākos Āfrikas, Vidēju Austrumu un Dienvidamerikas rajonos.[2]

Apraksts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupu laputīm var būt spārnaini un bezspārnu īpatņi. Bezspārnu mātītēm ķermenis ir olveida, 1,5-3,1 mm garš,[3] zaļgani brūns vai melns ar vaska kārtiņu. Aste, muguras nūjiņveida piedēkļi un kājas ir melnbrūni. Muguras nūjiņveida piedēkļi ir divreiz garāki nekā aste. Ūsiņas sasniedz divas trešdaļas no ķermeņa garuma. Uz priekškrūšu sāniem un uz I. un II. vēdera segmentiem ir lieli margināli pauguri.[4]

Spārnainās mātītes ir ar spīdīgu galvu un krūtīm, melnzaļu vēderu. Ūsiņas melnas.[4]

Ekoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupu laputis ir polifāga suga, kas nozīmē, ka tā barojas ar dažādiem augiem. Primārie saimniekaugi, uz kuriem pupu laputis ziemo olas stadijā, ir Eiropas segliņš, kārpainais segliņš, parastā irbene, parastais filadelfs.[4] Pupu laputis kolonizē vairāk nekā divus simtus kultūraugu un savvaļas augu sugu. Laputis barojas uz lapām un stumbriem. Sekundārie saimniekaugi, uz kuriem laputis pavada vasaru:[3][4][5][6][7][8][9][10]

Pupu laputis nevienādi apdzīvo dažādas lauka pupu šķirnes. Polijā 2002. gadā Elżbieta Cihocka un līdzautori[11] veica pētījumu, cik daudz dažādas lauka pupu šķirņu populācijas būs apdzīvotas pēc migrācijas no primārajiem saimniekaugiem un vasaras laikā. Pētījumā izmantoja 3 lauka pupu šķirnes: ‘Bartom’, ‘Hangdown White’ un ‘Neptun’. Pētījumi parādīja, ka 100% stādītu augu no ‘Bartom’ šķirnes bija laputu apdzīvotas, taču ‘Hangdown White’ un ‘Neptun’ šķirnēs bija apdzīvoti 81-90% augu.[11]

Ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plēvspārnis no Braconidae dzimtas dēj olas laputu ķermenī.

Braconidae dzimtas plēvspārņi ir primāri pupu laputu parazitoīdi, kas pozitīvi ietekmē lauksaimniecību, iznīcinot laputis. Charipidae un Encyrtidae dzimtu plēvspārņi ir sekundāri parazitoīdi, Pteromalidae - ir sekundāri vai terciāri parazitoīdi. Pupu laputīm aprakstīti plēvspārņu parazitoīdi:[7]

Pupu laputis medī dažādi kukaiņi: vaboles, divspārņi, tīklspārņi. Ar laputīm barojas vaboles no mārīšu dzimtas: Coccinella septempunctata, Coccinella quinquepunctata, Coccinella divaricata, Adalia bipunctata, Adalia decempunctata, Adonia variegata, Calvia quatuordecimpunctata, Propylaea quatuordecimpunctata, Platynaspis luteorubra, Coccinula quatuordecimpustulata, Hippodamia tredecimpunctata, Semiadalia undecimpunctata, Harmonia axyridis,[14] Harmonia quadripunctata, Scymnus frontalis, Scymnus interruptus.[15]

Divspārņi no utumušu dzimtas (Leucopis ninae, Leucopis bicolor) parazitē uz laputīm.[15]

Chamaemyiidae tīklspārņu dzimtas (Chrysopa carnea, Chrysopa formosa) kāpuri medī laputis.[15]

Parazītiskās sēnītes Neozygites freseni spēj inficēt pupu laputis un iznīcināt tās.[11]

Simbiotiskie organismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnās skudras "gana" laputis.

Starp dažām skudru sugām un pupu laputīm eksistē abpusēji izdevīgas attiecības (mutualisms), kas izpaužas ar to, ka skudras pasargā laputu kolonijas, kas savukārt nodrošina skudras ar saldu šķidrumu, ko izdala no muguras pāru piedēkļiem.[16] Skudru sugas, melnā skudra (Lasius niger) un Myrmica ruginodis, "gana" pupu laputis uz to barības augiem.[13] Skudras, kas "gana" laputis, pasarga tās no ienaidniekiem, piemēram mārītēm, kas barojas ar laputīm.[17]

Pupu laputis ir rezervuārs vairāk nekā 30 vīrusu sugām. Vīrusus laputis izplata starp augiem, ar kuriem barojas.[3]

Buchnera aphidicola ir endosimbionts vairākām laputīm, tajā skaitā pupu laputīm. Buchnera aphidicola ir gamma-proteobaktērijas, laputu ķermenī lokalizējas speciālās šūnās, kuras saucas micetocīti jeb bakteriocīti. Bakteriocīti brīvi novietojas vēdera hemolimfā.[12]

Dzīves cikls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pupu laputs ir holociklisks kukainis, tas nozīmē, ka dzīves ciklā notiek dzimumu un bezdzimumu paaudžu maiņa. Preimaginālais (visas stadijas pirms pieauguša īpatņa) periods ilgst no 8 līdz 15 dienām.[4]

Pupu laputīm ir divmājnieku dzīves cikls. Ziemo olas stadijā koku un krūmu (sk. Barošanās) augļu zaru pumpuru sākumdaļā.[4] Olas dēj spārnainās mātītes pavasarī, pēc tām šīs mātītes nomirst. Rudenī no olām parādās bezspārnu mātītes. Šīs mātītes ir reprodukcijai spējīgas un partenoģenēzes procesā dzemdē jaunas juvenālas laputis, kuras dēvē par laputs nimfām.[18] Partenoģenētiskās mātītes dzīves ilgums ir apmēram 50 dienas. Šajā periodā vienai mātītei var piedzimt ap 30 nimfām. Otrās paaudzes mātītes arī ir reprodukcijai spējīgas bez pārošanās un dzemdē spārnainas un bezspārnu mātītes. Spārnainās mātītes ceļo (migrē) no primārā saimnieka uz sekundāru.[4][3]

Taksonomija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aphis fabae ir arī sugu grupa, kurus apvieno kopīgas raksturīpašības. Pie Aphis fabae sugu grupas pieder šādas sugas:[19]

  • Aphis fabae cirsiiacanthoidis Scopoli, 1763
  • Aphis fabae eryngii E.E. Blanchard, 1923
  • Aphis fabae evonymi Fabricius, 1775
  • Aphis fabae fabae Scopoli, 1763
  • Aphis fabae mordwilkoi Börner & Janisch, 1922
  • Aphis fabae philadelphi Börner, 1921
  • Aphis fabae solanella Theobald, 1914

Sinonīmi[20][izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aphis abietaria Walker, 1852
  • Aphis acanthi Schrank, 1801
  • Aphis addita Walker, 1849
  • Aphis adducta Walker, 1849
  • Aphis advena Walker, 1849
  • Aphis aparines Fabricius, 1775
  • Aphis aparinis Blanchard, 1940
  • Aphis apii Theobald, 1925
  • Aphis apocyni Koch, 1854
  • Aphis atriplicis Fabricius, 1775 nec Linnaeus, 1758
  • Aphis bazzii Blanchard, 1923
  • Aphis brevisiphona Theobald, 1913
  • Aphis buxi
  • Aphis cardui var. naumburgensis Franssen, 1927
  • Aphis castanea Koch, 1872
  • Aphis chaerophylii Koch, 1854
  • Aphis cirsina Ferrari, 1872
  • Aphis compositae Theobald, 1915
  • Aphis dahliae Mosley, 1841
  • Aphis dusmeti Gomez Menor, 1950
  • Aphis erecta del Guercio, 1911
  • Aphis exul
  • Aphis fabae Blanchard, 1840
  • Aphis hortensis Fabricius, 1781
  • Aphis indistincta Walker, 1849
  • Aphis inducta Walker, 1849
  • Aphis insularis Blanchard, 1923
  • Aphis neoreticulata Theobald, 1927
  • Aphis nerii Kaltenbach, 1843 nec Boyer de Fonscolombe, 1841
  • Aphis papaveris Fabricius, 1781
  • Aphis philadelphi Börner, 1921
  • Aphis phlomoidea del Guerico, 1911
  • Aphis polyanthis Passerini, 1863 nec J.F. Gmelin, 1790
  • Aphis reticulata Theobald, 1922 nec Wilson, 1915
  • Aphis serratulae Schrank, 1801
  • Aphis silybi Passerini, 1861
  • Aphis sinensis del Guercio, 1900
  • Aphis solanella Theobald, 1914
  • Aphis solanophilus Blanchard, 1923
  • Aphis thlaspeos Schrank, 1801
  • Aphis translata Walker, 1849
  • Aphis tuberosae Boyer de Fonscolombe, 1841
  • Aphis valerianina del Guercio, 1911
  • Aphis watsoni Theobald, 1929
  • Doralis fabae Scopoli, 1763
  • Doralis papaveris Fabricius, 1781
  • Myzus roseum Macchiati, 1881
  • Myzus rubrum del Guercio, 1900

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Manya B. Stoetzel. Aphids (Homoptera: Aphididae) Colonizing Leaves of Asparagus in the United States. J. Econ. Entomol. 83(5): 1994-2002, 1990
  2. Aphis fabae. aphid.aphidnet.org
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Black bean aphid. Rothamsted Insect Research
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Вредители сельскохозяйственных культур - Aphis fabae Scopoli. Агроэкологический атлас России и сопредельных стран: экономически значимые растения, их болезни, вредители и сорные растения.
  5. Colin R. Tosh, Panagiotis G. Vamvatsikos & Jim Hardie. A Highly Viable Cross Between Aphis fabae (Homoptera: Aphididae) Clones with Different Plant Preference. Environmental Entomology. Entomological Society ofAmerica, 2004.
  6. A. Vantaux,, J. Billen & T. Wenseleers. Levels of clonal mixing in the black bean aphid Aphis fabae, a facultative ant mutualist. Molecular Ecology (2011) 20, 4772–4785
  7. 7,0 7,1 Gheorghe Mustaţă, Mariana Mustaţă, Otilia Barnea & Eugenia Simon. The parasitoids complex which control the Aphis fabae Scop. colonies installed on different crop species and spontaneous plants. Lucrările simpozionului “Entomofagii şi rolul lor în păstrarea echilibrului natural” Universitatea “Al.I. Cuza” Iaşi, 2005
  8. Balkis Beji, Dhia Bouktila, Maha Mezghani-Khemakhem, Sonia Bouhachem-Boukhris, Mohamed Makni & Hanem Makni. Genetic structure of Aphis fabae Scopoli (Hemiptera, Aphididae) in Tunisia, inferred from RAPD markers. Romanian Agricultural Research, No. 30, 2013. ISSN 1222-4227
  9. Marek Barta, Peter Toth, Ľudovít Cagáň, Eva Komáromyová. Cuscuta lupuliformis (Krocker) Hadač et Chrtek, (Cuscutaceae) - a new host for bean aphid, Aphis fabae Scopoli (Homoptera, Aphididae). Acta fytotechnica et zootechnica 3/2001
  10. Blackman, R. L. & Eastop V. F. (2006). Aphids on the World's Herbaceous Plants and Shrubs. John Wiley & Sons Ltd. ISBN 0-471-48973-5
  11. 11,0 11,1 11,2 Elżbieta Cichocka, Bogumił Leszczyński, Antoni P. Ciepiela & Wojciech Goszczyński. Response of Aphis fabae Scop. to different broad bean cultivars. Wydawnictwo Akademii Rolniczej we Wroclawiu. Horticulture, Volume 5, Issue 2, 2002. ISSN 1505-0297.
  12. 12,0 12,1 Rui-Xia Cheng, Ling Meng, Nickolas J Mills & Baoping Li. Host preference between symbiotic and aposymbiotic Aphis fabae, by the aphid parasitoid, Lysiphlebus ambiguus. Journal of Insect Science: Vol. 11, Article 81, 2011.
  13. 13,0 13,1 Völkl, W. & Mackauer, M. Interactions Between Ants Attending Aphis fabae ssp. cirsiiacanthoides on Thistles and Foraging Parasitoid Wasps. Journal of Insect Behavior, Vol. 6, No. 3, 1993.
  14. António Onofre Soares, Daniel Coderre & Henrique Schanderl Influence of prey quality on the fitness of two phenotypes of Harmonia axyridis adults. Entomologia Experimentalis et Applicata, 114: 227–232, 2005
  15. 15,0 15,1 15,2 Gheorghe Mustaţă, Mariana Mustaţă, Otilia Barnea & Eugenia Simon. Predators insects controlling Aphis fabae Scop. populations. Analele Ştiinţifice ale Universităţii „Al.I.Cuza” Iaşi, s. Biologie animală, Tom L, 2004.
  16. François Verheggen, Lise Diez, Claire Detrain & Éric Haubruge. Mutualisme pucerons – fourmis: étude des bénéfices retirés par les colonies d’Aphis fabae en milieu extérieur. Biotechnol. Agron. Soc. Environ. 2009 13(2), 235-242
  17. Banks, C. J. (1962). Effects of the ant Lasius niger (L.) on insects preying on small populations of Aphis fabae Scop. on bean plants. Annals of Applied Biology 50 (4): 669–679. doi:10.1111/j.1744-7348.1962.tb06067.x
  18. Chinery, Michael (1993). Collins Field Guide to the Insects of Britain and Northern Europe. Harper Collins. ISBN 0002199181
  19. Erwin Jörg. Studies on the Aphis fabae group (Homoptera, Aphididae). Inaugural-Dissertation. Zoologisches Institut der Universität Freiburg, Sektion Entomologie, Freiburg, Switzerland, Nr. 1086, Freiburg 1995
  20. Aphis fabae Scopoli, 1763. BioLib.cz