Divupe

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par antīko civilizāciju. Par upi Latvijā skatīt rakstu Divupe (upe).

Divupe jeb Mezopotāmija (no sengrieķu: Μεσοποταμία — '[zeme] starp upēm') ir vissenākā un līdz ar to arī pirmā civilizācija, kurai bija augsti attīstīta kultūra.[1]

Īstā divupiešu izcelsme vēl joprojām nav noskaidrota, taču pirmās liecības par šīs civilizācijas esamību iesniedzas 4000 gadu tālā pagātnē pirms mūsu ēras.

Divupe atradās mūsdienu Irākā, starp Tigru un Eifratu. Starp šīm divām upēm zeme bija ļoti auglīga, tāpēc divupieši visvairāk nodarbojās ar lauksaimniecību, veica apjomīgus irigācijas darbus. Tā nebija norobežota ar tuksnešiem un kalnu joslu kā Senā Ēģipte, tāpēc tās vēsturi veido nepārtraukta iebrukumu virkne. Neskatoties uz to, ar Divupi saistīta arī Bībeles leģenda par Ēdenes dārzu.

Divupes izveidošanās priekšnosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezopotāmijas, tāpat kā citu vēsturiski agrīno civilizāciju uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un tās pietekas nodrošināja ērtas kontaktu un transporta iespējas plašā reģionā. Lekno zemi starp upēm jau kopš senos laikos dēvēja par "ražīgo sirpi", vai "auglīgo pusmēnesi" Šis loks stiepjas no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Mezopotāmiju. Nonākot šajā apvidū cilvēki atrada priekšā daudz derīgu augu. Piemēram, Turcijas dienvidu daļā brīvā dabā auga savvaļas mieži. Savukārt, Jordānas ielejā kuplā skaitā, neviena nekultivēti zēla kvieši. Pa Sīrijas mežiem ziloņi klaiņojuši vēl ap 1000. gadu p.m.ē. Tādēļ nav nekas neparasts, ka ražas novākšana Tuvajos Austrumos sākusies jau ap 9500. gadu p.m.ē., lai gan mērķtiecīga graudaugu kultivēšana aizsākusies vēlāk. Katrā ziņā pirmajiem pastāvīgajiem šī auglīgā reģiona iedzīvotājiem bija jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai ievērojami pilnveidotu savu uzturu. Aprēķini liecina, ka ap 2500. gadu p.m.ē. Mezopotāmijas dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar labākajiem mūsdienu Kanādas kviešu laukiem.

Tomēr mūsdienās Mezopotāmijas reģiona klimats ir mazāk labvēlīgs, nekā tas bija antīko civilizāciju laikā. Rietumos no Mezopotāmijas plešas bezgalīgie Sīrijas tuksneša smiltāji. Pirms tūkstoš un vairāk gadiem, kad saule šeit tik nežēlīgi vēl nesvilināja, reģiona klimats bija maigāks. Tuksnešu un stepju rajoni aizņēma mazākas platības un nebija tik nemīlīgi kā mūsdienās. Kādreiz leknais Divupes līdzenums mūsdienās ir stipri noplicināts - zemes ražīgums ir dramatiski krities. Liela daļa senatnē rūpīgi koptās apūdeņošanas sistēmas mūsdienās ir degradējušās, upju gultnes un kādreizējie mākslīgie kanāli daudzviet aizauguši un pārpurvojušies. Tikai arheoloģiskie izrakumi vēl liecina, ka pirms daudziem gadsimtiem šeit pleties viens no ekonomiski un kultūras ziņā visaugstāk attīstītajiem reģioniem uz Zemes. Taču mazāk labvēlīgie klimatiskie apstākļi varētu būt vainojami tajā tikai daļēji, jo, lai gan mūsdienās lietus šajā reģionā ir samērā reta parādība, ūdens no abām upēm, kas plūst no kalniem ziemeļos un austrumos, lauku apūdeņošanai joprojām ir pietiekamā daudzumā. Pienācīgi apstrādāti un apūdeņoti lauki arī tagad dod labas ražas.

Mezopotāmijas valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mezopotāmiju mēdz dēvēt par civilizācijas šūpuli. Savā ilgajā attīstības vēsturē Mezopotāmija pasaulei devusi vairākas dižas pilsētas un valstis.

Pilsētvalstis Divupē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Divupes pilsētas
Skatīt arī: Pilsētvalsts

Ap 5000. gadu p.m.ē. zemkopju ciematos jau sāka parādīties zemkopības produkcijas pārpalikums — galvenais priekšnosacījums, lai sāktos darba dalīšana, padziļinātos specializācija un kooperācija un rezultātā civilizācijas attīstība turpinātos jaunā līmenī. Tā, daļa Mezopotāmijas iedzīvotāju varēja atteikties no lauksaimniecības kā galvenā nodarbošanās veida un pilnībā apgūt amatniecību. Savukārt līdz ar amatniecības attīstību aizsākās pilsētu veidošanās process. Tā ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē. šeit jau bija izveidojusies virkne pilsētu. Lielākās no tām sākumā bija Erida (Eridu) un Ereka (Erech vai Urūka).

Divupes valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadsimtu gaitā Divupes pilsētas attīstījās, konkurēja savā starpā, līdz dažas no tām kļuva par valstu galvaspilsētām. Tā, dažādos laika posmos uzplauka, sasniedza varenību un piedzīvoja norietu dažādas valstis. Tās bija Šumera, Asīrija un Babilonija. Līdz ar šo valstu dzīves cikliem mainījās arī Divupes liktenis. Savu augstāko ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpi Divupe sasniedza Babilonijas valdnieka Nebukadnecara II laikā (valdīja 605-562 g. p.m.ē.). Taču pēc viņa nāves Mezopotāmijā sākās dažādu dinastiju un valdnieku maiņas, šajā reģionā turpināja ieplūst jaunas tautas un ciltis. Tomēr arī vēl līdz pat agrīniem viduslaikiem šis joprojām bija viens no plaukstošākajiem Vidējo un Tuvo Austrumu reģioniem.

Divupes pagrimums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bronzas laikmeta civilizācijām sasniedzot augstu attīstības pakāpi, pieaugot iedzīvotāju skaitam, daudzkārt intensīvāka kļuva arī resursu izmantošana, līdz to atdevi ne tikai vairs nebija iespējams palielināt, bet tā sāka samazināties. To veicināja arī klimata izmaiņas — paaugstinoties gada vidējai temperatūrai ne tikai stepes pārvērtās tuksnešos, bet arī upēs samazinājās ūdens pieplūde, to baseinu platība saruka un līdzšinējo iedzīvotāju skaitu nodrošināt ar pārtiku vairs nebija iespējams. Mezopotāmijā uzturēt sarežģīto upju saimniecību arī kļuva arvien grūtāk daudzo karu dēļ ar iebrucējiem, kuri arvien lielākā skaitā plūda no izkaltušajiem stepju rajoniem uz piemērotākām zemēm.

Pilnīgs Mezopotāmijas civilizācijas pagrimums sākās pēc postošā mongoļu iebrukuma Mazāzijā un Bagdādes izpostīšanas 1258. g. Mezopotāmijas politekonomiskā sistēma, kura dažādās modifikācijās saglabāja lielākā vai mazākā mērā savu integrētību pie visdažādākajām varām un valdniekiem, arvien vairāk zaudēja savu spožumu. Arī rūpīgi izveidotā apūdeņošanas kanālu sistēma degradēja un tas jūtami ietekmēja galveno reģiona saimniecības nozari - lauksaimniecību. Rezultātā Mezopotāmijas iedzīvotāju dzīves līmenis arvien vairāk kritās, it īpaši Osmaņu turku un Savafīdu persiešu valdīšanas laikā 16.-18. gadsimtā. Netieši tas liecina par mazāk acīmredzamu taču ilgstošāku faktoru ietekmi. Proti, tehnoloģijas un jaunievedumi dažādās jomās ļāva cilvēkiem pielāgoties dzīvei citā vidē arī tālu ārpus Mezopotāmijas, zemēs, kuras pirms vairākiem simtiem gadu tika uzskatītas par nelabvēlīgām. Līdz ar to upju ieleju civilizācijas pamazām zaudēja savas kādreizējās priekšrocības. Laika gaitā tās izrādījās novājinātas ne tikai iekšējo nesaskaņu un valdnieku savstarpējo cīņu par varu dēļ, bet arī pārāk šaurās specializācijas dēļ, paļaujoties uz atsevišķiem dabas faktoriem. Līdz ar to nākas secināt, ka konkrētām organizācijas un inovācijas formām konkrētā vidē ir savas vēsturiskās un fiziskās robežas.

Ja vēl senie grieķi Mezopotāmiju saistīja ar leģendu par Ēdenes dārzu, tad mūsdienās šis pasaules reģions vismazāk atgādina paradīzi. Šobrīd liela Divupes daļa, it īpaši abu upju augštecē, ir karsta, visai neveselīga vieta ar smilšainiem, neauglīgiem klajumiem. Šo teritoriju dēvē par al-Jazirah, kas arābu valodā nozīmē “sala”. Vienīgie tās iedzīvotāji ir klejojoši nomadi.

Pateicoties dabīgajiem upju sanešiem relatīvi pārtikusi ir tikai Divupes centrālā daļa. Tomēr abu upju lejastecē plešas purvainas zemienes, bet pirms tūkstošiem gadu rūpīgi koptie kanāli sen pārklājušies dūņām un aizauguši ar meldriem un krūmājiem un vairs gandrīz nekas šeit neatgādina seno šī teiksmainā reģiona vēsturi.

Divupiešu izgudrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ritenis

Izgudrots laikā starp 3500. un 3250. gadu p.m.ē. Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija ļoti smagi.

Arkls

Izgudrots laikā ap 3500. gadu p.m.ē. Ar arklu varēja apsēt laukus daudz ātrāk un vieglāk.

Rakstība

Viens no svarīgākajiem izgudrojumiem pasaules vēsturē. Pirmās rakstības iezīmes bija piktogrāfiskais raksts. Tas ir izgudrots un sākts pielietot apmēram 3000. gadā p.m.ē. Attēliem kļūstot abstraktākiem, izveidojās arī ķīļraksts.

Eposs

Pirmā episkā poēma sarakstīta ap 2000. gadu p.m.ē. Tajā ir stāstīts par Urūkas valdnieku Gilgamešu.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divupē pastāvēja daudzdievība. Valdnieki tika uzskatīti par dievišķām būtnēm. Dievi tika godināti tempļos - Zikurātos. Cilvēks netika uzskatīts par dievišķu būtni, bet gan par dievu vergu.

Dievības Divupē:

  • Ans - dievs-tēvs
  • Enlils - vēju un negaisu dievs, debesu un zemes dievs
  • Inanna - auglības un mīlestības dieviete, arī kara un ķildu dieviete
  • Enki - pazemes pasaules, gudrības un saldūdens dievs u.c.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]