Baltijas provinces

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltijas provinces Krievijas pakļautībā (19. gs. beigas).
Baltijas provinces Zviedrijas pakļautībā (17. gs.).
Baltijas provinces Krievijas pakļautībā pirms Kurzemes un Zemgales hercogistes pakļaušanas (18. gs.).

Baltijas provinces ir vēsturisks apzīmējums Zviedrijas aizjūras provincēm jeb domīnijām (zviedru: Östersjöprovinserna), Igaunijai un Vidzemei. Pēc Lielā Ziemeļu karam par Baltijas provincēm sauca autonomās Krievijas impērijas Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas Vidzemes un Kurzemes guberņas.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas kara laikā bijušās Livonijas konfederācijas ziemeļu daļa 1561. gadā tika pievienota Zviedrijas lielvalstij un tajā tika izveidota Igaunijas hercogiste (Zviedru Igaunija) ar Zviedrijas ķēniņu kā nominālo Igaunijas hercogu. Pēc Ingrijas kara Krievijas caristei atņemtajās Ingrijas zemēs 1617. gadā izveidojās Zviedru Ingrijas province ar administratīvo centru Nīenas pilsētā (tagad Pēterburga) pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī. Pēc Poļu-zviedru kara 1629. gadā Zviedrijas valdījumā nonāca arī Livonijas hercogistes ziemeļu daļa (Zviedru Vidzeme) jeb Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland). Mēģinājums anektēt arī Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju Otrā Ziemeļu kara laikā Zviedrijai neizdevās.

Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I anektēja Zviedrijas Baltijas provinces, pārkāpjot sākotnējo vienošanos ar Polijas-Lietuvas valdnieku Augustu II, ka Ingrija un Karēlija pēc kara pienāksies Krievijai, bet Livonija un Igaunija - Polijai. Pēc Ingrijas iekarošanas Pēteris I piešķīra tai hercogistes statusu (герцогство Ижорское), 1708. gadā nodibināja Ingermanlandes guberņu, kas 1710. gadā tika pārdēvēta par Sanktpēterburgas guberņu.

Juridiski Zviedrija tiesības uz Baltijas provincēm zaudēja pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā, kad tās kļuva par guberņām Krievijas impērijas sastāvā. Rīgas guberņai saglabāja autonomijas tiesības, ko garantēja Krievijas ķeizara Pētera I apstiprinātās t.s. Sigismunda Augusta privilēģijas.

Pēc Pētera I nāves 1726. gadā Rīgas guberņas sastāvā tika izveidotas piecas provinces: Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas un Sāmsalas. Krievijas ķeizariene Katrīna II 1783. gadā atņēma Kurzemes hercogam Slokas novadu un Baltijas provincēs izveidoja Rēveles un Rīgas vietniecības (vācu: Statthalterschaft, krievu: наместничество), kas pastāvēja līdz viņas nāvei 1796. gadā.

Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā Krievijas impērija anektēja Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala teritoriju, kur izveidoja Kurzemes guberņu.