Vabsi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vabsu nozīmīte.

Vabsi jeb Vapsi (igauņu: Vapsid) bija radikāla, nacionālistiska igauņu kustība un vēlāk arī partija, kas darbojās 20. gadsimta 20.—30. gados. 1933. gadā tai izdevās referendumā panākt radikālas izmaiņas konstitūcijā, kas ierobežoja parlamenta un valdības darbību. 1934. gadā Vabsu izvirzītais kandidāts uz Igaunijas Valsts vecākā amata vēlēšanām aprīlī baudīja ievērojamu tautas atbalstu, tomēr martā Konstantīns Petss kopā ar Johanu Laidoneru veica valsts apvērsumu un arestēja vairākus organizācijas biedrus. Organizācijas vārds izskanēja arī saistībā ar valsts apvērsuma mēģinājumu 1935. gadā, pēc kura Vabsi tika aizliegti un faktiski beidza pastāvēt.

Rašanās un darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Organizācijas aizsākumi meklējumi 1926. gadā, kad tika izveidota Igaunijas Brīvības cīnītāju līga (no nosaukuma saīsinājuma radās Vabsu nosaukums).[1] Tā bija Igaunijas brīvības cīņu veterānu organizācija, kurā varēja iestāties tikai veterāni, un tā nodarbojās ar bijušo karavīru interešu un tiesību aizstāvēšanu. 1929. gadā organizācija pārtapa politiskajā organizācijā,[2] kurā varēja iestāties arī personas, kuras nebija ņēmušas dalību Igaunijas brīvības cīņās, bet 1932. gadā Vabsi kļuva par partiju.[1] Par organizācijas priekšsēdētāju Vabsu pirmajā kongresā 1930. gadā ievēlēja 1925. gadā atvaļināto ģenerālmajoru Andresu Larku, bet par viņa vietnieku iebalsoja advokātu, bijušo Igaunijas brīvības cīņu dalībnieku Arturu Sirku, kurš faktiski bija organizācijas vadītājs. Vēsturnieks Aivars Stranga par Vabsu galvenajiem politiskajiem principiem ir nosaucis antiliberālismu, antikapitālismu, antimarksismu, vienojošo (integrālo) nacionālismu, kā arī antisemītismu.[1] Vabsi pārņēma noteiktus elementus no Itālijas fašistiem un Vācijas nacistiem, piemēram, romiešu sveicienu. Organizācijai bija sava uniforma, simbolika, kā arī laikraksts "Võitlus".[3]

Arturs Sirks turot runu Pērnavā.

Ekonomiskās krīzes apstākļos organizācija arvien paplašinājās un īsā laika periodā kļuva par ievērojamu politisko spēku Igaunijas politikā.[4] 1932. gadā un 1933. gada jūnijā notikās parlamentā pārstāvēto partiju ierosināti referendumi par mēreniem valsts konstitūcijas grozījumiem. Abos gadījumos iniciatīvas neieguva nepieciešamo balsu skaitu.[1] 1933. gada oktobrī Vabsu izvirzītais konstitūcijas grozījumu projekts spēja savākt nepieciešamo balsu skaitu referendumā.[4] Jaunajā konstitūcijas redakcijā tika radikāli samazināta parlamenta un valdības loma par labu Igaunijas Valsts vecākajam. 1934. gada janvārī Vabsi pašvaldību vēlēšanās uzvarēja Tallinā un Tartu, kā arī ieguva ievērojamu vietu skaitu citās pašvaldībās. 24. janvārī stājās spēkā grozītā konstitūcija un aprīlī bija jānotiek Valsts vecākā vēlēšanām. Vabsi šim amatam par kandidātu izraudzījās Andresu Larku, kurš pēc priekšvēlēšanu datiem un kopējā noskaņojuma Igaunijā baudīja ievērojamu tautas atbalstu.[5] Larks kāda Tartu laikraksta veiktajā paraugnobalsošanā ieguva 4300 balsis, Laidoners pāri par 4000, bet Petss tikai 2800 balsu.[6] Vēlēšanas tā arī nenotika, jo 12. martā Konstantīns Petss un Johans Laidoners veica valsts apvērsumu, pēc kura Vabsu kustības darbība tika apturēta un vairāki simti tās biedri tika arestēti.[1]

Darbība beigas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiāli organizācija tika aizliegta 1935. gada decembrī pēc tam, kad bija atklāts, ka viņi gatavojušies pučam.[7] 1936. gadā vairāk kā simts Vabsu organizācijas dalībnieku tika notiesāti par puča gatavošanu.[1] Organizācijas nominālais vadītājs ģenerālis Larks tika notiesāts uz 15 gadiem, tomēr jau 1937. gadā tika amnestēts.[8] Sirkam, kurš faktiski vadīja organizāciju, 1934. gadā izdevās aizbēgt no cietuma uz ārzemēm, tomēr jau 1937. gada augustā viņš izdarīja pašnāvību Luksemburgā.[9] Visi notiesātie Vabsi, kas vēl atradās apcietinājumā, tika amnestēti 1938. gadā.

2009. gadā notikās mēģinājums reģistrēt organizāciju ar Vabsu nosaukumu, tomēr Igaunijas varas iestādes atteicās to darīt.[10]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Stranga, A. Ebreji un diktatūras Baltijā (1926—1940) Rīga: LU Jūdaikas Studiju Centrs, 2002. gads ISBN 9984-643-44-1
  2. Conditions of democracy in Europe, 1919-39: systematic case-studies
  3. Eesti Vabadussõjalaste Liit (igauniski)
  4. 4,0 4,1 Krēsliņš, U. Aktīvais nacionālisms Latvijā (1922—1934) Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. gads ISBN 9984-601-21-8
  5. "Latvijas Kareivis" Citu domas (25.11.33)
  6. "Latvijas Kareivis" Nacionālsociālistu atbilde Spengleram (29.11.33.)
  7. "Latvijas Kareivis" Neizdevies apvērsuma mēģinājums Igaunijā (10.12.35.)
  8. L.k.o.k. biogrāfija Larka, Andres
  9. "Kurzemes Vārds" Sirka pašnāvība — Igaunijas "vabsu" morāliskais sabrukums (26.09.37.)
  10. "Postimees" Vabadussõjalaste Keskliit jätkab tegevust ajaloolise nimega (igauniski)