Ķīķis
| Ķīķis Pernis apivorus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Vanagveidīgie (Accipitriformes) |
| Dzimta | Vanagu dzimta (Accipitridae) |
| Apakšdzimta | Ķīķu apakšdzimta (Perninae) |
| Ģints | Ķīķi (Pernis) |
| Suga | Ķīķis (Pernis apivorus) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Ziemošanas areāls | |
 Ķīķis Vikikrātuvē | |
Ķīķis jeb lapseņu klijāns (Pernis apivorus) ir vidēja auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) Latvijā ligzdojošs plēsīgais putns, kas galvenokārt sastopams mežos lielākajā daļā Eiropas un Āzijas rietumdaļas. Ķīķis ir gājputns un ziemo Āfrikas tropu biomā.[1] Eiropā ligzdo 110 000—160 000 ķīķu pāru, un to skaits ir stabils.[2]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķīķis ir plaši izplatīts lielākajā daļā Eiropas, izņemot pašus ziemeļus un Rietumeiropas piejūras apgabalus. Āzijā tas sastopams Turcijā, Aizkaukāzā, Irānas ziemeļos, areālam austrumu virzienā sasniedzot Rietumsibīriju (Obu Krievijā) un Mongolijas rietumus.[1] Ķīķis ziemo uz dienvidiem no Sahāras, Āfrikas tropiskajā zonā, līdz pat Dienvidāfrikai.[3]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ķīķis Latvijā ir samērā parasts ligzdotājs un caurceļotājs. Tā izplatība ir vienmērīga visā valstī. Latvijā ligzdo 2000—3000 pāru.[3] Ligzdo galvenokārt dažādos mežos, kas mijas ar atklātām vietām: izcirtumiem, pļavām, laukiem, vietām, kurās ir mīksta augsne un kurās viegli izrakt barību.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ķīķis ir vidēji liels plēsīgais putns, apmēram kraukļa lielumā.[2] Tā ķermeņa garums ir 52—60 cm, spārnu izplētums 135—150 cm, svars 450—1050 g.[2][4] Mātītes ir nedaudz lielākas un tumšākas nekā tēviņi. Ķīķim ir samērā garš kakls, proporcionāli maza galva, plati spārni un gara aste, kuras garums ir apmēram vienāds ar spārnu platumu.[2] Planējot ķīķis spārnus tur horizontāli vai nedaudz noliektus. Galvu un kaklu lidojumā tur izstieptu.[2]
Tā apspalvojuma krāsa var būt ļoti dažāda. Ir sastopami gan tumši, gan ļoti gaiši īpatņi. Ķīķu tēviņiem mugurpuse ir pelēkbrūna. Kājas dzeltenas. Tiem ir izteikti melni lidspalvu gali, kas veido melnu joslu gar spārnu aizmugurējo malu. Pie lidspalvu pamata – šaurākas melnas šķērssvītras. Līdzīgi šķērssvītrota ir arī aste, kurai ir viena plata, melna josla astes galā un divas šaurākas pie astes pamata. Galva pelnu pelēka, acis dzeltenas. Spārnu apakšpusē uz locītavām ovāli, melni laukumi. Mātīte atšķiras no tēviņa ar to, ka galva tai ir tumši brūna un spārnu svītrojums vienmērīgāks, melnā josla gar spārnu aizmugurējo malu izplūdusi. Mātīšu mugurpuses krāsojums ir tumši brūns un nevienmērīgāks nekā tēviņiem. Abiem dzimumiem ķermeņa apakšpuse ir gaiša (balta vai gaiši brūnpelēka, retāk gaiši ruda[4]) ar tumšu raibumojumu, vaskādiņa pelēka. Jaunie putni atšķiras no pieaugušajiem gan pēc krāsas, gan ķermeņa proporcijām. Jaunajiem putniem nav izteiktas pieaugušajiem raksturīgās pazīmes un tie vairāk atgādina peļu klijānus. Jaunajiem putniem acis ir tumšas un vaskādiņa dzeltena.[2]
Mīmikrija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jaunie ķīķi ārēji atgādina peļu klijānu. Šāda līdzība palīdz jaunajiem putniem izvairīties no lielajiem plēsīgajiem putniem, piemēram, no vistu vanaga. Lai arī vistu vanags ir spējīgs nogalināt gan ķīķi, gan peļu klijānu, tomēr tas ne visai bieži uzbrūk peļu klijānam, kuram ir spēcīgi, asi nagi un knābis un kurš var nopietni savainot pašu vistu vanagu.[5]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķīķis ir ļoti enerģisks un aktīvs putns, kurš daudz lido un rosās. Tā lidojums mežā ir zems, tuvu zemei un, vērojot apkārtni, tas parasti apmetas koka vidējos zaros. Ķīķi var arī novērot lecam no zara uz zaru, katrā reizē viegli savicinot spārnus. Tas ik pa laikam pārbauda iespējamās barošanās vietas, apskatot tās no kāda augstāka koka zara. Putnam līdzīgi kā papagailim ir raksturīgi grozīt galvu, piemeklējot labāko skatīšanās leņķi, lai pēc iespējas labāk apskatītu, piemēram, lapsenes ligzdas ieeju zemē.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķīķis ir specializējies uz barošanos ar dažādu bišveidīgo, piemēram, lapseņu un sirseņu kāpuriem un pieaugušajiem kukaiņiem. Lai gan, kad trūkst iemīļoto kukaiņu, tas nomedī arī kādu nelielu zīdītāju, rāpuli, abinieku vai putnu. Ķīķis izposta arī citu putnu perēkļus, barojoties ar to olām, reizēm ēd ogas un augļus.[4] Tas ir vienīgais zināmais plēsējs, kas barojas ar Āzijas milzu sirseni (Vespa mandarinia). Uzskata, ka ķīķu spalvas satur ķīmiskas vielas, kas atbaida lapseņu un sirseņu uzbrukumus.[6][7] Ķīķis medī vai nu vērojot zemi no koka zara, vai zemu lidojot. Kad tas pamana lidojošu bišveidīgo kukaini, ķīķis to kādu laiku novēro un izseko, lai atrastu tā ligzdu (pūzni). Ķīķa pēdas ir ļoti spēcīgas un labi piemērotas staigāšanai pa zemi, kā arī zemes rakšanai, tādēļ tas bez grūtībām izrok, piemēram, kameņu ligzdas. Nagi ir taisni un pirkstus sedz biezas ādas zvīņas, kuras aizsargā ķīķa kājas pret kukaiņu dzēlieniem. Toties seju sedz smalkas zvīņas, kas atgādina spalvas. Tās ķīķi pasargā no dzēlieniem ēšanas laikā.[4]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vairošanās sezona ir vasarā, kad ir vislielākā pieejamība bišveidīgajiem kukaiņiem. Ligzda tiek būvēta kokā, visbiežāk eglē, parasti 10—20 metrus virs zemes.[2] Būvniecībai tiek izmantoti smalki zariņi ar visām zaļajām lapām, kā arī zaļa zāle. No iekšpuses tā tiek izklāta ar lapām.[4] Ligzdu uzsāk būvēt tēviņš, bet to pabeidz un galveno darbu izdara mātīte. Ligzda visbiežāk tiek būvēta katru gadu no jauna.[2] Reizēm par pamatu tiek izmantota veca vāveres vai kraukļa, vai arī ķīķu ligzda. Riesta laikā tēviņš, lai piesaistītu mātītes uzmanību, izpilda īpašu akrobātisku lidojumu. Dējumā ir 1—3 baltas olas ar ļoti bagātīgu brūnu raibumojumu. Dējumā visbiežāk ir divas olas.[4] Perē abi vecāki un inkubācijas periods ilgst 30—35 dienas. Tā kā perēšana tiek uzsākta pēc pirmās olas izdēšanas, mazuļi nešķiļas vienlaikus. Mazuļi ir ligzdguļi. Arī par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Aptuveni līdz 18 dienu vecumam mazuļiem barību pienes tikai tēviņš. Sasniedzot 18 dienu vecumu, mazuļi paši var baroties ar ligzdā atstāto barību, ko sāk pienest abu vecāki. Mazuļi mēdz īslaicīgi pamest ligzdu jau no 35–40 dienu vecuma.[2] Jaunajiem putniem apspalvojums izaug 40—44 dienu vecumā, bet neatkarīgi no vecākiem tie kļūst 75—100 dienu vecumā.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Pernis apivorus
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 Latvijas daba: Ķīķis
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Ķīķis Pernis apivorus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 14. maijā. Skatīts: 2015. gada 9. martā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «ARKive: European honey-buzzard (Pernis apivorus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 9. martā.
- ↑ «EOL: Pernis apivorus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 17. augustā. Skatīts: 2015. gada 10. martā.
- ↑ «European Honey Buzzard». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 11. martā.
- ↑ Tim Gallaghe, 2013. Imperial Dreams: Tracking the Imperial Woodpecker Through the Wild Sierra Madre