Ķīvīte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ķīvīte
Vanellus vanellus (Linnaeus, 1758)
Ķīvīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta Tārtiņu dzimta (Charadriidae)
Apakšdzimta Ķīvīšu apakšdzimta (Vanellinae)
Ģints Ķīvītes (Vanellus)
Suga Ķīvīte (V. vanellus)
Ķīvīte Vikikrātuvē

Ķīvīte (Vanellus vanellus) ir tārtiņu dzimtas (Charadriidae) bridējputns. Tā ir izplatīta plašā areālā Eirāzijā uz dienvidiem no Ziemeļu polārā loka, no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam.[1] Lielākā daļa populācijas ir gājputni, bet siltāko reģionu ķīvītes ir nometnieki.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīvīte Latvijā ir parasta ligzdotāja un caurceļotāja
Tēviņš ir košāks, zaigojošāks kā mātīte, arī tā cekuls ir garāks

Sastopama visā Eiropā un tālāk uz austrumiem Kazahijā, Sibīrijas dienvidu daļā, Mongolijā, Ķīnas ziemeļos un Tālajos Austrumos. Sastopama arī Turcijā un Irānas ziemeļrietumos. Ķīvīte ir gājputns un ziemo Rietumeiropā, Atlantijas okeāna austrumpuses salās, Vidusjūras reģionā, Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos, Indijas ziemeļos, Ķīnā, Korejā un Japānā.[2][3] Ķīvīte reizēm ieklejo Ziemeļamerikā, īpaši pēc lielām vētrām.[4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīvīte Latvijā ir parasta ligzdotāja un caurceļotāja, retos gadījumos pārziemo.[2] Latvijā atgriežas marta beigās un aprīļa sākumā.[5] Līdzīgi citiem agrajiem gājputniem ķīvītes Latvijā sāk atgriezties arvien agrāk pavasarī un pēdējā laikā manītas pat ziemā, atgriežoties februāra beigās.[6] Ligzdošanai izvēlas mitras pļavas, ganības un tīrumus ar īsu veģetāciju, vietas, kur tā var atrast savu iecienīto barību — sliekas.[5] Sastopama arī purvos un citās mitrās vietās.[7] Latvijā ligzdo 12 000—15 000 ķīvīšu pāru.[8] 2000. gadā ķīvīte ir izvēlēta par Latvijas dabas simbolu — Gada putns 2000.[9]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīvīte ir vidēji liels bridējputns, augumā nedaudz mazāka kā balodis.[8] Tās ķermeņa garums 28—31 cm, spārnu izplētums 82—87 cm, svars 128—330 g.[2][3] Apspalvojums uz vēdera balts, zemastei kļūstot kanēļbrūnai, uz krūtīm tas ir melns, bet pazode un vaigi balti vai pelēki. Pāri pierei, kā iezīmējot sejas asi, šaura, melna josla, kas nobeidzas ar garo, šauro, viegli pamanāmo cekulu. Zem katras acs vēl pa košai, melnai švīkai. Pakausis tumši pelēks. Mugura un spārni no virspuses tumši, ar zaļi—violetu metālisku spīdumu. Pirmās trīs lidspalvas ar baltiem galiem. No apakšas spārni līdz elkoņa locītavai ir balti, otra puse spārniem melna.[10] Mātītes, salīdzinot ar tēviņiem, ir blāvākas, sejas krāsas neveido asus kontrastus, arī cekuls ir īsāks. Krāsās tās izskatās līdzīgākas tēviņam ārpus vairošanās sezonas.[10] Jaunajiem putniem tāpat kā mātītēm ir īsāks cekuls, turklāt tas ir tumši brūns, arī tā kopējais apspalvojums ir matēts, bez metāliskā spīduma.[10] Mugurpusē apspalvojumā dzeltenbrūni raibumiņi.[7] Lidojumā ķīvīti var pazīt pēc tās garajiem, platajiem, noapaļotajiem spārniem un tai raksturīgā svaidīgā lidojuma — tā bieži maina lidojuma augstumu un virzienu.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīvīti visbiežāk var novērot lauksaimniecības tīrumos, bet tā uzturas dažādās mitrās vietās: apūdeņotos laukos, pļavās, ganībās, upju krastos un citās līdzīgās vietās.[10] Ziemeļu ligzdošanas vietas ķīvītes atstāj agri, laikā no jūnija līdz augusta beigām. Pirms aizlidošanas pulcējas baros, bieži sasniedzot līdz pat vairākiem simtiem putnu.[5] Ķīvītes viena ar otru komunicē, izmantojot lidojumu un kliegšanu, tos savstarpēji kombinējot dažādos veidos.[10] Izšķir dažāda rakstura kliedzienus, trauksmes, uzbrukuma, informatīva rakstura, piemēram, teritorijas pamešanas kliedziens.[10]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dējumā parasti ir 4 olas
Cālēni ir ligzdbēgļi

Ķīvītes ir aktīvas diennakts gaišajā laikā. To barība ir dažādi bezmugurkaulnieki, galvenokārt kukaiņi (skudras, bites, sienāži, spāres, cikādes, viendienītes[11]) un to kāpuri, zirnekļi, gliemeži, tārpi, īpaši sliekas, nelielas zivtiņas, vardes, arī sēklas un citas augu daļas.[10] Putnēniem galvenā barība ir sliekas un garkājodu kāpuri.[10]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīvītes veido monogāmus pārus. Visbiežāk pārī abi putni ir viena vecuma. Mātīte dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā.[10] Ķīvītes ligzdošanas laikā ir teritoriālas un nenogurstoši uzmana savu teritoriju. Ligzdas apkārtnē tās var būt agresīvas, izdodot uztraukuma saucienus un pikējot pretī ienaidniekam.[8] Īpaši agresīva ir mātīte pret citām mātītēm, aizsargājot savas tiesības uz tēviņu.[10] Var izšķirt trīs veida agresivitātes modeļus. Pirmais ir agresīvs skrējiens pretī nelūgtajai viešņai ar izstieptu kaklu, saboztām krūšu spalvām. Satiekoties aci pret aci, mātīte pretinieci cenšas iebiedēt ar kliegšanu. Otrais uzvedības modelis, kurš novērots visbiežāk, ir agresīvs uzbrukums bez brīdinājuma, ietverot knābšanu, speršanu un pretinieces purināšanu. Trešais veids ir uzbrukums no gaisa, pikējot un uzbrūkot ar papildus spēku.[10] Tēviņiem vienam pret otru šāda uzvedība nav novērota.[10]

Gadā ķīvītēm parasti viens perējums,[8] tomēr, ja dējums aiziet bojā, tas tiek atkārtots.[10] Tās ligzda ir vienkārša bedrīte uz zemes, kas izklāta ar saknītēm, sausu zāli un līdzīgu apkārtnē pieejamu materiālu.[5] Vieta parasti tiek piemeklēta pļavā ar īsu zāli, kur tuvumā ir daudz labu barošanās vietu. Dējumā parasti 4 gaiši brūnas olas ar tumšiem raibumiem. Perē abi vecāki, kā arī par putnēniem rūpējas abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 22—28 dienas. Mātīte kopumā perē vairāk stundu nekā tēviņš, toties tēviņš tikmēr aizsargā teritoriju. Mazuļi ir ligzdbēgļi un līdzko tie ir izšķīlušies ģimene ligzdu pamet. Vecāki rūpējas par tiem, ierādot labākās barošanās vietas, bet mazuļi barojas paši.[10] Vecāki bezbailīgi aizsargā putnēnus un, ja ir nepieciešams, tēlo savainotu putnu, lai aizvilinātu ienaidnieku. Ķīvītes dzīves ilgums var sasniegt 26 gadus,[12] lai gan parasti ir apmēram 3—4 gadi.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]