Ķēstutis

**Ķēstutis**
*Kęstutis/Кейстут*
Ķēstutis; Kęstutis/Кейстут
	Ķēstuta attēls uz viņa zīmoga (1379); Apliecošais uzraksts:; "S[igilum] KYNSTVTTE DVX + DE + TRACKEN"
Lietuvas dižkunigaitis
	1381. gads — 1382. gads
Priekštecis	Jagailis
Pēctecis	Jagailis
Dzimis	1297. gads
Miris	1382. gada 15. augustā (84—85 gadu vecumā); Krēva, Lietuvas lielkņaziste; (Kreva, Smarhoņas rajons, Grodņas apgabals, Baltkrievija)
Dzīvesbiedre	?; Biruta;
Bērni	vismaz 6 dēli un 3 meitas
Dinastija	Ģedimina dinastija
Tēvs	Ģedimins

Ķēstutis, agrāk arī Ķeistūts^[1] (lietuviešu: Kęstutis, baltkrievu: Кейстут, latīņu: Kynstutte) bija Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina dēls (dzimis 1297. gadā, miris 1382. gada 15. augustā). No 1341. līdz 1382. gadam Ķēstutis bija Traķu kunigaitis, bet no 1381. līdz 1382. gadam — Lietuvas dižkunigaitis.

Laikā no 1342. līdz 1382. gadam Ķēstutis vadīja vairāk nekā 40 karagājienus uz Livoniju un Prūsiju un atvairīja apmēram 70 Vācu ordeņa un 30 Livonijas ordeņa karagājienus uz Lietuvu. Atkārtoti veda sarunas ar Romas pāvestu (1349., 1351.) un Svētās Romas impērijas ķeizaru (1358., 1373.) par iespēju kristīties, kronēties un atjaunot Mindauga laika Lietuvas karaļvalsti. 1358. gadā Ķēstutis pieprasīja, lai Lietuvai pievienotu Prūsijas (uz ziemeļiem no Prēgeles upes), Kurzemes, Zemgales un Latgales zemes, bet Vācu ordenis tiktu pārcelts uz stepēm dienvidos no krievu zemēm cīņai pret tatāriem.^[2]

Vārda cilme

Personvārds Kęstutis ir cēlies no senāka vārda Kęstaras vai Kęstautas (kęs-ti - "noģist" vai "ciest") ^[3] - "tas, kas noģiež (aptver)" vai "tas, kas pacieš".

Tituls

Kādā 1379. gadā vācu valodā rakstītā dokumentā Ķēstuta tituls bija Kenstutte Herczoge zcu Tracken ("Ķēstutis, Traķu hercogs"),^[4] bet uz viņa zīmoga latīņu valodā Kynstutte Dux de Tracken.

Dzīvesgājums

Ķēstuta rezidence Traķu ezerpilī (mūsdienu mūra pils celtniecība sākta 15. gadsimtā).

Pēc Ģedimina vēlējuma Lietuvas dižkunigaitija 1337. gadā tika sadalīta starp viņa dēliem, pie kam Ķēstuta valdījumā nonāca Žemaitija, Trāķi un Grodņa. Par savu rezidenci viņš izvēlējās Traķu pili, tādēļ vēsturiskajos dokumentos viņš parasti ir saukts par Traķu hercogu (kņazu). 1342. gadā viņš noslēdza savienību ar Pleskavu.

1345. gada ziemā Aļģirds un Ķēstutis pieteica Livonijas ordenim mantošanas tiesības uz Zemgali, jo viņu tēvs Ģedimins sevi dēvēja par "lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu no Dieva žēlastības" (latīņu: Gedeminne Dei gratia Letphanorum Ruthenorumque rex, princeps et dux Semigallie). Lietuviešu karaspēks ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotnes pili.

Kopā ar savu brāli Aļģirdu Ķēstutis 1345. gadā atņēma Lietuvas dižkunigaitijas troni viņu jaunākajam brālim Jaunutim. Par dižkunigaiti sākotnēji kļuva Aļģirds, kurš izvērsa Lietuvas ekspansiju uz austrumiem, kamēr Ķēstutis organizēja Lietuvas ziemeļu un rietumu teritoriju aizsardzību.

1348. gadā Livonijas ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike pēc Daugavpils un Dobeles mūra piļu nostiprināšanas iebruka Ķēstuta zemē (Rusova hronikā tā tiek saukta par Žemaitiju) un izpostīja Traķus, Knetovu un Gaidegali.

1349. gadā Ķēstutis ar Polijas karaļa Kazimira III starpniecību uzsāka sarunas ar Romas pāvestu Klementu VI par pāriešanu katoļu ticībā, pretī saņemot karaļa kroni. Tomēr sarunas tajā pašā gadā pārtrūka, jo izcēlās karš starp Lietuvu un Poliju Volīnijas kņazistes dēļ. Tādēļ 1351. gadā Ķēstutis noslēdza savienību ar Ungārijas karali Lajošu I, soloties pieņemt katoļu ticību.

1361. gada Vācu ordeņa brāļi sagūstīja Ķēstuti un ieslodzīja Marienburgas cietoksnī, bet Ķēstutis izbēga no cietuma. 1362. gada aprīlī Teitoņu ordeņa lielmestrs Vinrihs fon Kniprode uzbruka Kauņai un sagūstīja Ķēstuta dēlu. 1365. gadā viņa dēls Būtauts kristījās, tika iecelts par hercogu un pārgāja ordeņa pusē. 1370. gadā Ķēstutis kopā ar Aļģirdu vadīja Lietuvas karaspēku Rūdavas kaujā pie Karalaučiem. Palīdzējis Aļģirdam arī viņa karagājienos uz Maskavu (1368., 1370., 1372.).

Pēc Aļģirda nāves 1377. gadā par dižkunigaiti kļuva viņa dēls Jagailis, kas sākumā atzina Ķēstuta varu valsts rietumu daļā. Tomēr, kad Jagailis 1380. gadā noslēdza separātus līgumus ar Vācu ordeņa lielmestru Vinrihu no Kniprodes un Zelta Ordas karavadoni Mamaju, Ķēstutis Jagaili sagūstīja un piespieda viņu atzīt sevi par Lietuvas dižkunigaiti. Jagailim bija jāsamierinās ar viņa tēva Aļģirda mantojumā atstātajām zemēm - Vitebsku un Krēvu.

1382. gada pavasarī Jagailis sadarbībā ar savu brāli Kaributu ieņēma Viļņu un Traķus, lai pārņemtu varu Lietuvā. Ķēstutis kopā ar savu dēlu Vītautu ieradās Traķos, un tur Jagaiļa nometnē pārrunu laikā Ķēstutis ar Vītautu tika sagūstīti un aizvesti uz Krēvas cietoksni. Ķēstutis drīz tika nogalināts, bet Vītautam izdevās izbēgt.

Ģimene

Ķēstutis bija divreiz precējies. No pirmās laulības ir zināms dēls Vaidots, Kauņas pils aizstāvis (1362). Otrā sieva bija Biruta, kas pēc leģendas bijusi vaidelote Palangā, no kurienes Ķēstutis viņu aizvedis ap 1349. gadu, kad apmeklēja tur esošo svētnīcu. No viņu dēliem par Lietuvas dižkunigaišiem kļuva Vītauts (dzimis ap 1350) un Sigismunds (dzimis ap 1365).

Dēli

Patrikejs (Patrikiejus) (miris ap 1365), Grodņas kņazs (dēls no pirmās laulības?)
Vaišvils (miris bērnībā)
Būtauts (miris ap 1381), Grodņas kņazs, 1365. gadā Kēnigsbergā pārgājis katoļu ticībā (kristīgais vārds - Heinrihs), pēc tam uzturējies Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa IV galmā Prāgā
Тautvils (kristīgais vārds - Konrāds, nogalināts 1390), Novogrudokas kņazs (1386(?)-1390)
Vaidots (miris ap 1401), iespējams nogalināts, aizstāvot Kauņas pili pret Vācu ordeņa uzbrukumu
Vītauts Dižais (ap 1350–1430, kristītais vārds - Aleksandrs), Lietuvas dižkunigaitis (1392-1430)
Zigmants (Žygimantas, ap 1350–1440), Novogrudokas kņazs (1398(?)-1421), Starodubas kņazs (1421-1432), Lietuvas dižkunigaitis (1432-1440)

Meitas

Miklause (kristītais vārds - Marija) — Tveras kņaza Ivana sieva (no 1375)
Danute (kristītais vārds - Anna) — Mazovijas kņaza Januša sieva
Rimgaile (kristītais vārds - Elizabete, mirusi 1433) — Mazovijas kņaza Henrika sieva (no 1390), vēlāk Moldovas gospodara Aleksandra sieva (no 1419)

Galerija

Ķēstuta attēli
16. gadsimta hronikas miniatūra: Ķēstuta un Jagaiļa sarunas (augšā), Ķēstuta nogalināšana (apakšā)
16. gadsimta hronikas miniatūra: Ķēstuta nogalināšana un Vītauta bēgšana uz Prūsiju
Biruta un Ķēstutis (glezna no Palangas Dzintara muzeja arhīviem)
Jagailis Ķēstuta un Vītauta priekšā (Vojceha Gersona glezna, 1873.)
Ķēstuta nogalināšana (Mihala Andrioli zīmējums, 1882.)

Atsauces

↑ «Rusova hronikas tulkojums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. janvārī. Skatīts: 2011. gada 25. jūlijā.
↑ Mugurēvičs, Ēvalds (tulk., priekšvārda un kom. aut.). Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.
↑ Zigmas Zinkevičius. Senosios Lietuvos valstybės vardynas, 2007. 51 lpp.
↑ Titles of European hereditary rulers

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķēstutis.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)

Ģedimina dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Marģers	Žemaitijas kunigaitis 1337—1382	Pēctecis: Vācu ordeņa Žemaitijas fogts
Priekštecis:	Grodņas kņazs 1341—1361(?)	Pēctecis: Patrikejs Būtauts (pēc 1365)
Priekštecis: nav	Traķu kunigaitis 1341—1382	Pēctecis: Šķirgailis
Priekštecis: Jagailis	Lietuvas dižkunigaitis 1381 — 1382	Pēctecis: Jagailis

[1] «Rusova hronikas tulkojums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. janvārī. Skatīts: 2011. gada 25. jūlijā.

[2] Mugurēvičs, Ēvalds (tulk., priekšvārda un kom. aut.). Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.

[3] Zigmas Zinkevičius. Senosios Lietuvos valstybės vardynas, 2007. 51 lpp.

[4] Titles of European hereditary rulers

[1]

[2]

[3]

[4]