Grodņas apgabals

Grodņas apgabals
	Grodņas apgabals
	Гродзенская вобласць; Гродненская область
	— apgabals —
	Miras pilsMiras pils
; Karogs	; Ģerbonis
Centrs	Grodņa
Administratīvais iedalījums	18
	Platība
- Kopā	25 000 km²
	Iedzīvotāji (2023)
- Kopā	998 600
- Blīvums	39,9/km²
- Etniskais sastāvs	baltkrievi (68,3%); poļi (21,7%); krievi (6,4%)
	Mājaslapa: region.grodno.by
	Grodņas apgabals Vikikrātuvē

Grodņas apgabals (baltkrievu: Гро́дзенская во́бласць, krievu: Гро́дненская о́бласть) ir viens no Baltkrievijas apgabaliem. Tas robežojas ar Brestas apgabalu dienvidrietumos, Minskas apgabalu austrumos, Vitebskas apgabalu ziemeļaustrumos, kā arī Lietuvu ziemeļrietumos un Podlases vojevodisti Polijā.

Apgabalā ietilpst apgabala pakļautības pilsēta Grodņa un 17 rajoni — Astravjecas rajons, Ašmjanu rajons, Bjerastavicas rajons, Dzjatlavas rajons, Grodņas rajons, Ivjes rajons, Kareļiču rajons, Ļidas rajons, Mastu rajons, Navahrudakas rajons, Sloņimas rajons, Smarhoņas rajons, Svislačas rajons, Ščučinas rajons, Vavkaviskas rajons, Voranavas rajons, Zeļvas rajons.

Vēsture

Grodņas apgabala teritorija bija apdzīvota jau kopš vēlā paleolīta. Senākās apmetnes atradās pie Svitjaza ezera, pie Čerešļas ciemiem Navahrudakā, Nesiloviču ciema Djatlovskā, Zbljanas ciema Ļidas rajonā un pie Kotras upes ietekas. Pirmās tūkstošgades beigās un otrās tūkstošgades sākumā to apdzīvoja jātvingi. 12. un 13. gadsimtā austrumslāvu ciltis (dregoviči, kriviči, volīnieši, drevļani) un rietumslāvu cilts (mazovieši), rietumbaltu ciltis pārtautoja tur dzīvojošos baltus. 12. gadsimta sākumā radās pirmās lielās pilsētas — Grodņa (1128), Navahrudaka (1212), Sloņima (1251), Vavkaviska (1005), Ļida (1323). Līdz 14. gadsimta pirmajai pusei pastāvēja Grodņas, Novahrudakas un Valkaviskas kņazistes. Šie valstiskie veidojumi atstāja iespaidu uz vienotu politisko, sociālo un ekonomisko attīstību austrumslāvu zemēs. Kņazistes ilgu laiku apdraudēja mongoļi un Vācu ordenis. 13. gadsimtā izveidojās Lietuvas dižkunigaitija, Navahrudakā atradās viena no Mindauga pilīm. 1385. gadā Krēvas ūnija iezīmēja Lietuvas Lielkņazistes un Polijas Karalistes tuvināšanos, kas pastiprinājās pēc Grunvaldes kaujas 1410. gadā. 16. gadsimtā lielākajām Grodņas pilsētām piešķīra pašpārvaldi saskaņā ar Magdeburgas tiesībām. Pēc Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas 1793. un 1795. gadā mūsdienu Grodņas apgabala teritorija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Nozīmīgs notikums tās vēsturē bija 1801. gads, kad tika izveidota Grodņas guberņa, kas drīz vien kļuva par vienu no ekonomiski attīstītākajām Krievijas impērijas guberņām.

Grodņas apgabala iedzīvotāji aktīvi piedalījās Tadeuša Kosсjuško un Kanstancina Kaļinovska vadītajās sacelšanās. Pēdējā gadījumā sacelšanos galvenokārt atbalstīja poļi un lietuvieši. Baltkrievu zemnieki lielākoties nepieņēma Kaļinovska sacelšanos un cīnījās pret to kopā ar cara karaspēku. Saskaņā ar 1921. gada Rīgas miera līguma noteikumiem visu mūsdienu Grodņas apgabala teritoriju pievienoja Polijai.

Otrā pasaules kara Polijas kampaņas laikā 1939. gada septembrī Sarkanā armija iekaroja Rietumbaltkrievijas zemes, Grodņas apgabalu iekļāva Baltkrievijas PSR sastāvā. Grodņa kļuva par rajona centru Belostokas apgabalā. Vācu okupācijas laikā Grodņas apgabala rietumu daļa Belostokas apriņķa, bet pārējā daļa — Ostlandes sastāvā. Pēc tam, kad Baltkrieviju okupēja Sarkanā armija, 1944. gada 20. septembrī daļu no Belostokas, Brestas un Baranoviču apgabaliem apvienoja, izveidojot Grodņas apgabalu, kura centrs bija Grodņas pilsēta. Saskaņā ar 1945. gada Jaltas konferences vienošanos 1946. gadā robežu starp Baltkrieviju un Poliju noteica pa Kerzona līniju, Grodņas apgabala rietumu pierobežas daļas nodeva Polijas Tautas Republikai. Pēc Baltkrievijas PSR apgabalu apvienošanas 1954. gadā Grodņas apgabalam pievienoja daļu no likvidētajiem Molodečnas un Baranoviču apgabaliem.