Grodņas apgabals

Grodņas apgabals
	Grodņas apgabals
	Гродзенская вобласць; Гродненская область
	— apgabals —
	Miras pilsMiras pils
; Karogs	; Ģerbonis
Centrs	Grodņa
Administratīvais iedalījums	18
	Platība
- Kopā	25 000 km²
	Iedzīvotāji (2023)
- Kopā	998 600
- Blīvums	39,9/km²
- Etniskais sastāvs	baltkrievi (68,3%); poļi (21,7%); krievi (6,4%)
	Mājaslapa: region.grodno.by
	Grodņas apgabals Vikikrātuvē

Grodņas apgabals (baltkrievu: Гро́дзенская во́бласць, krievu: Гро́дненская о́бласть) ir viens no Baltkrievijas apgabaliem. Tas robežojas ar Brestas apgabalu dienvidrietumos, Minskas apgabalu austrumos, Vitebskas apgabalu ziemeļaustrumos, kā arī Lietuvu ziemeļrietumos un Podlases vojevodisti Polijā.

Apgabalā ietilpst apgabala pakļautības pilsēta Grodņa un 17 rajoni — Astravjecas rajons, Ašmjanu rajons, Bjerastavicas rajons, Dzjatlavas rajons, Grodņas rajons, Ivjes rajons, Kareļiču rajons, Ļidas rajons, Mastu rajons, Navahrudakas rajons, Sloņimas rajons, Smarhoņas rajons, Svislačas rajons, Ščučinas rajons, Vavkaviskas rajons, Voranavas rajons, Zeļvas rajons.

Reģions ir ievērojams ar savu nacionālo un reliģisko sastāvu. Vairāk nekā 20 % iedzīvotāju ir poļi. Tas ir vienīgais Baltkrievijas reģions, kur ticīgo vidū dominē Romas katoļu baznīca.

Vēsture

Grodņas apgabala teritorija tika apdzīvota jau kopš vēlā paleolīta. Senākās apmetnes atrodas pie Svitjaza ezera, pie Čerešļas ciemiem Navahrudakā, Nesiloviču ciema Djatlovskā, Zbljanas ciema Lidas rajonā un pie Kotras upes ietekas.

Pirmās tūkstošgades beigās un otrās tūkstošgades sākumā Grodņas apkaimē bija daudzveidīgs etniskais sastāvs, un to apdzīvoja austrumslāvu ciltis (dregoviči, kriviči, volīnieši, drevļani), rietumslāvu ciltis (mazovieši), austrumbaltu ciltis (lietuvieši) un rietumbaltu ciltis (jātvingi). 1. tūkstošgades otrajā pusē sākās slāvu kolonizācija. Slāvi, iekarojot Grodņas reģiona teritorijas, pakāpeniski pārtautoja tur dzīvojošos baltus. Baltu pārtautošana turpinājās līdz 12. un 13. gadsimtam.

Līdz 12. gadsimta sākumam ievērojama Augšrecepcijas daļa bija daļa no Kijivas Krievzemes. Šajā laikā parādījās pirmās lielās pilsētas — Grodņa (1128), Navahrudaka (1212), Sloņima (1251), Vavkaviska (1005), Ļida (1323).

12. gadsimtā un 14. gadsimta pirmajā pusē pastāvēja Grodņas, Novogrudokas un Valkaviskas kņazistes. Šie neatkarīgie valsts savienojumi atstāja iespaidu uz vienotu politisko, sociālo un ekonomisko attīstību austrumslāvu zemēs kā daļa no Kijivas Krievzemes. Kņazistes, tāpat kā citas Rietumkrievijas zemes, ilgu laiku atradās pastāvīgos mongoļu un tatāru iekarošanas draudos. Vairāk nekā divus gadsimtus tās bija priekšpostenis cīņā pret Vācu ordeni.

Šo apstākļu dēļ 12.—14. gadsimtā izveidojās daudznacionāla valsts — Lietuvas dižkunigaitija, kuras pirmā galvaspilsēta bija Navahrudaka. Cīņai pret Vācu ordeni 1385. gadā Smorgonas novadā tika noslēgta slavenā Krēvas ūnija, kas iezīmēja Lietuvas Lielkņazistes un Polijas apvienošanās sākumu vienotā valstī — Polijas—Lietuvas ūnijā.

Nozīmīgs pavērsiens kopīgajā cīņā par neatkarību pret ārējo agresiju bija Grunvaldes kauja 1410. gadā, kurā tika izcīnīta uzvara pār Vācu ordeni.

12.—16. gadsimtā lielākajām Grodņas apkaimes pilsētām un miestiņiem sāka būt nozīmīga loma valsts ekonomiskajā un kultūras dzīvē. Dažām no tām (Grodņai, Novokupokai, Sloņimai) tika piešķirta pašpārvalde saskaņā ar Magdeburgas tiesībām. Grodņas ekonomika kā administratīvi teritoriāla vienība tajā laikā bija viena no attīstītākajām un turīgākajām valstī.

Pēc Polijas—Lietuvas kopvalsts 2. un 3. sadalīšanas 1793. un 1795. gadā mūsdienu Grodņas apgabala teritorija nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. Nozīmīgs notikums tās vēsturē bija 1801. gads, kad tika izveidota Grodņas guberņa, kas drīz vien kļuva par vienu no ekonomiski attīstītākajām Krievijas guberņām.

Grodņas apgabala iedzīvotāji aktīvi piedalījās Tadeuša Kosсjuško un Kanstancina Kaļinovska vadītajās sacelšanās. Pēdējā gadījumā sacelšanos galvenokārt atbalstīja poļi un lietuvieši. Baltkrievu zemnieki lielākoties nepieņēma Kaļinovska sacelšanos un cīnījās pret to kopā ar cara karaspēku. Grodņas apgabala iedzīvotāji arī piedalījās 1917. gada sacelšanās. Saskaņā ar 1921. gada Rīgas miera līguma noteikumiem visa mūsdienu Grodņas apgabala teritorija tika pievienota Polijai.

1939. gada septembrī, Padomju Savienībai anektējot Rietumbaltkrievijas zemes, Grodņas apgabals tika iekļauts Baltkrievijas PSR sastāvā. Grodņai tika piešķirts jaunizveidotās Belostokas apgabala rajona centra statuss. Vācijas—PSRS kara laikā apgabalā darbojās padomju un poļu partizāni. Daļa Grodņas apgabala vācu pakļautībā piederēja pie Belostokas apriņķa, bet pārējā daļa — pie Baltkrievijas vispārējā apriņķa. Pēc tam, kad Baltkrieviju okupēja Sarkanā armija, tās apgabali tika sadalīti. 1944. gada 20. septembrī daļu no Belostokas, Brestas un Baranoviču apgabaliem apvienoja, izveidojot Grodņas apgabalu, kura centrs bija Grodņas pilsēta. Saskaņā ar 1945. gada Jaltas konferences vienošanos 1946. gadā robeža starp Baltkrieviju un Poliju tika noteikta pa tā saukto Kerzona līniju. Tā rezultātā Grodņas apgabala rietumu pierobežas daļas tika nodotas Polijas Tautas Republikai. Pēc Baltkrievijas PSR apgabalu apvienošanas 1954. gadā Grodņas apgabalam pievienoja daļu no likvidētajiem Molodečnas un Baranoviču apgabaliem.