Huņņi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Huņņu valdnieks Atila

Huņņi bija Āzijas nomadu tauta. Huņņu izcelšanās nav īsti skaidra. Iespējams, ka to sastāvā bija ietvertas vairākas radniecīgas tjurku, tatāru vai somugru izcelsmes ciltis. Huņņi 1. gadu tūkstotī p.m.ē. apdzīvoja Ķīnas ziemeļu daļu, Mongoliju un Baikāla reģionu. Apmēram III-II gs. p.m.ē. huņņi izveidoja savu valsti. Ķīniešu avotos huņņu valdnieks dēvēts par šaņjui. Galveno lomu huņņu saimniecībā spēlēja klaiņojošā (nomadu) lopkopība.

Jau savos vēstures pirmsākumos huņņi izrādījās bīstams kaimiņš citām tautām.

Mūsu ēras I gs. huņņi sadalījās divās daļās - dienvidu un ziemeļu huņņos. Taču vēlāk arī ziemeļu huņņi sašķēlās. Viena to daļa V gs. izveidoja valsti, kas aptvēra Vidusāziju līdz pat Indijai, bet otra apdzīvoja Volgas baseinu un Urāla kalnu apvidus. Šī huņņu daļa sākotnēji nostiprinājās Kaspijas stepēs, bet IV gs. otrajā pusē iebruka citas stepju nomadu tautas - alānu - teritorijā. Neskatoties uz to, ka alāni bija militāri spēcīga cilts, kas apdzīvoja reģionu starp Volgas un Donas upēm, huņņi alānus sakāva un aizņēma viņu teritoriju. Pēc šīs veiksmes huņņi turpināja ekspansiju un uzbruka austrumgotiem, kurus tie izdzina no viņu teritorijas Dņestras vidus un lejastecē. Goti patvērumu meklēja dodoties rietumu virzienā augšup pa Donavu un uz rietumiem pāri Karpatiem. Līdz ar šo huņņu ekspansiju aizsākās Lielā tautu staigāšana.

Drīz pēc tam huņņi sagrāva arī rietumgotus, kuri bija spiesti lūgt patvērumu Romas impērijas teritorijā. Tieši ar huņņu iebrukumu Centrāleiropā saistās tālākās subkontinenta daudzās un dramatiskās tautu staigāšanas agrīnajos viduslaikos.

Huņņi, 450

Taču uz Romas piešķirtajām teritorijām pārcēlās tikai daļa rietumgotu, bet daļa palika savās iepriekšējās vietās, tāpat kā vairākas citas mazākas ģermāņu ciltis - langobardi, gepidi, suevi, heruli u.c. Tās pakļāvās huņņu varai, taču saglabāja savu saimniecību, etnisko piederību, dzīvesveidu un tradīcijas. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi daudzos kapos, kuri attiecināmi uz huņņu periodu, plašā Centrālās un Austrumeiropas teritorijā, it īpaši Donavas vidustecē. Daļa šajos kapos atrasto priekšmetu nepārprotami liecina par piederību huņņu, daļa ģermāņu kultūrai. Turklāt abos gadījumos pietiekošā skaitā sastopami greznuma priekšmeti, dārglietas un ieroči, kas liecina par to, ka gan huņņi, gan ģermāņi bija sasnieguši tiem laikiem atbilstošu augstu dzīves līmeni. Huņņu impērija ap 440-450.g. bija sasniegusi visā Eiropā vērā ņemamu varenību, ko tā nekavējās arī izmantot. Tā, tikuši galā ar gotiem, huņņi IV-V gs. vairākkārtīgi iebruka Romas impērijas teritorijā. Viena no pazīstamāko huņņu karavadoņa Atilas vadībā tiem gandrīz izdevās pilnībā sagraut Romas impēriju.

Nonākuši Eiropā huņņi, asimilēja vairākas mazākas Eiropas tautas un, lai gan pakāpeniski sāka zaudēt savu aziātisko raksturu (huņņi sākotnēji izcēlās ar savu agresīvo raksturu un nežēlību), tie joprojām bija bīstams ienaidnieks, jo bija lieliski karotāji, kas maksimāli prata izmantot savos uzbrukumos zirgus.

Stepe - Āzijas nomadu vēsturiskā priekšrocība

Huņņi Atilas vadībā 450.g. nolēma doties uzbrukumā pret saviem senajiem ienaidniekiem - rietumgotiem, kas bija apmetušies dienvidrietumu Gallijā. Huņņi neslēpa savus nodomus pārņemt savā kontrolē vismaz pusi no Rietumromas teritorijas. Tās bija reālas briesmas, kas saliedēja kādreizējos pretiniekus - romiešus un gotus, kuriem pievienojās arī franki. Viņu apvienotā armija 451.g. Šampaņā smagi sakāva huņņus. Pēc šīs sakāves huņņu spēks bija salauzts, lai gan nākamajā gadā, daļēji atjaunojuši savus spēkus, huņņi iebruka Ziemeļitālijā un to pilnīgi izpostīja.

Atstājuši Itāliju, huņņi pārstāja Eiropā spēlēt ievērojamu lomu, it sevišķi pēc viņu karaļa Atilas nāves 453. g. Viena huņņu daļa sāka kalpot savam kādreizējam ienaidniekam - Romas impērijas armijai. Cita pievienojās un saplūda ar citiem, vēlākiem iebrucējiem no austrumiem, kas turpināja tiranizēt Eiropu. Pēc Atilas nāves visai ātri izplēnēja huņņu vara arī to impērijas centrālajā daļā — Donavas vidustecē. Šeit joprojām mita daudzas ģermāņu ciltis, kuras huņņu varai gluži vienkārši pārstāja pakļauties.

Huņņu, tāpat kā citu Āzijas nomadu tautu bīstamība, pēc to iebrukšanas Eiropā, parasti visai strauji kritās. Vienīgā vieta, kur nomadi spēja kādu laiku saglabāt savas militārās priekšrocības Eiropā, bija plašais un auglīgais Panonijas līdzenums. Nomadi pilnībā varēja izmantot sev raksturīgo cīņas taktiku, īsā laikā pārvarot lielus attālumus un pēkšņi parādoties visnegaidītākajās vietās, pie nosacījuma, ka katra nomadu karotāja (jātnieka) rīcībā bija ap 10 labi koptu zirgu. Tā nebija problēma plašajās Āzijas stepēs, kur viegli varēja uzturēt lielus šo dzīvnieku pulkus. Taču šādas iespējas bija stipri ierobežotas Panonijas līdzenumā, nemaz nerunājot par citiem reģioniem Eiropā. Tādēļ, ja nomadiem neizdevās īsos, ātros triecienos iegūt pilnīgu uzvaru pār ienaidnieku Eiropas apvidos, viņi drīz bija spiesti samazināt jājamzirgu skaitu, rezultātā strauji zaudējot mobilumu un līdz ar to arī pārsteiguma efektu.

Līdzīgā situācijā nonāca arī citi iebrucēji Eiropā no Āzijas stepēm, kā, piemēram, avāri, bulgāri un maģāri, kuri, sekojot huņņiem, IX-X gs. arī iebruka Austrumeiropā. Līdz ar to Karpati iekarotājiem no Āzijas stepēm izrādījās par sava veida lēnām lamatām. Pārvarot šo it kā ne pārāk grūto šķērsli, stepju ordas pakāpeniski zaudēja galvenās savas militārās priekšrocības, kuras tās baudīja plašajos Āzijas klajumos. Tā, pati daba palīdzēja eiropiešiem daudzu gadsimtu laikā ievērojami mazināt vienas no lielākajām tos apdraudošajām briesmām - Āzijas nomadus.