Krievijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Krievijas vēsture ietver vairāk kā tūkstoš gadu ilgu krievu valsts attīstību no viduslaiku Rurika dinastijas kņazu valstu savienības cauri Krievijas caristes nestabilitātes periodam līdz Krievijas impērijas izveidei 18. gadsimta sākumā, kas 20. gadsimtā tika pārveidota par PSRS. Pēc 1991. gada izveidotā Krievijas Federācija ir starptautiski atzīta iepriekšējo krievu lielvalstu tiesību mantiniece, kas mēģina apvienot centralizētu pārvaldes sistēmu ar tirgus ekonomiku un turpināt cara un padomju laikiem raksturīgo Krievijas politisko un sabiedrisko kultūru.

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no hipotēzēm apgalvo, ka protoindoeiroieši izplatījušies no tagadējās Krievijas stepēm starp Melno un Kaspijas jūru

Aizvēsturiskajos laikos Dienvidkrievijas stepes bija mājvieta klejotāju lopkopju ciltīm. Pontiešu stepe klasiskajā antīkajā pasaulē tika saukta par Skitiju.[1] 20. gadsimtā šīs stepes civilizāciju paliekas tika atklātas Ipatovā,[1] Sintaštā,[2] Arkaimā[3] un Pazirikā.[4]

Senie laiki (5. gs. p.m.ē. — 7. gs. m.ē.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosporas valsts teritorijas izmaiņas no 5. gadsimta p.m.ē. līdz 1. gadsimtam m.ē.

Astotā gadsimta p.m.ē. beigās grieķu tirgotāji atnesa klasisko civilizāciju līdz Tanaisas un Fanagorijas tirdzniecības centriem.[5] No 5. gadsimta p.m.ē. līdz pat 4. gadsimtam m.ē. mūsdienu Ukrainas un Krievijas Federācijas teritorijā Melnās un Azovas jūras piekrastē pastāvēja hellēniska[6] Bosporas valsts, ko pārvaldīja valdnieki jeb "Bospora bazileji" (grieķu: Βασίλειο του Βοσπόρου). Tai bija jāatvaira nemitīgi klejotāju cilšu iebrukumi.[7]

Stepju zonā uz ziemeļiem no Bospora valsts atradās Skītija, ko ap 3. gadsimtu p.m.ē. pakļāva sarmati. Antīko autoru darbos ar vārdu "Sarmatija" tika apzīmēta visa teritorija uz austrumiem no ģermāņu apdzīvotajām zemēm. Mūsu ēras 2. gadsimtā Aleksandrijas zinātnieks Ptolemajs teritoriju starp Vislas un Dņepras upēm dēvēja par Eiropas Sarmatiju, bet uz austrumiem no tās pletās Āzijas Sarmatija. Sarmatijas ziemeļu robeža sasniedza Baltijas jūru, ko viņš sauca par "Sarmatu okeānu". Sarmatu ietekmi šajā teritorijā pārtrauca goti, kas tur iebruka no ziemeļiem 3. gadsimtā un huņņi, kas pārplūdināja arvien plašākus Āzijas un Eiropas reģionus virzoties no austrumiem 4. gadsimtā.

6. gadsimtā Krievijas dienvidus iekaroja tjurku avāru ciltis. 628. gadā viena no tjurku tautām, bulgāri atbrīvojās no avāru pakļautības un nodibināja Onogurijas kaganātu,[8] ko bizantieši vēlāk dēvēja par Seno Lielo Bulgāriju (grieķu: Παλαιά Μεγάλη Βουλγαρία). Galvenā Onogurijas pilsēta bija grieķu nodibinātā Fanagorija (Φαναγόρεια) Kerčas jūras šauruma austrumu pusē. Pēc bulgāru kagana Kubrata nāves 665. gadā hazāri sagrāva šo cilšu konfederāciju. Līdz 8. gadsimtam Volgas lejteces baseina stepes starp Kaspijas un Melno jūru pārvaldīja hazāri.[9]

Mūsdienu krievu priekšteči ir slāvu ciltis, kuru sākotnējā mājvieta pēc dažu zinātnieku domām ir atradusies Pinskas purvos.[10] Agrīnie austrumslāvi Tautu staigāšanas laikā pamazām apmetās uz dzīvi tagadējā Rietumkrievijā, virzoties pa diviem ceļiem: vieni no Kijevas uz mūsdienu Suzdaļu un Muromu, bet otri no Polockas uz Novgorodu un Rostovu.[11]

Kopš 7. gadsimtu tagadējās Rietumkrievijas iedzīvotāju lielākā daļa bija austrumslāvi[11] un viņi pakāpeniski asimilēja vietējās somugru ciltis, tai skaitā meriešus,[12] muromiešus[13] un meščerus.[14]

Varjagu Krievzeme (8. gs. — 10. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Garderīke
Gardarīkes jeb "Rūsu zemju" (kartē Rus States) aptuvenās robežas. Spilgti sarkanā krāsā Vecās Lādogas zeme (9. gs.), oranžā krāsā Novgorodas un Kijevas pārvaldītās zemes (10. gs.), bet zaļā krāsā iezīmētas teritorijas, uz kurām notika vikingu sirojumi.

7. gadsimta beigās liela daļa no Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm un lielie ūdens ceļi nokļuva meslu atkarībā no Skones ķēniņa Ivara. 8. gadsimta beigās senkrievu hronikās pieminēts, ka varjagu rūsu cilts ir pārcēlusies uz Lādogas ezera krastiem, no kurienes tie gar upēm izplatījušies pa visu mūsdienu Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu, dibinot nocietinātus pilskalnus lielo upju krastos. Varjagu tirgotāji un karavīri sākotnēji par galveno upju ceļu ir izmantojuši Daugavas-DņeprasCeļu no varjagiem uz grieķiem” jeb „Austrumu ceļu” (Austrvegr). Vikingu sāgās visas zemes uz austrumiem no Skandināvijas sauktas par Austrumu zemēm (Austrríki) vai Pilskalnu zemi — Garderīki (Garðaríki).[15]

9. gadsimta vidū varjagi sāka doties tālākos ceļojumos pa ūdensceļiem, kas stiepās līdz pat Melnajai un Kaspijas jūrai.[16] Par galveno varjagu satiksmes ceļu tagad kļuva Ņevas-Lādogas-Volhovas-Lovates-Dņepras ceļš ar Aldeigjuborgas pili (Vecās Lādogas pilskalnā) kā pārvaldes centru, 862. gadā rūsu ķēniņš Rūriks pārcēlās uz Holmgārdu jeb Novgorodu ("Jauno pilsētu").[17] 882. gadā Rurika pēctecis ķēniņš Helge (Oļegs) pārcēla savu rezidenci uz Kijevas pilsētu (Kænugarðr),[18] kas agrāk atradās hazāru valdījumā.[19] Tomēr vecā galvaspilsēta Novgoroda saglabājās kā Gardarīkes otra nozīmīgākā pilsēta. 9.-10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu zemēm, Gardarīke bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos.

Kijevas Krievzeme (988. — 1240.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kijevas Krievzeme
Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā

Vladimira Lielā (980—1015) un viņa dēla Jaroslava Gudrā (1019—1054) valdīšanas laikā notika pareizticības pieņemšana un tika radīts pirmais rakstiskais austrumslāvu likumu krājums — Russkaja Pravda. Pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās 11. gadsimtā pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijevas lielkņazu vara. 11. gadsimtā Kijevas Krievzeme bija lielākā valsts Austrumeiropā.

11. un 12. gadsimtā nepārtrauktie tjurku cilšu pečeņegu un kumānu iebrukumi piespieda slāvu iedzīvotājus masveidā pārcelties uz daudz drošākiem un mežiem bagātākiem apvidiem ziemeļos, ļoti daudzi devās uz apgabalu, kas pazīstams kā Zaļesje.[20] Valdošās Rurika dzimtas (Rurikoviču) iekšējo cīņu rezultātā Kijevas Krievzeme sadalījās sastāvdaļās. Tāpat kā daudzas citas Eirāzijas teritorijas, arī Krievzemi iekaroja Mongoļu impērija. Apmēram puse no senkrievu kņazistu iedzīvotājiem gāja bojā iebrukuma laikā.[21] Mongoļiem iekarojot Kijevu, Kijevas Krievzemei tika dots pēdējais trieciens, un 1240. gadā tā saira.[22][23]

Svētās Sofijas katedrāle Novgorodā, kura uzcelta 11. gadsimta vidū

Iebrucēji, ko vēlāk sāka saukt par tatāriem, izveidoja Zelta Ordas valsti, kura izlaupīja senkrievu kņazistes un valdīja tagadējās Krievijas dienvidu un centrālajos plašumos vairāk kā trīs gadsimtus. Mongoļu valdīšana kavēja Krievzemes ekonomisko un sociālo attīstību.[24] Tomēr mongoļu virsvaras laikā autonomiju saglabāja Novgorodas republika kopā ar Pleskavu un tās lielā mērā tika pasargātas no nežēlībām, kas skāra pārējo valsti. Aleksandra Ņevska vadībā novgorodieši atvairīja zviedru (Ņevas kauja) un Livonijas (Ledus kauja) krustnešu uzbrukumus 1240.-1242. gadā. Rezultātā Kijevas ietekme samazinājās, tajā pat laikā palielinoties ziemeļaustrumos Vladimirai-Suzdaļai, ziemeļrietumos — Novgorodai un dienvidrietumos Galīcijai-Volīnijai. Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels Romanovičs (ukraiņu: Данило Галицький, ap 1201—1264) atkaroja mongoļiem Kijevu, 1253. gadā Romas pāvests viņam piešķīra Krievzemes karaļa titulu (rex Rutheniae). 14. gadsimtā tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas teritoriju pakļāva Lietuvas dižkunigaitija. Savukārt mongoļu pārvaldītā Vladimiras-Suzdaļas kņaziste un Novgorodas republika izveidoja pamatu mūsdienu Krievijas valstij.[17]

Maskavija un Krievijas cariste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Maskavija un Krievijas cariste
Radoņežas Sergejs svētī Maskavas kņazu Dmitriju pirms kaujas ar mongoļu karavadoni Mamaju 1380. gadā (E. Lisnera glezna, 1907.)

14. gadsimta sākumā, vēl joprojām atrodoties mongoļu-tatāru pakļautībā, Maskavas kņaziste sāka izvirzīt prasības, lai palielinātu savu ietekmi Rietumkrievijā. Krievijas Pareizticīgā baznīca un Svētais Radoņežas Sergejs veicināja garīgo atdzimšanu un ceremoniāli atbrīvoja Maskavas kņazu Dmitriju no Ordas hanam dotā zvēresta[25]. 1380. gadā Maskavas kņazs Dmitrijs sakāva mongoļu karavadoņa Mamaja karaspēku Kuļikovas kaujā. Maskavas lielkņazs Ivans III (valdīja 1462-1505) pēc apprecēšanas ar pēdējā Konstantinopoles (Cargradas) valdnieka brāļameitu Sofiju (1472) izvirzīja savas pretenzijas uz Austrumromas impērijas mantojumu. Viņš atbrīvojās no Zelta Ordas hanu pakļautības (1476) un sāka lietot titulu "visas Krievijas lielkņazs".[26] 1502. gadā kaujā pie Smoļinas apvienotais krievu un tatāru karaspēks bija spiests piekāpties Livonijas konfederācijas karaspēkam.

Tomēr tikai 1547. gadā Ivans IV (Jānis Briesmīgais) tika oficiāli kronēts par pirmo Krievijas caru. Savas ilgās valdīšanas laikā Ivans IV iekaroja tatāru hanistes (Kazaņu, Astrahaņu) gar Volgas upi un pārveidoja Krieviju par daudznacionālu un daudzkonfesionālu valsti. Ivans IV izdeva jaunu likumu krājumu (Suģebņiks, 1550. gadā), nodibināja pirmo Krievijas feodālo pārstāvju institūciju (Zemskij Sobor) un ieviesa lauku reģionos vietējo pašpārvaldi.[27][28] Ivana IV neveiksmīgi centās iekarot arī latviešu un igauņu apdzīvotās zemes, bet zaudēja Livonijas karā pret Polijas, Lietuvas un Zviedrijas savienību [29] Militārie zaudējumi, epidēmijas un trūcīgās ražas[30] novājināja valsti. Krievijas-Krimas karu laikā Krimas tatāri nodedzināja Maskavu.[31] Daudzi no Krimas kariem tika uzsākti galvenokārt nolūkā iegūt vergus.[32] Rurika dinastijas izbeigšanās pēc Ivana IV dēla nogalināšanas un 1601. — 1603. gada bads[33] noveda pie Juku laikiem un Polijas-Lietuvas kopvalsts un Zviedrijas karaspēku iebrukuma.[34] 17. gadsimta vidū krievu kazaki iekaroja bijušās Mongoļu impērijas teritorijas Sibīrijā un Tālajos Austrumos. 1648. gadā krievu pārceļotāji kā pirmie eiropieši sasniedza Bēringa šaurumu, kas atdala Āziju no Ziemeļamerikas.

Krievijas impērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krievijas impērija
Pēteris Lielais oficiāli par Krievijas impērijas valdnieku kļuva 1721. gadā
Napoleona atkāpšanās no Maskavas

Romanovu dinastijas un Pētera I (Pētera Lielā) laikā Krievijas cariste kļuva par pasaules lielvaru. Valdot no 1682. līdz 1725. gadam, Pēteris sakāva Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā, piespiežot to atdot Karēlijas rietumus un Ingriju (divus apgabalus, ko Krievija bija zaudējusi Juku laikos),[35] Igauniju un Vidzemi, tā nodrošinot Krievijai piekļuvi pie jūras un jūras tirdzniecību.[36] Tieši Ingrijā Pēteris lika pamatus jaunajai galvaspilsētai Sanktpēterburgai. Pētera reformas Krievijā atnesa ievērojamas Rietumeiropas kultūras ietekmes. Katrīna II (Katrīna Lielā), kas valdīja no 1762. līdz 1796. gadam, turpināja pielikt pūles, lai Krievijas impērija kļūtu par vienu no Eiropas lielvalstīm. Savienībā ar Prūsiju un Austriju Krievijas impērija sagrāva Poliju-Lietuvu, anektējot arī Kurzemes hercogistes teritoriju. 1809. gadā Krievijas impērija pakļāva Somiju.

1812. gada karā Krievijas impērijas armija sagrāva Napoleona un viņa sabiedroto iebrukumu, ārkārtīgi aukstās ziemas laikā vairāk kā 95% no viņa karaspēka, kas iebruka Krievijā, gāja bojā.[37] Napoleona kara virsnieki, atgriežoties Krievijā, atnesa sev līdzi liberālisma idejas un pat mēģināja ierobežot cara varu ar neizdevušos Dekabristu sacelšanos 1825. gadā, kam sekoja vairākas politisko represiju desmitgades. Uzvarot vairākos krievu-turku karos, 19. gadsimtā Krievijas impērija pakļāva Aizkaukāzu un apspieda Kaukāza pretestības karus Ziemeļkaukāzā (1817–1864), taču piedzīvoja sakāvi Krimas karā.

Angļu karikatūra par Krievijas impērijas sakāvi Krimas karā (1855).
Karikatūra par Krievijas impērijas ģeopolitisko stāvokli Eiropā pēc uzvarētā Krievu-turku kara (no Šveices žurnāla Nebelspalter, 1887).

Deviņpadsmitā gadsimta vidū Krievijas attīstību kavēja dzimtbūšanas izplatība un Nikolaja I konservatīvā politika. Nikolaja pēctecis Aleksandrs II (1855—1881) ieviesa būtiskas reformas, tai skaitā arī dzimtbūšanas atcelšanu 1861. gadā; šīs "Lielās reformas" bija impulss industrializācijas sākumam. Tomēr Aleksandra III un viņa dēla Nikolaja II valdīšanas laikā saasinājās daudzi sociāli-ekonomiskie konflikti. Skarbie apstākļi rūpnīcās noveda pie revolucionārās sociālistu kustības masveida atbalsta. 1905. gada janvārī Sanktpēterburgā streikojošie strādnieki izgāja mierīgā demonstrācijā par reformām, bet karaspēks atklāja uz viņiem uguni, nogalinot un ievainojot vairākus simtus. Cara karaspēka nožēlojamā izgāšanās sākumā tik populārajā Krievu-japāņu karā un šis notikums, kas pazīstams kā "Asiņainā svētdiena", aizdedza 1905. gada Krievijas revolūciju. Lai gan armija ātri apspieda sacelšanos un Nikolajs II saglabāja lielāko daļu savas varas, viņš tomēr bija spiests piekāpties nozīmīgām reformām, tai skaitā runas un pulcēšanās brīvības piešķiršanai, politisko partiju legalizācijai un ievēlētas likumdošanas sanāksmes — Domes radīšanai; tomēr netika piepildītas strādnieku pamata cerības uz dzīves uzlabojumiem. Sausums un bads Krievijā gadījās diezgan regulāri, bads iestājās katrus 10—13 gadus. 1891.—92. gada bads nogalināja aptuveni pusmiljonu cilvēku.[38] Holēras epidēmijas bija prasījušas vairāk kā 2 miljonus dzīvību.[39]

Krievija Pirmajā pasaules karā iesaistījās, lai palīdzētu tās sabiedrotajai Serbijai, un, būdama izolēta no saviem sabiedrotajiem, bija spiesta karot trijās frontēs. Krievija nevēlējās karot, bet juta, ka tad vienīgā izeja Eiropā būs pilnīgs Vācijas pārsvars. Lai gan armija vēl nebija sakauta 1916. gadā, esošo sabiedrības neuzticību valdībai padziļināja arvien pieaugošie kara izdevumi, posts (starp Antantes valstīm Krievijai bija visvairāk bojā gājušo militārpersonu un mierīgo iedzīvotāju) un stāsti par korupciju un pat nodevību augstākajās aprindās, kas 1917. gadā noveda pie Krievijas revolūcijas uzliesmojuma. Strādnieki un zemnieki, un arī Krievijas armijas karavīri, kas galvenokārt nāca no zemniekiem, visā valstī sarīkoja virkni sacelšanos. Daudzas sacelšanās organizēja un vadīja demokrātiski ievēlētās tā sauktās Padomes. Februāra revolūcijā tika gāzta Krievijas monarhiju un tās vietā stājās nestabila politisko partiju koalīcija, kas sevi pasludināja par Pagaidu valdību. Atteikšanās no troņa bija imperiālistiskās valdīšanas beigas Krievijā, Nikolajs un viņa ģimene tika apcietināti un vēlāk, Krievijas pilsoņu kara laikā, sodīti ar nāvi. Lai gan iesākumā Padomes atbalstīja Pagaidu valdību, tā parādīja, ka nespēj atrisināt daudzas no problēmām, kas bija novedušas pie Februāra revolūcijas. Otrā revolūcija — Oktobra revolūcijaVladimira Ļeņina vadībā gāza Pagaidu valdību un radīja pasaulē pirmo sociālistisko valsti.

Padomju Krievija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Padomju Savienība un Krievijas PFSR
Vladimirs Ļeņinsboļševiku līderis un Padomju Savienības dibinātājs

Pēc Oktobra revolūcijas izcēlās pilsoņu karš starp jauno valdību un sociālistiem revolucionāriem, meņševikiem un Balto kustību. Brestļitovskas miera līgums izbeidza karadarbību ar Eiropas centrālajām valstīm Pirmajā Pasaules karā. Krievija, parakstot šo līgumu, zaudēja savas Ukrainas, Polijas un Baltijas valstu teritorijas, kā arī Somiju. Sabiedroto valstis uzsāka militāru intervenci, lai atbalstītu antikomunistiskos spēkus un gan boļševiki, gan Baltā kustība viena pret otru veica izsūtīšanas un soda kampaņas, attiecīgi zināmas kā Sarkanais un Baltais terors. 1921. gada bads prasīja 5 miljonus upuru.[40] Beidzoties Krievijas Pilsoņu karam, kopējais bojā gājušo skaits bija apmēram 20 miljoni un Krievijas ekonomika un infrastruktūra bija pilnībā izpostītas. Pēc uzvaras Pilsoņu karā 1922. gada 30. decembrī Krievijas PFSR kopā ar vēl trijām padomju republikām izveidoja Padomju Savienību. No visām padomju republikām, kas bija Padomju Savienības sastāvā, Krievijas Padomjus Federatīvā Sociālistiskā republika bija gan teritoriāli lielākā, gan tajā dzīvoja vairāk par pusi no visiem PSRS iedzīvotājiem un tā bija noteicēja Padomju Savienībā visā tās 69 gadus ilgajā vēsturē; PSRS bieži nepareizi tika uzskatīta par Krieviju un tās iedzīvotāji — par krieviem.

Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā Josifs Staļins nostiprināja savu varu, kļūstot par diktatoru. Viņš aizsāka plānveida ekonomiku un pamatā laiksaimnieciskās valsts industrializāciju un tās lauksaimniecības kolektivizāciju. Šie soļi īsā laika sprīdī pārvērta Padomju Savienības ekonomiku no agrārās par industriālo ar ievērojamu jaudu. Tomēr šīs pārvērtības maksāja ļoti dārgi. Miljoniem pilsoņu gāja bojā viņa skarbās politikas rezultātā (skatīt Gulags, kulaku ekspropriēšana, iedzīvotāju izsūtīšana Padomju Savienībā, 1932.—1933. gada bads un Lielais terors).

1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, iesaistot iebrukumā lielāko un spēcīgāko karaspēku cilvēces vēsturē,[41] tādējādi uzsākot lielāko Otrā pasaules kara darbību. Kaut arī Vācijas armijai bija vērā ņemami panākumi, viņi, sasniedzot Maskavas piepilsētas, tika apturēti un savu pirmo nozīmīgāko sakāvi piedzīvoja Staļingradas kaujā 1942.—1943. gada ziemā.[42] Padomju karaspēks 1944.—45. gadā šķērsoja Austrumeiropu un 1945. gada maijā ieņēma Berlīni. Šajā karā padomju militārpersonu un civiliedzīvotāju zaudējumi bija attiecīgi 10,6 un 15,9 miljoni,[43] apmēram puse no visa Otrajā Pasaules karā bojā gājušo kopskaita. Masveidā bija izpostītas padomju ekonomika un infrastruktūra,[44] tomēr Padomju Savienība nodemonstrēja, ka tā ir jāatzīst par lielvaru. Pēc kara Sarkanā armija okupēja Austrumeiropu, tai skaitā Vācijas austrumu daļu; Staļins šajās satelītvalstīs pie varas ielika sociālistu valdības. Kļūstot par pasaulē otro valsti ar kodolieročiem, PSRS izveidoja Varšavas līguma savienību un iesaistījās cīņā par globālo pārsvaru ar Savienotajām Valstīm, kas zināma kā Aukstais karš.

Pēc Staļina nāves Krievijas līderis Ņikita Hruščovs atmaskoja Staļinu un atcēla viņa represīvās politikas ierobežojumus. Viņš uzsāka Staļina politiskās sistēmas likvidēšanas procesu, pazīstamu kā destaļinizācija un likvidēja Gulaga darba nometnes, atbrīvojot miljoniem ieslodzīto.[45] Padomju Savienība palaida pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni Sputņik 1 un krievu kosmonauts Jurijs Gagarins kļuva par pirmo cilvēku, kas ar pilotējamo kosmosa kuģi Vostok-1 pabijis Zemes orbītā. Saspīlējums starp Padomju Savienību un Savienotajām Valstīm palielinājās, kad abi sāncenši nonāca konfliktā par Savienoto Valstu Jupitera raķešu izvietošanu Turcijā un Padomju raķešu — Kubā.

Pēc Hruščova atstādināšanas sekoja vēl viens kolektīvās vadības periods līdz 1970. gadu sākumā par padomju politikas galveno personu kļuva Leonīds Brežņevs. Brežņeva valdīšanas laiks bija ekonomikas stagnācija un sākums padomju karadarbībai Afganistānā, kas izpumpēja ekonomiskos resursus un turpinājās, nedodot nekādus jēdzīgus militārus vai politiskus rezultātus. Galu galā 1989. gadā starptautiskās pretestības dēļ un arī tāpēc, ka trūka padomju pilsoņu politiskā atbalsta pašu mājās, padomju karaspēks tika atsaukts no Afganistānas. Saspīlējuma palielinājumu starp Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību 1980. gadu sākumā uzkurināja ASV antipadomju retorika, Stratēģiskās Aizsardzības iniciatīvas ierosinājums un 1983. gada septembrī Padomju Savienības notriektā Korean Air Lines lidmašīna ar reisa Nr. 007. Sākot ar 1985. gadu, mēģinot modernizēt valsti, Mihails Gorbačovs ieviesa glasnostj (atklātības) un perestroikas (pārkārtošanās) politiku. Pirms sava sabrukuma Padomju Savienībai bija otrā lielākā ekonomika pasaulē.[75] Pēdējos gados ekonomiku vārdzināja pārtikas preču trūkums veikalos, lieli budžeta deficīti un naudas daudzuma straujš pieaugums, kas radīja inflāciju.[46] 1991. gada augusta neveiksmīgais manevrs pret Gorbačovu, kas bija mērķēts, lai saglabātu Padomju Savienību, noveda pie tās sabrukuma. Krievijā pie varas nāca Boriss Jeļcins un paziņoja par sociālistiskās varas beigām. Padomju Savienība sašķēlās piecpadsmit neatkarīgās republikās un 1991. gada decembrī tika oficiāli likvidēta. 1991. gada jūnijā pirmajās tiešajās prezidenta vēlēšanās Krievijas vēsturē par Krievijas prezidentu ievēlēja Borisu Jeļcinu.

Krievijas Federācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Krievijas Federācija

Krievijas ekonomika lielāko krīzi piedzīvoja PSRS sadalīšanās laikā un pēc tās, kad tika uzsāktas plaša mēroga reformas, ieskaitot privatizāciju un tirgus liberalizāciju[47]. Šo laika periodu raksturo pamatīgs ražošanas samazinājums ar IKP kritumu no 1990. līdz 1995. gada beigām aptuveni par 40 procentiem un rūpnieciskās produkcijas apjoma kritumu vairāk par 50 procentiem.[47][48] 1991. gada oktobrī Jeļcins paziņoja, ka pēc Savienoto Valstu un Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijām Krievija turpinās radikālas, uz tirgus ekonomiku vērstas reformas līdz pat "šoka terapijai".[49][50] Tika atcelta cenu regulēšana un uzsākta privatizācija. Miljoniem cilvēku pēkšņi kļuva nabagi. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem padomju laikā trūkumā dzīvoja 1,5% no iedzīvotājiem, turpretim ap 1993. gada vidu tādu bija no 39% līdz 49%.[51] Par pastāvīgu problēmu kļuva kavējumi algu izmaksās — miljonos mērāmi, tie tika maksāti ar mēnešu, pat gadu novēlošanos. Krievija uzņēmāsatbildību par PSRS ārējo parādu nokārtošanu, neskatoties uz to, ka tās iedzīvotāju skaits bija tikai puse no kopējā PSRS iedzīvotāju skaita pirms tās sabrukuma.[52] Privatizācijas procesā galvenokārt mainījās uzņēmumu kontrole: no valsts institūcijām tā pārgāja pie privātpersonu grupām ar slepenām saiknēm gan valdībā, gan mafijā. Bieži valsts uzņēmumus pārņēma varmācīgas noziedznieku grupas, attīrot sev ceļu ar slepkavībām vai šantāžu. Valdības ierēdņu korupcija kļuva par ikdienišķu parādību. Kapitālu — miljardus skaidrā naudā un īpašumos daudzi no jaunbagātniekiem gangsteriem un biznesmeņiem ņēma un aizpludināja ārā no valsts.[53] Ilgā un sāpīgā depresija bija saistīta arī ar sociālo sabrukumu. Izjuka sociālie dienesti un kritās dzimstība, turpretim strauji palielinājās mirstība. 1990. gadu sākums un vidus ir nosaucams par galēji nelikumīgu. Uzplauka kriminālās bandas un organizētā noziedzība, un nebija kontrolējamas slepkavības un citi vardarbīgi noziegumi.[54] 1993. gadā konstitucionālā krīze Maskavā izvērtās par postošāko kopš Oktobra revolūcijas laikiem pilsoņu konfliktu.[55] Prezidents Boriss Jeļcins nelikumīgi[56] atlaida valsts likumdevēju iestādi, kas pretojās viņa varas nostiprināšanas mēģinājumiem un prasībām veikt nepopulāras neoliberālas reformas; atbildot uz to, likumdevēji iebarikādējās Baltajā namā, veica Jeļcina impīčmenta procedūru un ievēlēja jaunu prezidentu un sekojošajos lielākajos protestos pret Jeļcina valdību tika nogalināti vairāki simti cilvēku. Ar militārpersonu atbalstu Jeļcins sūtīja armiju aplenkt parlamenta ēku un izklīdināt tās aizstāvjus un pielietot tankus un artilēriju, lai padzītu likumdevējus.

1990. gados Ziemeļkaukāzā plosījās bruņoti etniskie konflikti. Tā bija islāma separātistu sacelšanās pret federālo valdību vai etniskie/starklanu konflikti starp vietējo iedzīvotāju grupām. Kopš 1990. gadu sākuma, kad čečenu separātisti deklarēja neatkarību, starp Krievijas karaspēku un atšķirīgām čečenu dumpinieku grupām noritēja partizānu karš (Pirmais Čečenijas karš, Otrais Čečenijas karš). Teroristu uzbrukumi civiliedzīvotājiem, ko veica čečenu separātisti, vispamatīgākie no tiem — ķīlnieku krīze Maskavas teātrī un Beslanas skolas aplenkums, noveda pie simtiem bojāgājušo un piesaistīja visas pasaules uzmanību. Lielie budžeta deficīti un 1997. gada Āzijas finansu krīze radīja 1998. gada finansu krīzi[57] un tālāku IKP kritumu.[47] 1999. gada 31. decembrī Boriss Jeļcins atkāpās no prezidenta amata, nododot to nesen ieceltajam premjerministram Vladimiram Putinam, kurš pēc tam uzvarēja 2000. gada vēlēšanās. Putins iekaroja popularitāti ar čečenu sacelšanās apspiešanu. Augstajām naftas cenām un sākotnēji vājai valūtai sekoja iekšzemes kopprodukta, patēriņa un investīciju pieaugums, kas deviņos gados palīdzēja ekonomikas stabilai izaugsmei, paaugstinot dzīves standartu un palielinot Krievijas ietekmi pasaulē.[58] Lai gan Rietumu valstis ir kritizējušas daudzas Putina administrācijas reformas kā kopumā nedemokrātiskas,[59] Putina vadība ar kārtības atgriešanu, stabilitāti un progresu ir iekarojusi viņam plašu popularitāti Krievijā.[60]

2008. gadā par Krievijas prezidentu tika ievēlēts Dmitrijs Medvedevs, bet 2012. gadā atkal Vladimirs Putins, kura vadībā Krievijas ārpolitika kļuva arvien agresīvāka, notika Krimas aneksija un Donbasa karš, pēc tam Krievijas bruņotie spēki iesaistījās Sīrijas karā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Belinskij, Andrej; H. Härke (March/April 1999). "The 'Princess' of Ipatovo". Archeology 52 (2). Arhivēts no oriģināla 2008-06-10. Atjaunināts: 2007-12-26.
  2. Robert Drews. Early Riders: The beginnings of mounted warfare in Asia and Europe. New York : Routledge, 2004. 50. lpp.
  3. Dr. Ludmila Koryakova. «Sintashta-Arkaim Culture». The Center for the Study of the Eurasian Nomads (CSEN). Skatīts: 2007-07-20.
  4. «1998 NOVA documentary: "Ice Mummies: Siberian Ice Maiden"». Transcript. Skatīts: 2007-12-26.
  5. Esther Jacobson. The Art of the Scythians: The Interpenetration of Cultures at the Edge of the Hellenic World. p. 38 : Brill, 1995. ISBN 9004098569.
  6. Gocha R. Tsetskhladze. The Greek Colonisation of the Black Sea Area: Historical Interpretation of Archaeology. p. 48 : F. Steiner, 1998. ISBN 3515073027.
  7. Peter Turchin. Historical Dynamics: Why States Rise and Fall. pp. 185—186 : Princeton University Press, 2003. ISBN 0691116695.
  8. Zimonyi Istvan: "History of the Turkic speaking peoples in Europe before the Ottomans". (Uppsala University: Institute of Linguistics and Philology)
  9. David Christian. A History of Russia, Central Asia and Mongolia. pp. 286—288 : Blackwell Publishing, 1998. ISBN 0631208143.
  10. Paul M. For a discussion of the origins of Slavs, see Barford. The Early Slavs. pp. 15—16 : Cornell University Press, 2001. ISBN 0801439779.
  11. 11,0 11,1 David Christian. A History of Russia, Central Asia and Mongolia. pp. 6—7 : Blackwell Publishing, 1998.
  12. Henry K Paszkiewicz. The Making of the Russian Nation. p. 262 : Darton, Longman & Todd, 1963.
  13. Rosamond McKitterick. The New Cambridge Medieval History. p. 497 : Cambridge University Press, 1995. ISBN 0521364477.
  14. Aleksandr Lʹvovich Mongaĭt. Archeology in the U.S.S.R. p. 335 : Foreign Languages Publishing House, 1959.
  15. Т. Н. Джаксон Austr i gordum. Древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Языки славянской культуры, 2001; 208 стр.
  16. Dimitri Obolensky. Byzantium and the Slavs. p. 42 : St Vladimir's Seminary Press, 1994. ISBN 088141008X.
  17. 17,0 17,1 excerpted from Glenn E. Curtis (ed.). «Russia: A Country Study: Kievan Rus' and Mongol Periods». Washington, DC: Federal Research Division of the Library of Congress, 1998. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2007-07-20.
  18. James Westfall Thompson, E. N. Johnson. An Introduction to Medieval Europe, 300—1500. p. 268 : W. W. Norton & Co., 1937. ISBN 0415346991.
  19. David Christian. A History of Russia, Central Asia and Mongolia. p. 343 : Blackwell Publishing, 1998. ISBN 0631208143.
  20. Vasily Klyuchevsky. The course of the Russian history. v.1 : "Myslʹ, 1987. ISBN 5-244-00072-1.
  21. «History of Russia from Early Slavs history and Kievan Rus to Romanovs dynasty». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 21. janvārī. Skatīts: 2010. gada 27. aprīlī.
  22. Michael Franklin Hamm. Kiev: A Portrait, 1800—1917. Princeton University Press, 1995. ISBN 0691025851.
  23. «The Destruction of Kiev». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 27. aprīlī.
  24. Б. А. Рыбаков. Ремесло Древней Руси. с.525—533,780—781, 1948.
  25. Никитин А. Л. Основания русской истории. Мифологемы и факты М., 2001. С. 505
  26. Dr. Timothy May. «Khanate of the Golden Horde». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-06-07. Skatīts: 2007-12-27.
  27. Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. pp.562—604, volume 6 : AST, 2001. ISBN 5170021429.
  28. R. Skrynnikov. Ivan the Terrible. p.58 : Academic Intl Pr (March 1981), 1981. 219. lpp. ISBN 0875690394.
  29. Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.6, pp.751—908 : AST, 2001. ISBN 5170021429.
  30. Borisenkov E, Pasetski V. The thousand-year annals of the extreme meteorological phenomena. ISBN 5-244-00212-0, p.190
  31. Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.6, pp.751—809 : AST, 2001. ISBN 5170021429.
  32. The Crimean Tatars and their Russian-Captive Slaves Archived 2011. gada 1. maijā, at the Wayback Machine.. Eizo Matsuki, Mediterranean Studies Group at Hitotsubashi University.
  33. Nighttime temperatures in all summer months, often below freezing, wrecked crops. Borisenkov E, Pasetski V. The thousand-year annals of the extreme meteorological phenomena. ISBN 5-244-00212-0, p.190
  34. Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.7, pp.461—568 : AST, 2001. ISBN 5170021429.
  35. Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.9, ch.1 : AST, 2001. ISBN 5170021429. Skatīts: 2007-12-27.
  36. Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.15, ch.1 : AST, 2001.
  37. «Ruling the Empire». Library of Congress. Skatīts: 2007-12-27.
  38. The History of International Humanitarian Assistance
  39. The 1832 Cholera Epidemic in New York State, By G. William Beardslee
  40. Famine in Russia: the hidden horrors of 1921, International Committee of the Red Cross
  41. Gerhard L Weinberg. A World at Arms: A Global History of World War II. Cambridge University Press, 1995. 264. lpp. ISBN 0521558794.
  42. «The Allies' first decisive successes > Stalingrad and the German retreat, summer 1942—February 1943». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2008-03-12.
  43. Vadim Erlikman. Poteri narodonaseleniia v XX veke : spravochnik. Moskva : Russkai︠a︡ panorama, 2004. ISBN 5-93165-107-1. Note: Estimates for Soviet World War II casualties vary between sources.
  44. «Reconstruction and Cold War». Library of Congress. Skatīts: 2007-12-27.
  45. «Great Escapes from the Gulag». TIME. Skatīts: 2008-08-01.
  46. «1990 CIA World Factbook». Central Intelligence Agency. Skatīts: 2008-03-09.
  47. 47,0 47,1 47,2 «Russian Federation» (PDF). Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD). Skatīts: 2008-02-24.
  48. «Russia: Economic Conditions in Mid-1996». Library of Congress.
  49. Melvin Fagen. «Russia: Shock Therapy Isn't the Way to Promote Democracy». International Herald Tribune. Skatīts: 2008-01-22.
  50. Elaine Sciolino. «U.S. is abandoning 'shock therapy' for the Russians». The New York Times. Skatīts: 2008-01-20.
  51. Branko Milanovic. Income, Inequality, and Poverty During the Transformation from Planned to Market Economy. The World Bank, 1998. 186—189. lpp.
  52. «Russia pays off USSR’s entire debt, sets to become crediting country». Pravda.ru. Skatīts: 2007-12-27.
  53. «Russia: Clawing Its Way Back to Life (int'l edition)». BusinessWeek. Skatīts: 2007-12-27.
  54. Sokolov, Vsevolod (Spring 2004). "From Guns to Briefcases: The Evolution of Russian Organized Crime". World Policy Journal XXI (No 1). Arhivēts no oriģināla 2009. gada 19. februārī.
  55. «Showdown in Moscow: The Overview; Yeltsin sends troops to oust armed foes from parliament; Fierce battle rages in capital». New York Times. Skatīts: 2008-05-25.
  56. Margaret Shapiro. «Yeltsin Dissolves Parliament, Orders New vote». Washington Post. Skatīts: 2008-05-25.
  57. Anders Aslund. «Russia's Capitalist Revolution» (PDF). Skatīts: 2008-03-28.
  58. CIA World Fact Book – Russia
  59. Daniel Treisman. «Is Russia's Experiment with Democracy Over?». UCLA International Institute. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004-11-11. Skatīts: 2007-12-31.
  60. Norman Stone. «No wonder they like Putin». The Times. Skatīts: 2007-12-31.