Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola

Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola bija viena no Krievijas impērijas Pēterburgā esošām mākslas skolām.

Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skola atradās Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas pārziņā un tika nosaukta tās mecenāta lielrūpnieka un tirgotāja barona Aleksandra Štiglica vārdā^[1].

Tā darbojās kopš 1879. gada. Skolas mērķis sākotnēji bija sagatavot zīmēšanas skolotājus un lietišķās mākslas pasniedzējus vidējām rūpniecības mākslas skolām, taču ar laiku tā izveidojās par ievērojamāko dekoratīvās un lietišķās mākslas mācību iestādi visā Krievijā.^[2] Laikam ritot, skolas nosaukums ir vairākkārt mainījies, no 2006. gada tā ir Štiglica Sanktpēterburgas Valsts mākslinieciski tehniskā akadēmija.

Nodaļas

Sākotnēji skolā bija vispārizglītojošas klases ar dažām mākslas priekšmetu klasēm kā zīmēšanas, rasēšanas, veidošanas un ēnu teorijas klases. 1880. gados skolas profils tika pārveidots un mācību programmas paplašinātas.

Tika atvērtas sekojošas klases: dekoratīvās glezniecības, majolikas, kokgriezuma (1882), ksilogrāfijas un oforta (1885), porcelāna apgleznošanas (1886), tekstiliju (1895), metālkaluma, puķu gleznošanas (1897), stikla apgleznošanas un vitrāžas (1899), teātra dekorāciju (1900), keramikas un ādas izstrādājumu (1904) klases^[3].

Latvieši

1890. gadu vidū skola kļuva ļoti populāra latviešu jauniešu vidū, jo iestājoties vidējo izglītību neprasīja tik stingri kā Pēterburgas Mākslas akadēmija un rūpējās par absolventu iekārtošanu darbā.

Skolas pastāvēšanas laikā šeit mācījušies aptuveni 130 latviešu. Vairāki no viņiem vēlākos gados kļuva par skolas pedagogiem, kuru vidū ir minami: Jūlijs Jaunkalniņš — tekstiliju un puķu gleznošanas klases vadītājs (1896—1918), Gustavs Šķilters — plastiskās veidošanas pedagogs (1905—1918), Kārlis Brencēns — stikla apgleznošanas un vitrāžas klases vadītājs (1907—1920). Zīmēšanas un gleznošanas pedagogs skolā bijis arī Jēkabs Belzēns (1905—1917).

Skola devusi Latvijai daudzus vēlākos gados zināmus māksliniekus, kuru vidū minami: latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicēji Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns, Burkards Dzenis; latviešu scenogrāfijas pamatlicēji Eduards Brencēns, Jānis Kuga, Pēteris Kundziņš, Artūrs Cimermanis; latviešu monumentāli dekoratīvās glezniecības pamatlicējs Kārlis Brencēns; latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicēji un popularizētāji Jūlijs Madernieks, Rūdolfs Pelše, Jūlijs Straume, Pauls Rūdolfs Rubis un daudzi citi pazīstami mākslinieki kā Rihards Zariņš, Ansis Cīrulis, Oto Skulme, Kārlis Kalve, Eduards Vītols un citi.^[3]

Ārējās saites

Izmatotā literatūra

Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860—1940. Rīga: Zinātne, 1986. 502 lpp.

Atsauces

↑ «1890 - 1915: Mākslas izglītība - Latvijas mākslas vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. februārī. Skatīts: 2010. gada 11. oktobrī.
↑ Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 11. lpp.
↑ ^3,0 ^3,1 Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 12 lpp.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Art and Industry Academy Stieglitz

[1] «1890 - 1915: Mākslas izglītība - Latvijas mākslas vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. februārī. Skatīts: 2010. gada 11. oktobrī.

[2] Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 11. lpp.

[Redkolēģija_1940-3] 3,0 ^3,1 Redkolēģija. Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986. 12 lpp.

[1]

[2]

[3]