51 Pegasi b

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
51 Pegasi b attēlojums mākslinieka skatījumā.

51 Pegasi b (saīsinājumā 51 Peg b; latviešu: Pegazs 51 b), sākotnēji nosaukts kā Bellerefons (Bellerephon) un vēlāk pazīstams arī kā Dimidijs (Dimidium), ir citplanēta, kas atrodas orbītā ap zvaigzni 51 Pegasi aptuveni 50 gaismas gadu attālumā Pegaza zvaigznājā.[1] 51 Pegasi b kļuva par pirmo citplanētu, kas 1995. gadā tika atklāta ap Saulei līdzīgu galvenās secības zvaigzni.[1] Tā kā planētas orbīta atrodas gandrīz 20 reižu tuvāk savai zvaigznei nekā Zeme no Saules, tā tiek klasificēta kā karstais jupiters.[2]

2017. gadā tika ziņots, ka, izmantojot spektroskopijas mērījumus, zinātniekiem bija izdevies konstatēt ūdens molekulas planētas atmosfērā.[3]

Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par 51 Pegasi b atklāšanu oficiāli tika paziņots 1995. gada 6. oktobrī, kas tika uzieta izmantojot leņķiskā ātruma metodi (radial velocity method).[1] Citplanētu izdevās atklāt diviem šveiciešu astronomiem Mišelam Majoram (Michel Mayor) un Didē Kelo (Didier Queloz), pārstāvot Ženēvas universitāti.[4]

Lai gan sākotnēji astronomu aprindās abu šveiciešu paziņojums tika uztverts samērā piesardzīgi, jau dažas dienas vēlāk amerikāņu astronomi Džefrijs Marsijs (Geoffrey Marcy) un Pols Batlers (Paul Butler) veica papildus novērojumus un apstiprināja citplanētas esamību.[5]

Fizikālās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orbīta un rotācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

51 Pegasi b ir Jupiteram līdzīga gāzu planēta,[6] līdz ar to uz tās visticamāk nepastāv cietas virszemes uz kuras varētu nosēsties.

Atšķirībā no mūsu Saules sistēmas lielākajām planētām 51 Pegasi b atrodas ļoti tuvu savai zvaigznei, tikai 0,05 astronomisko vienību attālumā (20 reizes tuvāk nekā Zeme atrodas no Saules), kas nozīmē, ka vienu pilnu orbītu tā veic tikai 4,2 dienu laikā ar vidējo orbitālo ātrumu 133 km/s.[2][6][7] Savukārt orbītas ekscentricitāte planētai tika konstatēta 0,013 apmērā, kas ir aptuveni tikpat cik Zemei, un norāda, ka tās orbīta ir ļoti tuvu ideālam aplim.[6]

Tā kā planēta ir tik tuvu savai zvaigznei, 51 Pegasi b atrodas sinhronizētā rotācijā ar to, kas nozīmē, ka gluži tāpat kā Mēness attiecībā pret Zemi, arī 51 Pegasi b pret savu zvaigzni allaž ir pavērsta tikai ar vienu pusi.[1] Šī iemesla dēļ zinātnieki pieļauj, ka planētas virmsas temperatūra var būt mērāma līdz pat 1300° C apmērā, kas tādējādi to padara par tā saucamo ”karsto jupiteru”.[8]

Diametrs, masa un atmosfēra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan planētas diametru vai rādiusu zinātniekiem vēl nav izdevies noteikt, tiek spekulēts, ka tas varētu būt lielāks nekā Jupiteram.[9] Turpretim masas ziņā 51 Pegasi b sastāda tikai aptuveni 47% no Jupitera masas, kas par spīti tam tik un tā ir gandrīz 150 reizes vairāk nekā Zemei.[6][10]

Planētas karstā atmosfēra, līdzīgi Jupiteram, galvenokārt sastāv no ūdeņraža un hēlija, kas nozīmē, ka tā nav labvēlīga dzīvībai kādu mēs pazīstam uz Zemes. Turklāt zinātnieki pieļauj, ka planētas specifisko apstākļu dēļ tās atmosfērā varētu būt novērojams arī šķidrs dzelzs lietus.[11]

Tāpat 2017. gadā tika ziņots, ka, izmantojot spektroskopijas mērījumus, zinātniekiem bija izdevies konstatēt ūdens molekulas tās atmosfēras augšējos slāņos, norādot, ka aptuveni 0,01% no visas planētas atmosfēras veido ūdens.[7] Tomēr, meklējot līdzīgas pazīmes pēc oglekļa dioksīda un metāna molekulām, netika konstatēti pietiekoši vēlami rezultāti.[3]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Deborah Byrd, Eleanor Imster. «Today in science: 1st planet orbiting a sunlike star». earthsky.org. EarthSky, 2017. gada 6. oktobris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  2. 2,0 2,1 Elizabeth Howell. «Exoplanets: Worlds Beyond Our Solar System». space.com. Space.com, 2018. gada 30. marts. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  3. 3,0 3,1 Tomasz Nowakowski. «Water detected in the atmosphere of hot Jupiter exoplanet 51 Pegasi b». phys.org. Phys.org, 2017. gada 1. februāris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  4. David Szondy. «The astronomical legacy of the Kepler space telescope». newatlas.com. New Atlas, 2018. gada 8. septembris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  5. Chris Kitchin. Exoplanets: Finding, Exploring, and Understanding Alien Worlds. New York : Springer, 2012. 55. lpp. ISBN 978-1-4614-0644-0.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 «51 Pegasi b». exoplanets.nasa.gov. Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  7. 7,0 7,1 «Famous Exoplanet Detected In 1995 Found to Have Water In Its Atmosphere (thewire.in)». The Wire. 2017. gada 2. februāris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  8. Phil Plait. «The 20th Anniversary of Exploring Strange, New Worlds». slate.com. The Slate, 2015. gada 6. oktobris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  9. «First Detection of Reflected Visible Light from 51 Pegasi b». eso.org. European Southern Observatory. 2015. gada 22. aprīlis. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  10. «51 Peg». openexoplanetcatalogue.com. Open Exoplanet Catalogue. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.
  11. Jolene Creighton. «Deadly Planets You’ll Never Want to Live on (or Even Visit): 51 Pegasi B». futurism.com. Futurism, 2014. gada 26. februāris. Skatīts: 2019. gada 22. aprīlis.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]