Ādams Smits uzskatīja, ka sabiedrība ir pašregulējoša sistēma, kuras atsevišķās daļas ar ekonomisko spēku palīdzību darbojas strādājot kopējam labumam. Ādams Smits uzsvēra, ka sabiedrības bagātības pirmavots ir individuāla tieksme pēc labklājības, kā arī personīgā tieksme ieņemt sabiedrībā augstāku stāvokli. Savukārt par valsts uzplaukuma galvenajiem nosacījumiem Smits uzskatīja privātīpašumu, valsts neiejaukšanos ekonomikā, šķēršļu likvidāciju personīgās iniciatīvas attīstībai.
Dzimis ne visai bagāta muitas ierēdņa ģimenē. Tēvs nomira dažus mēnešus pirms dēla dzimšanas, tāpēc viņu uzaudzināja māte, kas veltīja viņam visu savu dzīvi. Piecpadsmit gadu vecumā iestājās Glāzgovas Universitātē un kaut arī daudz slimoja, beidza to 1740. gadā kā viens no labākajiem un ieguva stipendiju mācību turpināšanai Oksfordas Universitātē.
1751. gadā viņu uzaicināja strādāt Glāzgovas Universitātē par loģikas un filozofijas profesoru. 1759. gadā viņš uzraksta darbu "Morālo jūtu teorija" (The Theory of Moral Sentiments). 1764. gadā viņš dodas ceļojumā uz Franciju un iepazīstas ar Fransuā Kenē, Helvēciju un citiem, un tas ietekmē viņu uzskatus, un tiek uzrakstīts 1776. gadā darbs "Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem" (An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations), kurā parādās viena no slavenākajām Smita idejām — "neredzamā roka" (invisible hand), kas pauž, ka, cenšoties apmierināt savā labā, katrs indivīds netieši dod labumu sabiedrībai.
1778. gadā viņš kļuva par muitas komisāru Edinburgā, bet 1787. gadā — par Glāzgovas Universitātes rektoru.