Pāriet uz saturu

Politikas filozofija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Politiskā filozofija)
Platons (pa kreisi) un Aristotelis (pa labi), fragments no Rafaēla freskas “Atēnu skola”

Politikas filozofija, arī politikas teorija, ir filozofijas un politoloģijas nozare, kas pētī idejas, kuras attiecas uz politiku, politiskajām vērtībām, politiskās realitātes būtību un politikas analīzi. Politikas filozofijā pievēršas politikai kā vienam veselumam, skaidro tā dabu, nozīmi, attiecības starp indivīdu un valsti. Politikas filozofijā nozīmīgākās tēmas ir brīvība, taisnīgums, īpašums, tiesības, likumi un to ievērošana, leģitimitāte, pilsoniskums un atbildība. Nereti politikas filozofijā apskata arī plašāka rakstura tematus, kuriem ir politikas iezīmes, piemēram, identitāti, kultūru, seksualitāti, rasismu, bagātību, ekoloģiju un reliģiju.

Politikas filozofijā liela nozīme ir arī demokrātijas un autoritārisma pētīšanai, izprotot demokrātijas vērtības un tās ieviešanas sarežģījumus dažādos sociālajos un kultūras kontekstos. Politikas filozofi arī pievērš uzmanību globālajai taisnīgumam, starptautiskām attiecībām un tādām globālām problēmām kā nabadzība, klimata pārmaiņas un cilvēktiesības, izskatot jautājumu par atbildību un taisnīgumu globālā mērogā..

Politikas filozofijas saknes meklējamas Senajā Grieķijā, kur filozofi kā Sokrats, Platons un Aristotelis uzsāka diskusijas par taisnīgumu, valsts iekārtu un pilsonisko līdzdalību. Platona darbs "Valsts" ir viens no pirmajiem mēģinājumiem formulēt ideālas valsts koncepciju, kurā valdītu filozofi-karaļi. Aristotelis savukārt savā darbā "Politika" izklāsta dažādu valsts formu analīzi, salīdzinot un kritizējot monarhiju, aristokrātiju un demokrātiju. Aristotelis uzskatīja, ka politika ir cieši saistīta ar cilvēka dabu un sabiedrības organizēšanos kopēja laba sasniegšanai.

Romiešu politiskā filozofija, īpaši Cicerona darbos, turpināja grieķu tradīcijas, pievēršoties jautājumiem par likumību, tiesiskumu un pilsoņu pienākumiem pret valsti. Cicerons attīstīja idejas par dabisko tiesību jēdzienu, kuras vēlāk būtiski ietekmēja Rietumu politiskās domas attīstību.

Viduslaikos politikas filozofija tika ietekmēta kristīgās teoloģijas, īpaši Akvīnas Toma darbos, kur viņš mēģināja saskaņot Aristoteļa filozofiju ar kristīgo doktrīnu. Akvīnas Toms attīstīja idejas par dabiskajām tiesībām un dievišķo likumu, kas veidoja pamatu viduslaiku politiskajai domai par valdnieka un baznīcas lomu un autoritāti.

Renesanses laikā notika atgriešanās pie klasiskās antīkās domas, un tādi filozofi kā Nikolo Makjavelli savā darbā "Valdnieks" ("Il Principe") izstrādāja jaunu, pragmatiskāku pieeju politikai, akcentējot varas un ētikas šķirtni. Makjavelli uzskatīja, ka efektīva valdīšana var prasīt amorālus līdzekļus, ja tas ir nepieciešams valsts stabilitātes un drošības nodrošināšanai.

17. un 18. gadsimtā Eiropā politikas filozofija piedzīvoja lielas pārmaiņas, kas saistītas ar apgaismības laikmetu. Šajā periodā tādi filozofi kā Tomass Hobss, Džons Loks un Žans Žaks Ruso izstrādāja sabiedriskā līguma teorijas, mēģinot skaidrot valsts un sabiedrības attiecību pamatu. Hobbss savā darbā "Leviatāns" argumentēja par stipru centrālo valdību, lai nodrošinātu kārtību un novērstu anarhiju, savukārt Loks uzstāja uz dabiskajām tiesībām uz dzīvību, brīvību un īpašumu, kuras valsts pienākums ir aizsargāt. Ruso "Sabiedriskajā līgumā" attīstīja ideju par tautas suverenitāti un kopējo gribu, uzsverot, ka likumīga vara nāk no tautas piekrišanas un ka sabiedrībai ir tiesības pārveidot savu politisko sistēmu, ja tā neatbilst kopējam labumam.

19. gadsimtā, līdz ar industriālo revolūciju un sociālo pārmaiņu intensifikāciju, parādījās jauni politikas filozofijas virzieni. Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss attīstīja marksismu, kas piedāvāja šķīru cīņas un ekonomisko struktūru kā galvenos politisko pārmaiņu un vēsturiskās attīstības dzinējspēkus. Marksisma teorijas veicināja debates par taisnīgumu, īpašumu un valsts lomu ekonomikā un sabiedrībā.

20. gadsimtā politikas filozofija piedzīvoja turpmāku attīstību, apskatot jaunas tēmas, piemēram, totalitārisma raksturu (Hanna Ārente), brīvības teorijas (Aizejs Berlīns), taisnīguma teoriju (Džons Roulss) un feminisma politisko teoriju. Roulss savā darbā "Taisnīguma teorija" ieviesa "sākotnējā stāvokļa" un "neziņas aizsega" jēdzienus kā veidu, kā iedomāties taisnīgu sabiedrību.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]