Albāņi

Albāņi
*Shqiptarët*
Visi iedzīvotāji
	~8 milj.
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	Albānija:3,4 milj.; Serbija un Melnkalne:2,2 milj. (lielākoties Kosovā); Ziemeļmaķedonija:509 tūkst.; Grieķija: 650 tūkst.; Itālija:233 tūkst.; Vācija:400 tūkst.; Šveice:200 tūkst.; ASV:114 tūkst.
Valodas
	albāņu valoda
Reliģijas
	islāms - 70%; (sunnīti, bektaši); pareizticība; katoļticība
Etnogrāfiskās grupas
	arbereši (Itālijā),; arvanīti (Grieķijā),; čami (Grieķijā),; gegi (Ziemeļalbānijā),; toski (Dienvidalbānijā)

Albāņi (Shqiptarët no jēdziena — runāt saprotami) ir tauta Balkānu pussalas rietumos. Kopš viduslaikiem dzīvo arī Itālijas dienvidos, kur tiek saukti par arberešiem (arbëreshë). Albāņi ir Albānijas pamatiedzīvotāji. Kompakti apdzīvo arī Kosovu un Ziemeļmaķedonijas ziemeļrietumus. Antropoloģiski pieder pie Lielās eiropeīdās rases, Balkānu-Kaukāza apakšrases Dināru tipa.

Runā albāņu valodā, kura veido atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes grupu. Albāņu valodai ir divi dialekti — gegu (Albānijas ziemeļos) un tosku dialekts (Albānijas dienvidos). Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts. Albāņu un viņu valodas izcelsme ir neskaidra. Ir vairākas teorijas par albāņu izcelsmi. Zinātnieki diskutē par to, ka albāņi cēlušies no ilīriešiem, dakiem vai trāķiešiem.^{[nepieciešama atsauce]} Vairāki pētnieki saskata līdzību albāņu un etrusku valodās.^{[nepieciešama atsauce]}

Lielu iespaidu uz albāņu valodu un kultūru ir atstājis romiešu valdīšanas laiks (2. gadsimts p.m.ē. — 4. gadsimts p.m.ē.), slāvu kolonizācija no 6. līdz 7. gadsimtam, Bizantijas ietekme, daļas etniskās teritorijas iekļaušana bulgāru un serbu valstī, kā arī cīņa par valdošo stāvokli starp katoļu un pareizticīgajām baznīcām.

Vēsture

Sākot no 11. gadsimta notika pakāpeniska cilšu apvienošanās. Etnonīmu 'arberi' sāka attiecināt uz visiem Albānijas iedzīvotājiem. 16. gadsimta sākumā sāka veidoties sociālekonomiskā un politiskā albāņu kopība. Intensīva albāņu emigrācija notika Osmaņu impērijas valdīšanas laikā (15. gadsimts — 1912. gads). No 17. līdz 18. gadsimtam daudzi albāņi pārgāja islāmā, jo kristieši tika diskriminēti. Tomēr, kalnu rajonos, kuros osmaņu ietekme nebija tik liela, iedzīvotāji joprojām piederēja pie katoļu (ziemeļos) un pareizticīgajām (dienvidos) baznīcām. Etnonīms "arberi" pamazām tika nomainīts ar jaunu — "škiptar"(vai "ščiptar","štiptar"), pēc kura atšķīrās saprotami runājošie ("škiptar" — saprotami runāt) no iebrucējiem, kuri runāja turku valodā. Emigrantu pēcteči Itālijā ir saglabājuši seno viduslaiku nosaukumu "arbereši".

18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimtā izveidojās divas galvenās albāņu grupas: toski (toskerijas apgabalā, dienvidos) un gegi (gegijas apgabalā, ziemeļos).

No 19. gadsimta vidus pastiprinājās etniskās konsolidācijas procesi, cēlās albāņu nacionālā pašapziņa. 19. gadsimta beigās izveidojās albāņu literārā valoda (uz tosku dialekta bāzes). Pēc brīvības cīņām 1912. gadā, tika pasludināta Albānijas neatkarība.

Tā kā 20. gadsimta beigās albāņiem ir vairākums arī Kosovā, tie cīnījās par neatkarības piešķiršanu šim apgabalam (skat. Kosovas krīze), bet Maķedonijas Republikā albāņu valoda līdz ar maķedoniešu valodu ir valsts valoda.

Tā kā Albānija ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, kā arī neseno karu dēļ daudzi albāņi ir apmetušies uz dzīvi ES valstīs un Šveicē.