Aleksandrs I Batenbergs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs I
Александър I
Alexander-von-Battemberg.jpg
Bulgārijas kņazs
Amatā
1879. gada 29. aprīlī — 1886. gada 7. septembrī
Priekštecis -
Pēctecis Ferdinands I

Dzimšanas dati 1857. gada 5. aprīlī
Verona, Austrijas impērija
(Karogs: Itālija Itālija)
Miršanas dati 1893. gada 23. oktobrī
Grāca, Austroungārija
(Karogs: Austrija Austrija)
Apglabāts Batenberga mauzolejs, Sofija
Karogs: Bulgārija Bulgārija
Dinastija Batenbergu dinastija
Tēvs Hesenes-Darmštates Aleksandrs
Māte Jūlija Hauke
Dzīvesbiedrs(-e) Johanna Loizingere
Bērni 2 bērni
Reliģija luterisms
Aleksandra I kapavieta

Aleksandrs I (bulgāru: Александър I); dzimis 1857. gada 5. aprīlī, miris 1893. gada 23. oktobrī) bija Bulgārijas kņazistes pirmais kņazs no 1879. gada 29. aprīļa līdz 1886. gada 7. septembrim.

Dzimis Veronā, Hesenes prinča Aleksandra morgāniskā laulībā. Krievijas cara Aleksandra II brālēns, jo cara sieva Marija Aleksandrovna bija Aleksandra I tēvamāsa, tāpēc jaunībā Aleksandrs bieži uzturējās Sanktpēterburgā.

Pavadīja imperatoru Aleksandru II krievu-turku kara laikā 1877. gadā. Krievijas militārajai uzvarai seko Sanstefano līgums, kas paredz plašas bulgāru valsts izveidošanu. Rietumvalstu spiediena rezultātā seko Berlīnes kongress, kas paredz daudz mazākas bulgāru kņazistes izveidošanu, kurai jāpaliek par Osmaņu impērijas vasaļvalsti.

Bulgārijas Nacionālā asambleja nobalsoja par Aleksandru I kā Bulgārijas kņazu. Pirms tam apmeklēdams Krievijas imperatoru un Osmaņu sultānu, Aleksandrs I ieradās Bulgārijā, kur tika uzņemts ar entuziasmu. 1879. gada 8. jūlijā viņš zvērēja pie Tirnovas konstitūcijas un iegāja galvaspilsētā Sofijā.

Nevēlēdamies būt tikai marionete Krievijas rokās, tomēr būdams politiskajā dzīvē nepieredzējis un nepazīdams Bulgārijas apstākļus, Aleksandrs I pamazām zaudēja atbalstu savā valstī. 1880. gadā viņš atlaiž parlamentu un 1881. gada 9. maijā aptur liberālās Tirnovas konstitūcijas darbību. 1883. gada 19. septembrī viņš konstitūcijas darbību atjaunoja, izraisot konfliktu ar Krieviju. Lai saglabātu reģionā mieru un Krievijas politiskās intereses, sāka rasties nepieciešamība pēc ambiciozā kņaza gāšanas.

Naktī uz 1885. gada 18. septembri Austrumrumēlijā sākas plaša sacelšanās. Province pasludināja savu neatkarību un apvienošanos ar Bulgāriju. Serbijas karalistes karalis Milans I izmantoja šo brīdi, lai izvirzītu bulgāriem teritoriālās pretenzijas, un pieteica karu. Jau 19. novembrī serbi cieš smagu sakāvi. No sagrāves serbus glāba tikai Austroungārijas impērijas iejaukšanās. 1886. gada 3. martā Bukarestē tiek noslēgts miera līgums. Pārāk ambiciozo kņazu šī uzvara tomēr neglāba. 1886. gada 20. augustā, armijas spiediena rezultātā Aleksandrs I Batenbergs atsakās no troņa un tiek nosūtīts uz Krievijas teritoriju. Krievija ļauj kņazam doties trimdā uz netālo Lembergu, Austroungārijā. Apvērsuma rīkotājiem trūkst atbalsta, un astoņas dienas vēlāk notiek jauns valsts apvērsums, kura rezultātā pie varas atgriežas Aleksandrs I Batenbergs. Šajā brīdī Krievija skaidri liek saprast, ka neatbalsta kņaza varas atjaunošanu un viņš 1886. gada 8. septembrī otro reizi atsakās no troņa.[1]

Pēc dažiem gadiem apprecēdams austriešu aktrisi Johannu Loizingeri, Aleksandrs dzīves atlikušo daļu pavadīja Grācā, kur arī miris. Vēlāk pārapbedīts Sofijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]