Andrejs Lihtenbergs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Lihtenbergs
Lihtenbergs.jpg
Galvenā informācija
Dzimis 1938. gada 22. maijā
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 1979. gada 20. janvārī (40 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvijas PSR Lapmežciems, Latvijas PSR
Žanri Popmūzika
Nodarbošanās dziedātājs
Darbības gadi 1969-1979
Izdevēji Melodija
Darbība ar Selga

Andrejs Lihtenbergs (dzimis 1938. gada 22. maijā Rīgā, miris 1979. gada 20. janvārī Lapmežciemā) bija latviešu estrādes dziedātājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938 - 1969[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Lihtenbergs dzimis 1938. gada 22. maijā Rīgā. Tēvs Arvīds bijis tvaika katlu dzinēju speciālists, māte Austra – ģenerāļa Rūdolfa Bangerska māsa, strādājusi par ierēdni. Andreja tēvs kritis Volhovas purvos. Pēc pamatskolas beigšanas Andrejs mācījies Piensaimniecības tehnikumā, tad nosūtīts darbā uz Krieviju. Vēlāk atgriezies Rīgā, strādājis par autoatslēdznieku, studējis Rīgas politehniskā institūta vakara nodaļā, iegūstot inženiera mehāniķa specialitāti. Strādājis rūpnīcā "Ausma" par inženieri–konstruktoru.

1961. gadā Lihtenbergs apprecējās pirmo reizi, laulībā piedzima meita Daiga, taču drīz laulība izira. Laimīga nebija arī otrā laulība. 1969. gadā viņš apprecējās ar trešo sievu Rasmu, ar kuru nodzīvoja līdz pat savai nāvei.[1]

Pirmoreiz Lihtenbergs uzstājies, dienot armijā Lietuvā, vēlāk savu baritona tembru izkopis pie pedagoga L. Zahodņika. Strādādams rūpnīcā, vakaros dziedājis kultūras namos "Draudzība" un "Armatūra".[2]

1969 - 1979[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1969. gada viņš ieraksta dziesmas Latvijas radio, nākamo desmit gadu laikā top apmēram 60 Valtera Kaminska, Edmunda Goldšteina, Zigismunda Lorenca dziesmu ieraksti, piemēram, "Deviņvīru spēks", "Zilos svārkos meitene", "Vecpuiša dziesmiņa", "Neļķu ugunīs", "Ziemeļu serenāde", "Vakara dziesma", kā arī "Ieva", kurai 2009. gadā top jauns remikss. Viņš dzied arī citu tautu dziesmas ar latviešu tekstiem (piemēram, krievu tautasdziesmu "Ai jūs, rudzi!"). 1970. gadā Maskavā viņš kļūst par konkursa "Hallo, meklējam talantus!" laureātu, ar panākumiem piedalījies arī Latvijas mēroga konkursos un festivālos. Piedalījies arī tematisku skaņuplašu ierakstos - dziedājis dziesmas par jūru un zvejniekiem, ugunsdzēsējiem, komjaunatni.

70. gadu sākumā Lihtenbergs kļuva par solistu zvejnieku kolhoza "Selga" vokāli instrumentālajā ansamblī, aktīvi koncertēja ar to 70. gados. Dziedājis arī duetā ar Māru Krievkalni un Lolitu Vambuti. "bijis īsts sieviešu mīlulis, arī pateicoties savam divmetrīgajam augumam un pievilcīgajai ārienei".[2]

Taču līdzās panākumiem A. Lihtenbergam rodas arī problēmas: 1978. gadā ansambļa "Selga" koncertā Saldū izceļas kautiņš starp mūziķiem un vietējiem ļaudīm. Vēlāk par kādu viņa uzstāšanos publicēts nosodošs raksts "Padomju Jaunatnē", kur kāda klausītāja šausminās par viņa uzvedību koncerta laikā:

"Mums nav iebildumu pret ansambļa māksliniecisko sniegumu. Tacu ārkārtīgi nepatīkamas disonanses uz kopīgā mākslinieciskā fona raisīja solista Andreja Lihtenberga uzstāšanās, pareizāk sakot — viss, ko A. Lihtenbergs darīja uz skatuves, kamēr nedziedāja. Pirms katras solista izpildītās dziesmas dzirdējām uz notēlojamu humoru pretendējošu, atsevišķos brīžos rupji vulgāru viņa pļāpāšanu par laika apstākļiem, atvaļinājumu un tamlīdzīgi. Jo tuvāk koncerta beigām, jo vairāk vulgaritātes pakāpe pieauga — par galveno A. Lihtenberga spriedelējumos kļuva koķetēšana par dzeršanu, par "grādīgajām" pudelēm utt. Visnelāgāk mēs jutāmies tad, kad uz skatuves A. Lihtenbergam piegrīļoja klāt kāds dzērājs. Locīdamies smieklos, solists mikrofonā skaļi komentēja gan viņa uzvešanos, gan viņa teikto un ar vētrainu atsaucību uzņēma dzērāja priekšlikumu nodziedāt kādu dziesmu. A. Lihtenberga vulgārā un dziedātāja necienīgā izturēšanās nebija nekāds jaunums. Taču mūs pārsteidza tas, ka programmas pieteicējs Aldis Ermanbriks, kuru no televīzijas raidījumiem mēs pazīstam kā nopietnu estrādes mūzikas propagandētāju, arī pieskaņojās A. Lihtenberga neglītajam stilam."[3]

Atmiņās minēts, ka Lihtenberga dziesmas kādu laiku bijis aizliegts atskaņot, jo viņa brīvā uzvedība nav patikusi augstām CK amatpersonām.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1979. gada janvārī A. Lihtenbergs pēkšņi mirst. Viņa nāve joprojām ir noslēpums, pastāv viedoklis, ka dziedātāju līdz nāvei novedusi čeka. Oficiālā versija ir pašnāvība.

Dziedātāja atraitne Rasma Lihtenberga atceras:

"No mājas viņš izgāja 1979. gada 20. janvāra rītā un neatgriezās. Kad viņš pazuda, es panācu sarunu ar toreizējo virsprokuroru Dzenīti. Es viņam prasīju, ja reiz Andrejs ir pazudis, kur man viņu meklēt – vai vērsties kaut kur Maskavā? Tad Dzenītis man teica zīmīgus vārdus: "Nāks pavasaris, un gan jau viss noskaidrosies, un neaizmirstiet, ka jums vēl jādzīvo…" Es domāju, kāpēc mūs nepieaicināja, kad viņu atrada. Tā bija svētdiena, atrada viņu meža cirtēji, it kā pakārušos, sēdus… Kaut gan viens no atradējiem teica, ka tad, kad cirsma ierādīta, staigājuši un – nekā tai vietā neesot bijis… Bet tad jau Andreju visur meklēja. Toreiz taču bija liels sniegs. Kaut kādām pēdām taču vajadzēja būt! Atrada svētdien, aizveda uz Tukumu, pirmdien atnāca pilnvarotais un pateica, ka Andrejs ir Tukuma morgā. Tur strādāja veca, pieredzējusi kundzīte, kas teica, ka viņas praksē tas nu ir pirmais gadījums, ka cilvēks tik ilgi nostāvējis mežā un neviens meža zvērs neko nav izdarījis. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Andreju atveda ar helikopteru. Helikopters sestdien mūsu pļavā nolaidās divas reizes. Svētdien atrada Andreju."[1]

"Selgas" ansambļa toreizējais vadītājs Aldis Ermanbriks šo versiju apšauba: "Nē, es nedomāju, ka tā bija slepkavība. Liktenīgajā rītā, ejot uz mežu, Andrejs noņēma pulksteni un arī suni atstāja mājās. Jautājums – kāpēc? [..] Manuprāt, lai cilvēks izdarītu pašnāvību, ir jābūt vairākiem iemesliem – gan profesionālajā, gan personīgajā, gan sadzīviskajā jomā. [..] Visticamāk, viņam nebija tuvu draugu, kas grūtā brīdī spētu sniegt atbalstu. Tad daudz kas sasummējās kopā, un viņš izlēma beigt savu dzīvi."[4]

Par viņa un varas iestāžu konflikta iemeslu nav skaidru ziņu. R. Lihtenberga min: "it kā ar bijušo kolhoza juristu Pēteri Lazdu kopā proklamācijas drukājuši, bet es gan neko no tā nemanīju. Neesmu arī nevienu proklamāciju redzējusi."[1]

Trimdas laikrakstos parādās informācija par P. Lazdas apcietināšanu, saistot to ar A. Lihtenberga nāvi dažas dienas vēlāk.[5]

Diskogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Solo albumi un EP[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Edmunda Goldšteina dziesmas. Neļķu ugunīs EP (1975) ["Neļķu ugunīs", "Krāsa, kas nenovīst", "Deviņvīru spēks", "Sapnis"]
  • Andrejs Lihtenbergs EP (1976) ["Vecpuiša dziesmiņa", "Mūžs", "Melodija", "Marija Helēna"]
  • Andrejs Lihtenbergs un "Selga". Kuģiem nenāk miegs EP (1978) ["Kuģiem nenāk miegs", "Tu man patīc", "Jūras vidū, jūras malā", "Džambalaja"]
  • Piemiņai MC (1995)
  • Piemiņai CD (2005)

Dziesmas izlasēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Radio estrādes dziesmu programma LP (1972) ["Uguns tavā logā", "Vecā sēļa ceļa dziesma", "Ai jūs, rudzi", "Zilos svārkos meitene"]
  • Ivars Vīgners. Chile Ballade EP (kopā ar M. Vilcāni, 1975)
  • Ugunsdzēsēju dziesmas LP (latviešu un krievu valodā, 1978) ["Uguns stunda kad sit", "Notver uguni", "Ugunssardze", "Mēs cīnāmies ar uguni", "Brandmajora rīta dziesma"]
  • Jaunības balss LP (1979) ["Dāvā smaidu", "Мы oстаемся c kомсомолом"]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]