Saldus

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saldus
pilsēta
Oskara Kalpaka laukums Saldus centrā
Oskara Kalpaka laukums Saldus centrā
Karogs: Saldus
Karogs
Ģerbonis: Saldus
Ģerbonis
Saldus (Latvija)
Saldus
Saldus
Koordinātas: 56°39′59″N 22°29′37″E / 56.66639°N 22.49361°E / 56.66639; 22.49361Koordinātas: 56°39′59″N 22°29′37″E / 56.66639°N 22.49361°E / 56.66639; 22.49361
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Saldus novads
Pilsētas tiesības kopš 1917. gada
Citi
nosaukumi
vācu: Frauenburg
Platība
 • Kopējā 10,10 km2
Augstums 95 m
Iedzīvotāji (01.01.2015.)[1]
 • kopā 11 610
 • blīvums 1 149,5/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-3801
Mājaslapa www.saldus.lv
Saldus Vikikrātuvē

Saldus ir pilsēta Kurzemē, Cieceres upes krastos, Saldus novada centrs. Tā atrodas 119 km attālumā no Rīgas, bet tikai 7 km attālumā no kaimiņu pilsētas Brocēniem. Pilsētas teritorija robežojas ar sava novada Saldus, Novadnieku un Zirņu pagastiem, kā arī Brocēnu novada Cieceres pagastu. Saldus pirmo reizi rakstītos avotos minēts 13. gadsimtā, bet par pilsētas dibināšanas gadu uzskata 1856. gadu. Pilsētas tiesības kopš 1917. gada. Saldus ir 16. lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita.

Gar Saldu iet dzelzceļa līnija Rīga—Liepāja (Saldus stacija atrodas Saldus pagastā). Pilsētas teritoriju šķērso galvenais autoceļš A9, Saldus ir galapunkts reģionālajiem ceļiem P108 un P109.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldus tirgus laukums un baznīca 1911. gadā.

Saldus pirmo reizi minēta kā kuršu pils (Salden) novadā, kas 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā nodēvēts par "Zemi starp Skrundu un Zemgali". 14. gadsimtā netālu no kuršu pilskalna Livonijas ordenis uzcēla mūra pili, ko novēlēja ordeņa patronesei Svētajai Mārai un nosauca par "Mūsu mīļās kundzes pili" (vācu: die Burg unserer lieben Frau) jeb Frauenburgu. Pirmo reizi ordeņa piļu sarakstā tā pieminēta 1411. gadā.

Frauenburgas pili, pie kuras laika gaitā izveidojās lielāka apdzīvota vieta, kas piedzīvoja uzplaukumu Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642–1682). To sekmēja izdevīgais novietojums vietā, kur no JelgavasKlaipēdas pasta ceļa atzarojās ceļš uz otro hercogistes galvaspilsētu – Kuldīgu.

Frauenburgas pils plāns 1701. gadā, kas atradusies tagadējā Saldus medicīnas centra vietā.

Lielajā Ziemeļu karā Saldus pils un miests tika nopostīti, saimnieciska dzīve atjaunojās tikai pēc 1856. gada. Saldus pilsētas tiesības ieguva 1917. gadā Pirmā pasaules kara Vācijas okupācijas laikā. Saldus bija pirmā pilsēta, kuru 1919. gadā no lieliniekiem atbrīvoja Oskara Kalpaka bataljons. Otrā pasaules kara beigās pilsētas tuvumā notika spraigas Kurzemes cietokšņa kaujas, taču līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā tā palika Vērmahta okupētajā Latvijas daļā.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldus atrodas Austrumkursas augstienes Saldus paugurainē. Tā ir lielākā pilsēta Austrumkursas augstienē. Pilsēta veidojusies Cieceres upes abos krastos, tās austrumu nomalē atrodas Saldus ezers. Saldus pilsēta tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām pilsētām Latvijā,[nepieciešama atsauce] jo tai ir raksturīgi parki, skvēri un bagātīgi apstādījumi.

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strūklaka „Medus piliens”[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strūklaka atrodas Māra Čaklā skvērā. Tā tika izveidota 2008. gadā un strūklakas autors ir novadnieks tēlnieks Kārlis Īle. Šī strūklaka tika izveidota par pilsētas domes, uzņēmumu un iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem.

Centrālā skulptūra ir veidota kā divas medus kāres, ko centrā savieno liels medus piliens. Augšējās kāres simbolizē debesis, apakšējās – zemi. Vēl kā papildus elements strūklaku rotā sešas smalkas ūdens strūklas. Strūklaka ir divvirzienu vērsta - sešas strūklas tek uz augšu, savukārt 36 strūklas plūst uz leju.[2]

Strūklakas ideja sakņojas cita Saldus novadnieka - dzejnieka Māra Čaklā - pilsētas poētiskajā salīdzinājumā ar „medus pilienu Kurzemes bļodā”.[3]

Jaņa Rozentāla Vēstures un Mākslas muzejs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Janim Rozentālam muzeja iekšpagalmā.

Muzejs atrodas latviešu profesionālās glezniecības vecmeistara Jaņa Rozentāla projektētā un 1900. gadā celtā mājā un darbnīcā.Jāsaka, ka izcilais Saldus novadnieks pēc būvdarbu beigšanas šeit uzturējies vien divus gadus un savu turpmāko darbību vairāk saistīja ar Rīgu. [4] Ēkas priekšā ir tēlnieka V. Alberga 1954. gadā veidots Jaņa Rozentāla piemineklis.[5]

Muzeja kompleksā izvietotas četras ēkas, kurās ietilpst - muzeja krājumu ēka, mākslas izstāžu zāle, vēstures izstāžu zāle un administrācija. Muzeja sākums meklējams 1947.gadā, kad pieņemts lēmums par tā izveidi. Sākotnējā muzeja bagātība ir Rozentāla laikabiedra Marta Vēja savāktā mākslinieka oriģināldarbu kolekcija.

J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs šobrīd ir vienīgā vieta Latvijā, kur skatāmi latviešu glezniecības lielmeistara daiļrades agrīnā perioda oriģināldarbi. Nedaudzās, bet mīļās ģimenes un personīgās lietas sniedz ieskatu mākslinieka tā laika ikdienā. Muzeja pamatpozīcijā ietilpst gleznotāja dzīves un daiļrades atspoguļojums. Ne vienai vien gleznai ierosme smelta Saldus vidē un ļaudīs.[6]

Muzejā tradicionāli tiek pasniegta J. Rozentāla prēmija Saldus novada māksliniekiem un kopš 1999. gada – par devumu izglītībā un pētniecībā – novadnieka, vēsturnieka Edgara Dunsdorfa prēmija. Muzejs darbojas kopš 1949. gada. Tā krājumā ir 37 000 vienību.[7]

Svētā Jāņa evanģēliski luteriskā baznīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Jāņa evanģēliski luteriskā baznīca ziemā.

Vēstures avotu publikācijās Saldus draudze pieminēta jau 1420. gadā, bet Saldus baznīca rakstos parādās 1461. gadā. 1530. gadā tiek uzcelta jauna koka baznīca, kuras mūžs nav ilgs.

1614. gadā par hercoga Vilhelama līdzekļiem tiek celta pirmā mūra baznīca, kura tiek pabeigta 1615. gadā. Pēc 100 gadiem baznīca bija tik sliktā stāvoklī, ka tika nojaukta. 1737. gadā tika pabeigta jaunas mūra baznīcas celtniecība. Tā bija balta, vienkārša, romānikas stilā celta viena joma mūra celtne.  

19. gadsimta beigās, pieaugot draudzes locekļu skaitam, baznīca kļuva par mazu tā laika draudzei. Pārbūves projektu izstrādāja toreizējais Rīgas Doma arhitekts Vilhelms Neimanis. Baznīcas pārbūve notika no 1898. līdz 1900. gadam, kad tika nojaukta 1737. gadā celtā baznīca, atstājot torni un altāra daļas sienas. Pārbūves rezultātā, 1899. gadā vienjoma baznīcas vietā tika uzcelta trīsjomu baznīca ar divām palīgtelpām. Pārbūvēto baznīcu iesvētīja 1900. gada 27. augustā. 

Lielus bojājumus baznīcai nodarīja Otrais pasaules karš. 1944. gada rudenī saspridzināja baznīcas torni. Līdz ar torni tika bojāts arī zvans. Torni pilnībā atjaunoja tikai 1982. gadā, tāpat arī smailes nobeiguma elementu krustu, aizvietoja ar gaili, kuru izgatavoja varkalis Krivāns. 

Saldus Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldus Romas katoļu baznīca tika uzcelta 2007. gadā par Latvijā un ārzemēs savāktajiem ziedojumiem. Dievnams iesvētīts gadu vēlāk - 2008. gadā. Baznīcas tornī ir divi zvani, kurus bīskaps Lapelis iesvētīja jau 2004. gada 26. septembrī. Lielākais zvans nosaukts Svēto Pētera un Pāvila vārdā sver 420 kg, bet mazākais — Svētīgā Gerarda zvans ir 130kg smags. Tie tika atvesti no Polijas pilsētas Taciszovas, kur tika izlieti vairākus gadsimtus senā zvanu lietuvē.

Oskara Kalpaka laukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldus pamatskola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cieceres upe[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecais tilts pār Cieceres upi.

Ciecere ir 51 km gara Ventas labā krasta pieteka. Tā iztek no Cieceres ezera un 6 km garumā izvijas cauri Saldum, veidojot plašu zaļo zonu pilsētas centrā. Upei pāri ved 14 dažādi tilti. Pilsētas robežās upē ierīkoti nelieli mākslīgie ūdenskritumi. Gar Cieceres upi vijas dabas un pastaigu takas.[8]

Saldus ezers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldus ezers ar skatu uz Z krastu.

Ezers atrodas pilsētas ZA malā. Ezera ZR un DA krasti ir stāvi. Ieteka - Vēršāda, izteka - Kaļķupīte. Lielākais dziļums - 5 m. Ezera DR ir ierīkota peldvieta ar laipu,ģērbšanās kabīnēm, volejbola laukumiem. Tā ir iecienīta atpūtas vieta Saldus iedzīvotājiem, kā arī viesiem. Pats ezers izveidojies ledāja kušanas ūdeņu izskalotā ielejas padziļinājumā jeb ieplakā, kur no upītes (tagadējās Vēršādas) uzkrājies ūdens. No Ezera iztekošā Kaļķupīte (Vēršādas upes turpinājums) ietek Cieceres upē.

Saldus pilskalns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 15 m augsts kuršu pilskalns Saldus ezera rietumu krastā pie Kaļķupītes iztekas datēts ar agro dzelzs laikmetu. Pilskalns bijis apdzīvots līdz 12. gs. Tā plakums vēlāk lauksaimnieciski apstrādāts un senatnes liecības gandrīz izzudušas. Pie pilskalna ceļa malā izveidota autostāvvieta. No pilskalna paveras plašs skats uz pilsētu lejā. Par Saldus pilskalnu saglabājušās daudzas teikas, kuras parasti stāsta par saldo dzīvi kalna iekšpusē. Saldus pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.[9]

Ievērojamas personības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldū dzimuši:

Sadraudzības pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saldus sadraudzības pilsētas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.01.2015. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2015. gada 1. janvārī).
  2. (http://www.latvia.travel/lv/apskates-vieta/struklaka-medus-piliens)
  3. http://www.saldus.lv/8/turisms-atputa-izklaide2/apskates-objekti-saldus-pilseta/citi-objekti/
  4. http://www.vietas.lv/objekts/j_rozentala_saldus_vestures_un_makslas_muzejs/
  5. K. Blekte, J. Smaļinskis, M. Vimba (2004)Latvijas Ceļvedis. Rīga: SIA „Karšu izdevniecība Jāņa sēta”, 55.lpp
  6. K. Blekte, J. Smaļinskis, M. Vimba (2004)Latvijas Ceļvedis. Rīga: SIA „Karšu izdevniecība Jāņa sēta”, 55.lpp
  7. http://www.vietas.lv/objekts/j_rozentala_saldus_vestures_un_makslas_muzejs/
  8. https://www.saldus.lv/8/turisms-atputa-izklaide2/celvedis/
  9. K. Blekte, J. Smaļinskis, M. Vimba (2004)Latvijas Ceļvedis. Rīga: SIA „Karšu izdevniecība Jāņa sēta”, 55.lpp