Andrivs Jūrdžs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Andrivs Jūrdžs (latgaliešu: Andryvs Jūrdžs) vai Andrievs Jurdžs[1] (1845–1925) bija latgaliešu literāts un grāmatnieks latīņu drukas aizlieguma laikā. Uzskatāms par ievērojamāko Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvi.[2]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1845. gada 13. decembrī Rēzeknes apriņķa Zaļmuižas Kuorklinīkos zemnieka ģimenē kā Meikuļa un Johannes Jūrdžu otrais dēls. Tēvs nomira, kad Andrivam bija tikai 10 gadi. Māte apprecējas otro reizi.

Skolā viņš nebija mācījies, lasīt viņu bija iemācījusi māte. Pašmācības ceļā puisis iemācījās rakstīt un apguva krievu, poļu, lietuviešu, nedaudz arī latīņu valodu, pratis arī gotu burtus un lasījis lejzemnieku izdevumus.

18 gadu vēcumā A. Jūrdžs apprecēja Zuzannu Meikstumu. Pēc zemes sadalīšanas Jūrdžam pienāca 15 hektāri.

Gimenē piedzima 11 bērni (5 dēli un 6 meitas), četri no tiem miruši bērnībā.

Pēc Janvāra sacelšanās Polijā, Lietuvā un Vitebskas guberņā 1863.–1864. gados tika ievēsts aizliegums latīnu drukai šajā reģionā, tajā skaitā Latgalē. Tas notika 1865. gada 6. septembrī, kad Krievijas Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernators Konstantins Petrovičs fon Kaufmans izdeva cirkulāru, ar kuru aizliedza šajā teritorijā latīņu burtiem drukātu iespieddarbu izgatavošanu un lietošanu.

1865. gadā Latgales latviešiem aizliedza ne tikai drukāt grāmatas ar latīņu burtiem, bet arī izplatīt latviešu vai latgaliešu valodā iespiestus tekstus (sis aizliegums bija spēkā no 1871. līdz 1904. gadam). Latgalē aizliegums ieviesās dzīvē pakāpeniski, bet 1871. gadā latgaliešu grāmatniecības entuziasts muižnieks Gustavs Manteifelis bija spiests parakstīt apņemšanos nedrukāt „lietuviskas grāmatas poļu burtiem”.[3]

Drukas aizlieguma laikā (1871–1904) A. Jūrdžs ķērās pie grāmatu pārrakstīšanas. Papildus A. Jūrdžs visu, kas viņam šķita vērtīgs, pārrakstīja no grāmatām, avīzēm, žurnāliem uz atsevišķām lapām, daļu arī tulkoja. Tā viņš ir pārrakstījis virkni tautasdziesmu un gudrību vācelīšu, ko dāvinājis meitām pūrā vai par simbolisku atmaksu izgatavojis kaimiņiem.

Tas ir uzskatams par Latgales latviešu literatūras pirmsākumu, bet pats Jūrdžs – par Latgales Krišjāni Baronu. Viņš bijs enciklopēdists, tautsaimniecisku, vispārizglītojošu padomu devējs.[4] Visu savu mūžu viņš ir centies izglītot Latgales zemnieku, nest viņiem gara gaismu.

Dzejoļus un rakstus A. Jurdžs publicēja „Katoļu māju kalendārā”, kalendārā „Daugava”, pirmajā latviešu dzejas antoloģijā „Kūkle”(1914), bija pirmo latgaliešu laikrakstu „Gaisma” un „Drywa” korespondents.[5]

Viņš rakstījis arī pēc drukas aizlieguma atcelšanas. Rakstīdams arī pa naktīm pie skala gaismiņas, viņš mūža beigās (1918. gadā) zaudēja redzi.

Andrivs Jūrdžs ir sarakstījis vairāk nekā 20 biezu sējumu, dažu pat ap 1000 lappušu, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas. Diemžēl lielākā daļa no tā gājusi bojā 1925. gada ugunsgrēkā Latgales centrālajā bibliotēkā Rēzeknē, kur 1922. gadā P. Strods rokrakstu sējumus ievietoja.

Saglabājušās grāmatas (trīs garīgo dziesmu tulkojumi, daži stāsti, vēstules) glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.[6]

Miris 1925. gada 22. aprīlī, apglabāts Nautrēnu pagasta Desetnīku kapos.

Rokraksta literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvā drukas aizliegums radīja plašu „grāmatnešu” (lietuviešu: knygnešai) kustību. Grāmatu drukāšana tika organizēta Mazajā Lietuvā – lietuviešu apdzīvotajā Austrumprūsijas daļā, no kurienes kontrabandas ceļā grāmatas tika nogātās pāri robežai, 30 000–40 000 eksemplāru gadā.[3]

Latgaliešiem šajā jomā varētu palīdzēt Vidzeme un Kurzeme, kur latīņu burti nebija aizliegti. Bet grūtāk pārvarama izrādījās kultūras barjera, kas šķīra Vitebskas guberņu no pārējās Latvijas. Nacionāli domājošajiem latviešiem toreiz vēl bijusi bažas, vai uzlūkot katoļticīgos tautas brāļus Vitebskas guberņā par savējiem. Latgaliešiem atlika darīt, kas pašu spēkos. Dažas grāmatas nodrukāja Mazajā Lietuvā, un ebreju sīktirgotāju paunās tās ceļoja uz Latgali. Grāmatas pārrakstīja ar roku – kā nautrēnieši Andrivs Jūrdžs un Pīters Miglinīks. Bērniem latviski lasīt mācīja mātes vai arī tā sauktās „direktorkas” – katoļu priestera aicinātas sieviņas, kuras apstaigāja sādžas un skoloja bērnus grāmatā.[3]

Šobrid zināmi ap 15 grāmatu pārrakstītāju vārdi[7], bet viņu skaits bija daudz lielāks.

Pēc grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa uzskata, rokraksta literatūra uzplaukst galvenokārt Latgales vidienē – Rēzeknes un Ludzas apriņķu daļā (Barkavas, Varakļānu, Gaigalavas, Nautrānu, Makašānu novadā). Likumsakarīgi, ka tieši tajos pagastos ap 1900. gadu (35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas) konstatēta visai augsta iedzīvotāju lasītprasme: 76,5 % pret 39,2 % blakus esošajos pagastos.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīcas VIII. sējuma 14 717.–14 718. slejas. Rīga, 1932.–1933.
  2. Latviešu valoda. Rīga : Latvijas Universitāte. 2013. 278. lpp. ISBN 978-9984-45-765-9.
  3. 3,0 3,1 3,2 «6. septembris. Latīņu drukas aizliegums Lietuvā un Latgalē». lr1.lsm.lv. Skatīts: 2018-11-10.
  4. Anna Romanovska. «Andrivs Jūrdžs – mūsu novada jubilārs». www.rezeknesbiblioteka.lv (lv-lv). Skatīts: 2018-11-10.
  5. Super User. «Ludzas bibliotēka - Jurdžs Andrīvs». www.ludzasbiblio.lv (ru-ru). Skatīts: 2018-11-10.
  6. Ievērojamākās vēsturiskās personības (foto no Latgales kultūrvēstures muzeja arhīviem)
  7. Rupaiņs O. Tautas rakstnīki un grōmotu pōrraksteitōji drukas aizlīguma laikā. Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlīguma atceļšonas 40 godu atcerei. Daugavpils, 1944. 190.–204. lpp.. lpp.
  8. Anna Stafecka. «Izloksne, norma un tradīcija Latgales rokraksta literatūrā». Valsts valodas komisija, 3.09.2012..