Drukas aizliegums Latgalē

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latīņu drukas aizliegums bija no 1865. līdz 1904. gadam īstenota Krievijas cara valdības politika Vitebskas guberņā un Lietuvā. Aizliegums attiecās uz jebkādu tekstu iespiešanu un izplatīšanu latīņu burtiem, jeb antikvā. Drukas aizliegums nepastāvēja pārējā Latvijā (Vidzemes un Kurzemes guberņās), jo tur tika izmantoti gotu burti, jeb fraktūra. Tas īpaši skāra Latgali, kā arī mūsdienu Lietuvas teritoriju, tātad visā apgabalā dzīvojošos poļus, lietuviešus un latviešus (latgaliešus). Aizlieguma galvenais mērķis bija mazināt poļu muižnieku ietekmi Krievijas impērijas Ziemeļrietumu daļā pēc 1863. gada sacelšanās un ietvēra poļu kultūras izplatības ierobežošanu. Tas bija gan etnisks, gan konfesionāls (lielākā daļa poļu (tāpat kā latgalieši) bija katoļi) un darbojās pārkrievošanas politikas ietvaros, mēģinot poļu un latviešu lietoto latīņu rakstību nomainīt uz krievu un citās austrumslāvu valodās lietoto kirilicu. Neskatoties uz to, ka drukas aizliegums tika galvenokārt vērsts pret poļiem, tas ilgāk pastāvēja Latgales un Lietuvas teritorijā. Līdztekus latīņu drukas aizliegumam Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotajā daļā (Latgalē) tika ierobežota arī izglītības ieguve latviešu valodā. Cīņā pret latīņu drukas aizliegumu Latgalē aktīvi iesaistījās toreizējā latgaliešu inteliģence, lielāko darbu paveica Pīters Miglinīks un Andrivs Jūrdžs, bet grāmatu pārrakstīšanā latīņu burtiem iesaistījās arī Joņš Salinīks, Vincents Leika, Joņs Seiļs un Joņs Šķesters.[1]

Aizlieguma laikā par runāšanu latviešu valodā (t.sk. latgaliski) skolā vai latviski (t.sk. latgaliski) rakstītas grāmatas glabāšanu varēja apcietināt vai piemērot citu soda veidu. Drukas aizliegums Krievijas impērijā sekoja pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā un tai sekojošajiem nemieriem. Tā kā Latgales latvieši nemieros nepiedalījās, pirmajos gados drukas aizliegums līdz galam vēl netika saprasts, tāpēc, piemēram, Gustavs Manteifelis aizvien vairākus gadus turpināja iespiest pirmo latgaliešu kalendāru, par ko tika apcietināts. Par līdzīgu aizlieguma neievērošanu tika izvērstas represijas. A. Stafecka uzsver, ka drukas aizliegums saistībā ar tā ieviešanas un īstenošanas laiku ir paradoksāls, jo šajā brīdī pārējā Eiropā, tajā skaitā Vidzemes un Kurzemes guberņā bija kultūras un izglītības uzplaukums (piemēram, pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki, notika latviešu atmoda, tapis eposs „Lāčplēsis”, strauji palielinājās skolu apmeklējums, pieauga rakstpratība u.c.).[2] Kopumā drukas aizliegums Latgalē būtiski aizkavēja Kultūras attīstību. 19. gadsimta beigās analfabētisma līmenis Latgalē bija augstākais tagadējā Latvijas teritorijā. Tā laikā latgaliešu valodā drukātas grāmatas tika izdotas Rīgā, Helsinkos un Pēterburgā.

Neskatoties uz drukas aizliegumu, bērni latgaliešu valodu apguva mājās no lūgšanu grāmatām, kuras tika glabātas no iepriekšējās paaudzes, pārrakstītas vai ievestas Latgalē nelegāli.[3]

Latīņu drukas aizliegums tika atcelts 1904. gada 7. maijā. Kā savās atmiņās stāsta bīskaps Jāzeps Rancāns, Mogiļevas arhibīskaps J. E. Šembeks Pēterburgas garīgā semināra lekcijās ir stāstījis, ka pats bija lūdzis imperatoram Nikolajam II un valdības ministriem drukas aizlieguma atcelšanu.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ilona Salceviča. «Cīņa pret drukas aizliegumu». Latvijas Vēstnesis, 01.04.2004.. Skatīts: 25.08.2020..
  2. Anda Buševica. «1865. gada latīņu drukas aizliegums Latgalē», 12.12.2015. Skatīts: 25.08.2020..
  3. Vineta Vilcāne. «#1 Latgale tumsā: Kas pirms vairāk nekā 100 gadiem kavējis reģiona attīstību». Latvijas Sabiedriskie mediji, 07.03.2017.. Skatīts: 25.08.2020..
  4. "50 godu drukas breiveibas jubilejas svineibas ASV- Vinipegā.". Latgola. 1954. 29. maijs.