Latīņu drukas aizliegums Latgalē

Gustava Manteifeļa „Inflantu zemes laika grāmatas jeb kalendāra 1898. gadam” rokraksts, ko pastāvošā aizlieguma dēļ neļāva iespiest, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde „Grāmata Latvijā”.

Latīņu drukas aizliegums bija no 1865. līdz 1904. gadam īstenota Krievijas Impērijas valdības politika Vitebskas guberņā un Lietuvā. Aizliegums attiecās uz jebkādu tekstu iespiešanu un izplatīšanu latīņu burtiem, jeb antikvā. Aizlieguma galvenais mērķis bija mazināt poļu muižnieku ietekmi Krievijas Impērijas ziemeļrietumu daļā pēc 1863. gada sacelšanās un ietvēra poļu kultūras izplatības ierobežošanu. Tas bija gan etnisks, gan konfesionāls (lielākā daļa poļu (tāpat kā latgalieši) bija katoļi) un darbojās pārkrievošanas politikas ietvaros, mēģinot poļu un latviešu lietoto latīņu rakstību nomainīt uz krievu un citās austrumslāvu valodās lietoto kirilicu. Neskatoties uz to, ka drukas aizliegums tika galvenokārt vērsts pret poļiem, tas ilgāk pastāvēja Latgales un Lietuvas teritorijā. Līdztekus latīņu drukas aizliegumam Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotajā daļā (Latgalē) tika ierobežota arī izglītības ieguve latviešu valodā. Cīņā pret latīņu drukas aizliegumu Latgalē aktīvi iesaistījās toreizējā latgaliešu inteliģence, lielāko darbu paveica Pīters Miglinīks un Andrivs Jūrdžs, bet grāmatu pārrakstīšanā latīņu burtiem iesaistījās arī Joņs Salinīks, Vincents Leika, Joņs Seiļs un Joņs Šķesters.

Vēsture

Pēc Janvāra sacelšanās Polijā, Lietuvā un Vitebskas guberņā, tajā skaitā Latgalē, aizliedza drukāšanā izmantot latīņu burtus. 1865. gada 6. septembrī Krievijas Ziemeļrietumu apgabala ģenerālgubernators Konstantīns fon Kaufmans izdeva cirkulāru, ar kuru aizliedza šajā teritorijā latīņu burtiem drukātu iespieddarbu izgatavošanu un lietošanu.

1865. gadā Latgales latviešiem aizliedza ne tikai drukāt grāmatas ar latīņu burtiem, bet arī izplatīt latviešu vai latgaliešu valodā iespiestus tekstus (šis aizliegums bija spēkā no 1871. līdz 1904. gadam). Latgalē aizliegums ieviesās pakāpeniski, bet 1871. gadā latgaliešu grāmatniecības entuziasts muižnieks Gustavs Manteifelis bija spiests parakstīt apņemšanos nedrukāt „lietuviskas grāmatas poļu burtiem”.

Aizlieguma laikā par runāšanu latviešu valodā (t.sk. latgaliski) skolā vai latviski (t.sk. latgaliski) rakstītas grāmatas glabāšanu varēja apcietināt vai piemērot citu soda veidu. Pirmajos gados drukas aizliegums līdz galam vēl netika saprasts, tāpēc Gustavs Manteifelis aizvien vairākus gadus turpināja iespiest pirmo latgaliešu kalendāru, par ko tika apcietināts. Par līdzīgu aizlieguma neievērošanu tika izvērstas represijas. A. Stafecka uzsver, ka drukas aizliegums saistībā ar tā ieviešanas un īstenošanas laiku ir paradoksāls, jo šajā brīdī pārējā Eiropā, tajā skaitā Vidzemes un Kurzemes guberņā bija kultūras un izglītības uzplaukums (piemēram, pirmie Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki, notika latviešu atmoda, tapis eposs „Lāčplēsis”, strauji palielinājās skolu apmeklējums, pieauga rakstpratība u.c.). Kopumā drukas aizliegums Latgalē būtiski aizkavēja kultūras attīstību. 19. gadsimta beigās analfabētisma līmenis Latgalē bija augstākais tagadējā Latvijas teritorijā. Tā laikā latgaliešu valodā drukātas grāmatas tika izdotas Rīgā, Helsinkos un Pēterburgā.

Neskatoties uz drukas aizliegumu, bērni latgaliešu valodu apguva mājās no lūgšanu grāmatām, kuras tika glabātas no iepriekšējās paaudzes, pārrakstītas vai ievestas Latgalē nelegāli.

Latīņu drukas aizliegums tika atcelts 1904. gada 7. maijā. Kā savās atmiņās stāsta bīskaps Jāzeps Rancāns, Mogiļevas arhibīskaps J. E. Šembeks Pēterburgas garīgā semināra lekcijās ir stāstījis, ka pats bija lūdzis imperatoram Nikolajam II un valdības ministriem drukas aizlieguma atcelšanu.

Rokraksta literatūra

Lietuvā drukas aizliegums radīja plašu „grāmatnešu” (lietuviešu: knygnešai) kustību. Grāmatu drukāšana tika organizēta Mazajā Lietuvā — lietuviešu apdzīvotajā Austrumprūsijas daļā, no kurienes kontrabandas ceļā grāmatas tika nogādātas pāri robežai, 30 000—40 000 eksemplāru gadā.

Latgaliešiem šajā jomā varētu palīdzēt Vidzeme un Kurzeme, kur latīņu burti nebija aizliegti. Bet grūtāk pārvarama izrādījās kultūras barjera, kas šķīra Vitebskas guberņu no pārējās Latvijas. Nacionāli domājošajiem latviešiem toreiz vēl bijušas bažas, vai uzlūkot katoļticīgos tautas brāļus Vitebskas guberņā par savējiem. Latgaliešiem atlika darīt, kas pašu spēkos. Dažas grāmatas nodrukāja Mazajā Lietuvā, un ebreju sīktirgotāju paunās tās ceļoja uz Latgali. Grāmatas pārrakstīja ar roku — kā nautrēnieši Andrivs Jūrdžs un Pīters Miglinīks. Bērniem latviski lasīt mācīja mātes vai arī tā sauktās „direktorkas” — katoļu priestera aicinātas sieviņas, kuras apstaigāja sādžas un skoloja bērnus grāmatā.

Šobrīd zināmi ap 15 grāmatu pārrakstītāju vārdi, bet viņu skaits bija daudz lielāks.

Pēc grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa uzskata, rokraksta literatūra uzplaukst galvenokārt Latgales vidienē — Rēzeknes un Ludzas apriņķu daļā (Barkavas, Varakļānu, Gaigalavas, Nautrānu, Makašānu novadā). Likumsakarīgi, ka tieši tajos pagastos ap 1900. gadu (35 gadus pēc drukas aizlieguma ieviešanas) konstatēta visai augsta iedzīvotāju lasītprasme: 76,5 % pret 39,2 % blakus esošajos pagastos.