Antonesku diktatūra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jons Antonesku inspicē rumāņu kareivjus

Ģenerāļa, vēlāk maršala, Jona Antonesku militārā diktatūra Rumānijas karalistē bija no 1940. gada 5. septembra līdz 1944. gada 23. augustam.

Antonesku saglabāja valsts monarhistisko iekārtu, lai arī jaunajam karalim Mihajam I bija tikai ceremoniāla funkcija. Valsts birokrātiskais aparāts bija piemērots diktatūras vajadzībām jau kopš karaļa Karola II 1938. gada februāra apvērsuma. Parlamentā vietā tika izveidota Nācijas Asambleja, kas tika sasaukta tikai divas reizes. 1941. gadā vēlēto pašvaldību sistēmu nomainīja Antonesku tieši iecelti prefekti. 1941. gada februārī pēc Dzelzs Gvardes leģionāru dumpja apspiešanas valstī atkal aizliedza visas politiskās partijas.

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi kā citi starpkaru perioda diktatori, Antonesku vēlējās „glābt” un „atjaunot” valsti no demokrātijas un kapitālisma posta. Vēsturnieku viedokļi dalās par to, kā raksturot Antonesku diktatūru - vai tā ir konservatīvi autoritāra diktatūra, labēja militāra diktatūra vai fašistiska diktatūra.

Antonesku režīms sevī apvienoja tradicionālo rumāņu konservatīvismu un antisemītismu ar tā laika Eiropā populārajiem revolucionārā fašisma elementiem, kurus Rumānijā pārstāvēja Dzelzs Gvarde. Taču režīms ātri apspieda leģionārus un turpmāk vairāk izpaudās kā konservatīva militāra diktatūra. Sociāli konservatīvais diktators personīgi regulēja naktsklubu programmas, svārku garumu un velosipēdu lietošanu sievietēm. Visiem vīriešiem obligāti bija jānēsā mēteļi.

Antonesku bija rumāņu nacionālists, kurš vēlējās visu rumāņu apdzīvoto zemju apvienošanu vienā Rumānijas Karalistē. Strīdi par etnisko teritoriju piederību noveda pie tā, ka Ass valstis Rumānija un Ungārija regulāri konfliktēja par teritorijām un iedzīvotājiem. Antonesku atbalstīja neatkarīgas Maķedonijas izveidošanu un etnisko aromāņu kopienu autonomiju okupētajā Dienvidslāvijā un Grieķijā. Ungāri piedāvāja, ka apmaiņā pret visas Transilvānijas zaudēšanu rumāņiem vajadzētu pārņemt ne tikai okupētajā Ukrainas PSR izveidoto Transņistriju, bet arī Podoļas un Galīcijas teritorijas.

Vienlaikus, lai saglabātu labas attiecības ar Vāciju, Antonesku pieļāva ievērojamu etnisko vāciešu pašnoteikšanos Transilvānijā un okupētajā Transņistrijā. Iesaukuma vecuma etniskie vācieši tika sūtīti uz vērmahtu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepopulārā karaļa Karola II diktatūra sāk brukt pēc tam, kad Molotova-Ribentropa pakta rezultātā Rumānija bez pretošanās 1940. gada jūnijā ļauj PSRS okupēt Besarābiju un Ziemeļubukovinu. Trešā Reiha spiediena rezultātā Rumānija šajos mēnešos arī zaudē dienvidu Dobružu Bulgārijai un Ziemeļu Transilvāniju Ungārijai. Zaudētajā Transilvānijas daļā dzīvo 2,6 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 1,3 miljoni ir rumāņi un 968 000 ungāru. Pastāv bažas, ka ar rietumvalstīm sabiedroto Rumāniju agri vai vēlu okupēs nacisti.

Situācija valstī mainās ļoti strauji. 10. jūlijā ģenerālis Antonesku tiek atkal arestēts. Iekšpolitiskās krīzes apstākļos viņš pamet savu mājas aresta vietu un uzsāk sarunas ar politiķiem un karali par valdības veidošanu. 1940. gada 5. septembrī ungāru karaspēks sāk pārņemt ziemeļu Transilvāniju. Tai pašā dienā Karols II ieceļ Antonesku par premjerministru un nodod tam lielu daļu no savām pilnvarām. Karalis atceļ 1938. gada diktatoriālo konstitūciju un atlaiž likumdevēja orgānu. Karalim lojālie ģenerāļi it kā plāno atentātu pret Antonesku, kurš uzstāj uz Karola II atkāpšanos no troņa. 6. septembrī par karali atkārtot kļūst mazgadīgais Mihajs I. Antonesku tiek pasludināts par Rumānijas vadoni Conducător.

Koalīcija ar Dzelzs Gvardi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antonesku un Sima zem Kodreanu portreta 1940. gada oktobrī

1940. gada 14. septembrī tiek pasludināta Nacionāli Leģionārās Valsts izveidošana, kurā Dzelzs Gvarde ir vienīgā legālā varas partija. Antonesku ir premjers un aizsardzības ministrs, bet Dzelzs Gvardes līderis Horija Sima ir premjera vietnieks, ģenerālis Konstantīns Petrovičesku iekšlietu ministrs, Mihails Sturdza ārlietu ministrs, Georgs Krečeanu finanšu ministrs.

Lai arī Antonesku nākas atzīt līgumu par dienvidu Dobružas atdošanu Bulgārijas Karalistei, septembra beigās jaunā valdība paziņo, ka neatzīst nevienu no karaļa Karola parakstītajiem līgumiem un sāk veidot aliansi ar Trešo Reihu. Rumānijā tiek izvietoti vācu armijas garnizoni, to galvenais uzdevums ir aizsargāt rumāņu naftas laukus, kas nepieciešami vērmahtam karadarbības nodrošināšanai. 1940. gada 23. novembrī Antonesku Berlīnē paraksta Trīspusējo līgumu un Rumānija oficiāli kļūst par Ass valsti.

Konservatīvā militārista Antonesku un radikālo Dzelzs Gvardes leģionāru attiecības ir saspīlētas. Lai arī Antonesku ievieš jaunus antisemītiskus likumus, viņam ir problēmas ar leģionāru nekontrolēto vardarbību pret līdzšinējās elites pārstāvjiem, ebrejiem un ielu nekārtībām. Dzels Gvardes presē bieži parādās raksti, kas viņu apvaino revolūcijas nodevībā un sadarbībā ar masoniem.

1940. gada 25. novembrī atklātībā nāk Gvardes dibinātāja Kodreanu nāves apstākļi, kuru 1938. gada novembrī cietumā nogalināja pēc karaļa pavēles. Dzelzs Gvarde atriebjas nogalinot 64 tajā pašā cietumā esošos politieslodzītos - bijušajam karalim pietuvinātus politiķus. Asiņainais grautiņš izraisa nesaskaņas starp Antonesku un Simu, kārtības atjaunošanai ielās tiek izvietotas armijas patruļas.

1940. gada beigās Hitlers uzaicināja Antonesku un Simu uz sarunām. Pie Hitlera ieradās tikai Antonesku, kurš, lai arī nesaņēma atklātu atbalstu, tomēr uzskatīja, ka var paļauties uz vācu atbalstu. Laikā no 1941. gada jūnijam līdz 1944. gada augustam Antonesku vēl astoņas reizes devās vizītēs pie Hitlera un abu starpā izveidojās uzticības pilnas attiecības.

Leģionāru dumpis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot savu jauniegūto varu, Dzelzs Gvarde sāk vākt un uzkrāt ieročus. 1941. gada 20. janvāra vakarā lielākajās pilsētās notiek lielas leģionāru demonstrācijas, kas prasa Antonesku atkāpšanos un pilnīgu leģionāru kontroli pār valsti. 21. janvārī, pēc nenoskaidrotos apstākļos notikušas vācu majora Dēringa slepkavības Bukarestē, leģionāru bruņotās vienības uzsāka dumpi. Antonesku atlaiž leģionārus un viņu simpatizētājus no amatiem valdībā, policijā un armijā. Daudzi šīs pavēles neatzīst un iebarikādējas savos policijas posteņos. Leģionāri uzbrūk valsts iestādēm, ieņem radio pa kuru pārraida savus uzsaukumus. Bukarestē nežēlīgi tiek nogalināti vismaz 125 ebreji un nodedzināta sinagoga. Pēc divas dienas ilgušām ielu cīņām Antonesku ir sakoncentrējis pietiekoši daudz bruņutehnikas un artilērijas, lai 23. janvārī dumpi apspiestu.

Vācu vēstniecības darbinieki un vērmahts atbalstīja Antonesku, taču vienlaikus, sniedza patvērumu sakautajiem leģionāriem. Pēc dumpja apspiešanas Antonesku izveido militāru valdību, kurā vairs nav leģionāru. Antonesku saglabā premjera amatu un kļūst par Ārlietu ministru, ģenerālis Jakobiči ir Aizsardzības ministrs, ģenerālis Popesku ir iekšlietu ministrs, ģenerālis Roseti ir Tautas izglītības ministrs, ģenerālis Stoinesku ir Finanšu ministrs, ģenerālis Pitopeanu ir Tautsaimniecības ministrs, ģenerālis Žeoržesku ir Satiksmes un sabiedrisko darbu ministrs, ģenerālis Sigidžiu ir Zemkopības un valsts īpašumu ministrs.

Karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunais karalis Mihajs I un Antonesku pie Prutas upes 1941. gada augustā

1941. gadā Vācija izmantoja Rumānijas teritoriju, lai Balkānu kampaņas ietvaros uzbruktu Dienvidslāvijas karalistei un Grieķijas karalistei.

Antonesku enerģiski atbalstīja vācu plānus uzbrukumam PSRS jo Rumānija cerēja atgūt PSRS okupētās austrumu provinces. Jau dažas dienas pēc kara sākuma ar Antonesku ziņu Jasos notika ebreju slaktiņš, kurā bojā gāja tūkstošiem ebreju. Antonesku arī pieņem lēmumu, ka karš pret PSRS turpināsies aiz bijušajām Rumānijas robežām – iekarotā teritorija starp Dņestru un Bugu 19. augustā kļūst par jauno Rumānijas Transņistrijas guberņu. Šī teritorija kļūst par vietu uz kurieni tiek deportēti un iznīcināti Rumānijas ebreji un čigāni.

1941. gada 6. augustā Antonesku no Hitlera Ukrainas pilsētā Berdičevā saņem Dzelzs Krusta bruņinieka pakāpi un ar karaļa dekrētu 22. augustā tiek iecelts par Rumānijas maršalu.

Opozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rumānijas tuvināšanās ar Vāciju nebija pieņemama lielai daļai liberālo politiķu, bet pēc PSRS veiktās austrumu provinču okupācijas 1940. gada jūnija beigās, savienībai ar Vāciju un uzbrukumam PSRS vairs nebija daudz pretinieku. Taču karadarbības turpināšana aiz etniskajām rumāņu robežām izraisīja protestus no politiķiem, kas uzskatīja Transilvānijas atgūšanu no ungāriem par daudz svarīgāku mērķi. Lai arī oficiāli visas partijas tika aizliegtas 1941. gada februārī, bijušie partiju vadītāji netika arestēti, saglabāja popularitāti un politisko ietekmi.

Arī rumāņu armijā pastāvēja dažādi viedokļi par karu pret PSRS un rumāņu kontingenta lielumu pie Staļingradas.

Jaunais karalis Mihajs kļuva aizvien patstāvīgāks; karaļa māte Helēna regulāri lūdza Antonesku būt saudzīgākam pret ebrejiem.

Rumānijā darbojās cionistu pagrīde, kas palīdzēja nedaudziem ebrejiem bēgt no valsts. Komunistu skaits bija neliels, daļa bija arestēti, daļa aizbēguši uz PSRS. Dumpī sakautie Dzelzs Gvardes leģionāri tika apcietināti. Pēc kara sākuma politieslodzītajiem tika dota iespēja „izpirkt grēkus” un doties karot pret PSRS.

Militārā sakāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karam nesagatavotā Rumānijas armija jau no kopš kara sākuma cieta smagus zaudējumus. Antonesku vēlējās, lai rumāņi paši ieņem topošās Transņistrijas centru, Odesu. Divus mēnešus ilgā aplenkuma laikā bojā iet vismaz 100 000 rumāņu kareivji. Oktobrī tika svinēta Odesas ieņemšana un liela daļa rumāņu domāja, ka karš tūlīt beigsies.

1942. gada vasarā rumāņu armija aktīvi iesaistījās vācu uzbrukumā Kaukāzam uz fronti nosūtot 30 divīzijas ar 500 000 kareivju. Sakāvē Staļingradas kaujā puse no šīm divīzijām tika iznīcināta. Liela daļa kareivju krita, tika ievainoti vai nonāca gūstā. Šajos mēnešos Antonesku neskaidru iemeslu dēļ bija pazudis no publikas. Par iemesliem tiek minētas dažādas slimības vai smagās sakāves izraisīta psiholoģiskā krīze.

Karš un pilnīgā atkarība no Vācijas izraisīja arī ekonomikas problēmas. 1942. gadā ASV un Lielbritānijas aviācija sāka rumāņu naftas lauku bombardēšanu.

Saprotot, ka Vācija karu zaudēs, Antonesku atļāva savam vietniekam un Ārlietu ministram uzsākt slepenas sarunas ar Sabiedrotajiem Ēģiptē un Zviedrijā.

1944. gada martā padomju armija pārrāva fronti dienvidu Bugas un Dņestras rajonā. Vienlaikus, Henrijs Vilsons, Sabiedroto komandieris Vidusjūrā iesniedza Antonesku ultimātu. Pēc vēl vienas tikšanās ar Hitleru Antonesku izlemj turpināt karu. Šajā laikā Itālijas un Ungārijas piemēri viņam rāda, ka attiecību saraušana ar Hitleru nozīmētu pilnīgu valsts okupāciju un paša arestu. Fronti izdodas nostabilizēt līnijā starp Jasiem, Kišiņevu un Dņestru.

1944. gada pavasarī sabiedroto aviācija veic plašu Bukarestes bombardēšanu, vasarā padomju turpina iebrukt Rumānijas teritorijā. Militārais un politiskais spiediens; opozīcijas partiju darbība un karaļa iesaistīšanās noved pie 1944. gada 23. augusta apvērsuma. Šajā dienā karalis Mihajs uzaicina Antonesku uz sarunu, kurā pieprasa izvest Rumāniju no alianses ar Vāciju. Kad Antonesku atsakās, viņš tiek arestēts un atcelts no visiem amatiem.

Holokausts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antonesku neslēpa savus antisemītiskos uzskatus, un sadarbībā ar Dzelzs Gvardi un nacistiem veicināja Holokaustu gan legāli – pieņemot virkni aizvien ierobežojošāku likumu, gan fiziski organizējot ebreju deportācijas, grautiņus un masu slaktiņus. Jau pēc nākšanas pie varas kopā ar Dzelzs Gvardi, Antonesku ieviesa vairākus pret ebrejiem vērstus likumus. Ebreju īpašumi pilsētās tika konfiscēti, tika noteikti plaši profesiju ierobežojumi; tā kā ebrejus vairs neiesauca armijā, tiem bija jāveic klaušu darbi. Tika aizliegtas jauktās laulības.

Aprēķināts, ka Antonesku režīms, pārsvarā valsts austrumos, Besarābijā, un okupētajā Ukrainā nogalināja no 280 000 līdz 380 000 ebreju un vismaz 11 000 čigānu. Vienlaikus, Rumānijas karalistes centrālajā daļā dzīvojošo ebreju vairākums izdzīvoja. Ebreji no Rumānijas austrumiem tika deportēti uz Transņistriju un piefrontes rajoniem, kur vispārējā kara haosā tos likvidēt bija vieglāk. Antonesku teica: „Es atbalstu ebreju izraidīšanu no Besarābijas un Bukovinas uz robežas otru pusi (…). Viņiem šeit nav nekā ko darīt, un es neiebilstu, ja vēsture mūs uzskatīs par barbariem (…). Vēl nekad nav bijis piemērotāks laiks mūsu vēsturē, lai atbrīvotos no ebrejiem un ja nepieciešams, lietojiet pret viņiem automātus.”

Diktatūras laikā tika pastiprinātas represijas arī pret čigāniem. Tika izstrādāti dažādi plāni – to deportācija, sadzīšana nometnēs, sterilizācija utt.

Jasu slaktiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada jūnija beigās Antonesku pavēlēja padzīt ebrejus no Jasu pilsētas. Tas deva zaļo gaismu grautiņam un masu slepkavībām, kuru laikā bojā gāja vairāki tūkstoši ebreju. Izdzīvojušie tika salādēti vilcienos, un vasaras tveicē bezmērķīgi vadāti apkārt, periodiski apstājoties un ļaujot izkrāmēt mirušo līķus. Kopējais bojā gājušo skaits tiek lēsts starp 8000 un 14 000.

Pēc Besarābijas un Ziemeļbukovinas atbrīvošanas rumāņu armija sadarbojās ar vermahtu un einzacgrupām ebreju apšaušanā, kuras rezultātā tika nogalināti no 10 000 – 20 000 cilvēku.

Odesas slaktiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Odesas slaktiņš

Kad rumāņu 16. oktobrī okupētajā Odesā 1941. gada 21. oktobrī uzsprāga rumāņu štābs, nogalinot ap 50 kareivjus un 50 virsniekus, Antonesku pavēlēja atriebties ebrejiem. Par katru mirušo kareivi tika noteikta kvota – 100 ebreju, bet par virsnieku 200. Odesas ebreji jau iepriekš bija sadzīti geto, un pret tiem tagad tika vērsta visa veida vardarbība – masu nošaušana, pakāršana, sadedzināšana, uzspridzināšana.

Tie ebreji, kas izdzīvoja slaktiņu pašā Odesā tika deportēti no pilsētas, sadzīti koncentrācijas nometnēs vai pārvesti uz etnisko vāciešu apdzīvotajiem rajoniem, kur tos nošāva šucmaņi. Paralēli tika veiktas pārējo Ukrainas ebreju slepkavības.

Kopējais upuru skaits Odesā un tās apkārtnē ir grūti aprēķināms; tas svārstās no 25 000 līdz 100 000, taču to uzskata par vienu no lielākajiem ebreju slaktiņiem visā Holokaustā.

Pēckara statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī līdz ar Antonesku krišanu Rumānijā tika atjaunota 1923. gada konstitūcija, jau pāris gadu laikā komunisti ar PSRS atbalstu pārņēma varu valstī.

Taču, ja neņem vērā dažu vadošo režīma figūru sodīšanu, lielākā daļa cilvēku, kas veica ikdienas represijas, īstenoja Holokaustu un karoja ar PSRS netika sodīti. Tas tiek izskaidrots ar to, ka ebreji pēc kara emigrēja uz Izraēlu, vietējie komunisti bija nacionālisti un daļēji antisemīti, nedaudzajiem komunistiem bija nepieciešams iedzīvotāju un vecā režīma aparāta atbalsts. 1950. gadā lielākā daļa notiesāto kara noziedznieku tika atbrīvoti.

Pēc komunistu diktatora Čaušesku nākšanas pie varas Antonesku režīma reabilitācija pastiprinājās. No bibliotēkām tika izņemtas grāmatas par rumāņu organizētiem ebreju slaktiņiem un visa vaina tika novelta vai nu uz ungāriem Transilvānijā vai vācu armiju.

Pirmajos gados pēc komunisma gāšanas, Antonesku kults un reabilitācijas mēģinājumi bija sevišķi spēcīgi. Taču valstij kļūstot eiropeiskākai, 1999. gadā skolu mācību grāmatās tiek iekļauta nodaļa par noziegumiem Transņistrijā. 2003. gadā Rumānijas prezidents Jons Iliesku izveido starptautisku ekspertu komisiju rumāņu Holokausta noziegumu pētīšanai. Antonesku portreta publiska izmantošana tiek aizliegta.