Jons Antonesku

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jons Antonesku
Ion Antonescu
Rumānijas līders (conducător)
Amatā
1940. gada 6. septembris — 1944. gada 23. augusts
Priekštecis Jons Gigurtu (kā premjerministrs)
Pēctecis Konstantins Senetesku (kā premjerministrs)

Dzimšanas dati 1882. gada 15. jūnijā
Pitešti, Ardžešas žudecs, Karogs: Rumānija Rumānija
Miršanas dati 1946. gada 1. jūnijā (63 gadu vecumā)
Jilava, Ilfovas žudecs, Karogs: Rumānija Rumānija
Tautība rumānis
Politiskā partija -
Dzīvesbiedrs(-e) Marija Antonesku
Reliģija pareizticība

Jons Viktors Antonesku (rumāņu: Ion Victor Antonescu; dzimis 1882. gada 15. jūnijā, miris 1946. gada 1. jūnijā) bija virsnieks Rumānijas karalistes armijā, aizsardzības un ārlietu ministrs, premjerministrs no 1940. gada 5. septembra, Rumānijas militārais diktators no 1941. gada 23. janvāra līdz 1944. gada 23. augustam.

Kā jauns virsnieks izcēlies 1907. gada zemnieku sacelšanās apspiešanā un Pirmā Pasaules kara gaitā. Starpkaru periodā atbalstījis galēji labējas un antisemītiskas politiskās kustības. Rumānijas militārais atašejs Francijā, Lielbritānijā un Beļģijā. Ģenerālštāba priekšnieks no 1933. līdz 1934. gadam.

1940. gada vasaras politiskās krīzes laikā 5. septembrī kļuva par premjerministru un kopā ar radikālo Dzelzs Gvardi izveidoja Nacionāli Leģionāro Valsti, kas pastāvēja līdz leģionāru dumpim 1941. gada 21.-23. janvārī.

Antonesku izveidoja Rumānijas aliansi ar Trešo Reihu. Kā nacistu sabiedrotā valsts, Rumānija 1941. gada 22. jūnijā uzbruka PSRS, atbrīvoja savas austrumu provinces Besarābiju un Ziemeļbukovinu, kā arī okupēja daļu Ukrainas PSR izveidojot Transņistriju.

Antonesku pieņēma lēmumus, kas noveda pie vismaz 380 000 ebreju nāves. Rumānijā Holokausts noritēja lielā mērā neatkarīgi no nacistu plāniem. Iznīcināšanai galvenokārt tika pakļauti Besarābijas un rumāņu okupētās Ukrainas ebreji; centrālās Rumānijas teritorijā tos pakļaujot deportācijām uz okupēto Ukrainu, atņemot visus īpašumus, samazinot pārtikas normas, uzliekot finanšu kontribūcijas un klaušu darbus.

Pēc rumāņu militārā kontingenta gandrīz pilnīgas iznīcināšanas kaujās pie Staļingradas, Antonesku sāka slepenas sarunas ar Sabiedrotajiem par izstāšanos no kara.

Gāzts 1944. gada 23. augusta apvērsumā, ko ar opozīcijas atbalstu veica karalis Mihajs I. Pēc aresta īsu laiku aizturēts PSRS, tad nodots rumāņu Tautas tribunālam tiesāšanai un sodīšanai ar nāvi 1946. gada 1. jūnijā. Pēc komunisma gāšanas Rumānijā Antonesku bija kļuvis par varoni daļai labējo nacionālistu.

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Pitešti pilsētā, turīgā armijas virsnieka ģimenē. Mācījies Kājnieku un Kavalērijas skolā Krajovā. Pēc karaskolas beigšanas 1904. gadā saņēma otrā leitnanta pakāpi un uzsāka dienestu armijā. Kā jauns virsnieks Antonesku bija enerģisks un stingrs. 1907. gada zemnieku sacelšanās apspiešanas laikā komandēja kavalērijas vienību un uzticētos pienākumus veica tik veiksmīgi, ka saņēma speciālu uzslavu no karaļa. 1908. gadā tika paaugstināts par leitnantu. No 1911. līdz 1913. gadam apmeklēja Augstāko Kara skolu, kuru pabeidza kā kapteinis. Otrā Balkānu kara laikā Antonesku bija štāba virsnieks Pirmajā Kavalērijas divīzijā, kas dislocēta Dobružā.

Pirmais Pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gadā Rumānija iestājas karā Antantes pusē un uzbruka Austroungārijai, taču tās armija tika sakauta un vācu armija kopā ar bulgāriem iebruka valstī. Pretiniekam iebrūkot Valahijā, Antonesku tika uzticēts izstrādāt galvaspilsētas Bukarestes aizsardzības plānu. Rumānijas galms, valdība un armija atkāpās uz rumāņu austrumu provinci Moldāviju. 1916. gada decembrī Antonesku tika iesaistīts ģenerālštāba komandiera, ģenerāļa Prezana vadītajā Moldāvijas aizstāvēšanas plānošanā. Rumāņu armijai kaujās no 1917. gada jūlija līdz augustam izdevās apturēt feldmaršala Makensena vadīto vācu un bulgāru uzbrukumu. Pēc boļševiku noslēgtā separātā Brestļitovskas miera, Rumānija bija spiesta noslēgt miera līgumu ar Centrālajām valstīm. Kara situācijai mainoties, Rumānija atjaunoja karadarbību, iebrūkot Transilvānijā un Ungārijā.

Starpkaru periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karam beidzoties, pulkvežleitnants Antonesku iesaistījās politiskā kampaņā, kuras mērķis bija panākt Transilvānijas pievienošanu Rumānijai. Antonesku rakstā „Rumāņi. Izcelšanās, pagātne, upuri un viņu tiesības” izteica viedokli, ka Rumānijai būtu jāpievieno vēl vairākas etnisko rumāņu apdzīvotās bijušās Ungārijas Karalistes teritorijas.

1920. gada martā franči noraidīja Antonesku kandidatūru rumāņu militārā atašeja postenim Francijā, jo viņš tika raksturots kā izteikti godkārīgs, šovinistisks un ksenofobisks. Taču 1922. gadā Antonesku tika atkārtoti izvirzīts un akceptēts šim amatam. No 1923. gada viņš bija militārais atašejs arī Lielbritānijā un Beļģijā.

1926. gadā Antonesku atgriezās Rumānijā un sāka ieņemt atbildīgus amatus armijā un Aizsardzības ministrijā. 1933.-1934. gados bija Ģenerālštāba priekšnieks.

Starpkaru periods Rumānijas karalistē bija dinastiskās un politiskās nestabilitātes laiks. Antonesku regulāri konfliktēja ar galma un valdības aprindām, taču vienlaikus, politiskie spēki cīnījās par viņa uzmanību. Viņš uzturēja attiecības gan ar politiķiem no demokrātiskajām partijām gan labēji nacionālistiskajiem spēkiem no Dzelzs Gvardes.

Ceļš uz varu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc parlamenta vēlēšanām 1937. gada decembrī Antonesku sākotnēji kļuva par Komunikāciju un Informācijas ministru, vēlāk par Aizsardzības ministru labējā premjerministra Gogas valdībā, kas bija pirmā Rumānijas valdība, kura pieņēma pret ebrejiem vērstus likumus. Starp Dzelzs Gvardes leģionāriem un premjera Gogas paramilitārajiem „zilkreklu” spēkiem notiekošo sadursmju dēļ valstī tika ieviests ārkārtas stāvoklis.

Ārpolitikā Rumānijai bija jāizvēlas vai saglabāt tradicionālo aliansi ar Franciju vai sadarboties ar aizvien agresīvāko Hitlera Vāciju.

Vispārējās nestabilitātes situācijā karalis Karols II 1938. gada februārī ieviesa personīgo diktatūru. Kad pēc karaļa pavēles Dzelzs Gvardes līderis Kodreanu tika arestēts, Antonesku protestā atkāpās no Aizsardzības ministra amata un divos tiesas procesos pret Kodreanu piedalījās kā aizstāvības puses liecinieks. Karalis sākotnēji pavēlēja Antonesku arestēt un pēc tam nosūtīja uz Kišiņevu komandēt austrumu provincē Besarābijā izvietoto Trešo armiju. No šī posteņa viņš tika atcelts, jo turpināja izrādīt simpātijas pret Dzelzs Gvardi.

Nepopulārā karaļa diktatūra sāka brukt pēc tam, kad Molotova-Ribentropa pakta rezultātā Rumānija bez pretošanās 1940. gada jūnijā ļāva PSRS okupēt Besarābiju un Ziemeļubukovinu. Trešā Reiha spiediena rezultātā Rumānija šajos mēnešos arī zaudēja dienvidu Dobružu Bulgārijai un ziemeļu Transilvāniju Ungārijai. Zaudētajā Transilvānijas daļā dzīvoja 2,6 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 1,3 miljoni bija rumāņi un 968 000 ungāru. Pastāvēja bažas, ka ar rietumvalstīm sabiedroto Rumāniju agri vai vēlu okupēs nacisti.

Situācija valstī mainījās ļoti strauji. 10. jūlijā ģenerālis Antonesku atkal tika arestēts. Iekšpolitiskās krīzes apstākļos viņš pameta savu mājas aresta vietu un uzsāka sarunas ar politiķiem un karali par valdības veidošanu. 1940. gada 5. septembrī ungāru karaspēks sāka pārņemt ziemeļu Transilvāniju. Tai pašā dienā Karols II iecēla Antonesku par premjerministru un nodeva tam lielu daļu no savām pilnvarām. Karalis atcēla 1938. gada diktatoriālo konstitūciju un atlaida likumdevēja orgānu. Karalim lojālie ģenerāļi it kā plānoja atentātu pret Antonesku, kurš uzstāja uz Karola II atkāpšanos no troņa. 6. septembrī par karali atkārtot kļūst mazgadīgais Mihajs I. Antonesku tika pasludināts par Rumānijas vadoni „Conducător”.

Koalīcija ar Dzelzs Gvardi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antonesku un Sima zem Kodreanu portreta 1940. gada oktobrī

1940. gada 14. septembrī tika pasludināta Nacionāli Leģionārās Valsts izveidošana, kurā Dzelzs Gvarde bija vienīgā legālā varas partija. Antonesku kļuva par premjeru un aizsardzības ministrs, bet Dzelzs Gvardes līderis Horija Sima par premjera vietnieku, ģenerālis Konstantīns Petrovičesku par iekšlietu ministru, Mihails Sturdza par ārlietu ministru, Georgs Krečeanu par finanšu ministru.

Lai arī Antonesku nācās atzīt līgumu par dienvidu Dobružas atdošanu Bulgārijas Karalistei, septembra beigās jaunā valdība paziņoja, ka neatzīst nevienu no karaļa Karola parakstītajiem līgumiem un sāk veidot aliansi ar Trešo Reihu. Rumānijā tika izvietoti vācu armijas garnizoni, to galvenais uzdevums bija aizsargāt rumāņu naftas laukus, kas nepieciešami vērmahtam karadarbības nodrošināšanai. 1940. gada 23. novembrī Antonesku Berlīnē parakstīja Trīspusējo līgumu un Rumānija oficiāli kļuva par Ass valsti.

Konservatīvā militārista Antonesku un radikālo Dzelzs Gvardes leģionāru attiecības bija saspīlētas. Lai arī Antonesku ieviesa jaunus antisemītiskus likumus, viņam bija problēmas ar leģionāru nekontrolēto vardarbību pret līdzšinējās elites pārstāvjiem, ebrejiem un ielu nekārtībām. Dzels Gvardes presē bieži parādījās raksti, kas viņu apvainoja revolūcijas nodevībā un sadarbībā ar masoniem.

1940. gada 25. novembrī atklātībā nāca Gvardes dibinātāja Kodreanu nāves apstākļi, kuru 1938. gada novembrī cietumā nogalināja pēc karaļa pavēles. Dzelzs Gvarde atriebās nogalinot 64 tajā pašā cietumā esošos politieslodzītos - bijušajam karalim pietuvinātus politiķus. Asiņainais grautiņš izraisīja nesaskaņas starp Antonesku un Simu, kārtības atjaunošanai ielās tika izvietotas armijas patruļas.

1940. gada beigās Hitlers uzaicināja Antonesku un Simu uz sarunām. Pie Hitlera ieradās tikai Antonesku, kurš, lai arī nesaņēma atklātu atbalstu, tomēr uzskatīja, ka var paļauties uz vācu atbalstu. Laikā no 1941. gada jūnijam līdz 1944. gada augustam Antonesku vēl astoņas reizes devās vizītēs pie Hitlera un abu starpā izveidojās uzticības pilnas attiecības.

Leģionāru dumpis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot savu jauniegūto varu, Dzelzs Gvarde sāka vākt un uzkrāt ieročus. 1941. gada 20. janvāra vakarā lielākajās pilsētās notika lielas leģionāru demonstrācijas, kas prasīja Antonesku atkāpšanos un pilnīgu leģionāru kontroli pār valsti. 21. janvārī, pēc nenoskaidrotos apstākļos notikušas vācu majora Dēringa slepkavības Bukarestē, leģionāru bruņotās vienības uzsāka dumpi. Antonesku atlaida leģionārus un viņu simpatizētājus no amatiem valdībā, policijā un armijā. Daudzi šīs pavēles neatzina un iebarikādējās savos policijas posteņos. Leģionāri uzbruka valsts iestādēm, ieņēma radio pa kuru pārraidīja savus uzsaukumus. Bukarestē nežēlīgi tika nogalināti vismaz 125 ebreji un nodedzināta sinagoga. Pēc divas dienas ilgušām ielu cīņām Antonesku bija sakoncentrējis pietiekoši daudz bruņutehnikas un artilērijas, lai 23. janvārī dumpi apspiestu.

Vācu vēstniecības darbinieki un vērmahts atbalstīja Antonesku, taču vienlaikus, sniedza patvērumu sakautajiem leģionāriem. Pēc dumpja apspiešanas Antonesku izveidoja militāru valdību, kurā vairs nebija leģionāru. Antonesku saglabāja premjera amatu un kļuva par Ārlietu ministru, ģenerālis Jakobiči par Aizsardzības ministru, ģenerālis Popesku par iekšlietu ministru, ģenerālis Roseti par Tautas izglītības ministru, ģenerālis Stoinesku par Finanšu ministru, ģenerālis Pitopeanu par Tautsaimniecības ministru, ģenerālis Žeoržesku par Satiksmes un sabiedrisko darbu ministru, ģenerālis Sigidžiu par Zemkopības un valsts īpašumu ministru.

Karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunais karalis Mihajs I un Antonesku pie Prutas upes 1941. gada augustā

1941. gadā Vācija izmantoja Rumānijas teritoriju, lai Balkānu kampaņas ietvaros uzbruktu Dienvidslāvijas karalistei un Grieķijas karalistei.

Antonesku enerģiski atbalstīja vācu plānus uzbrukumam PSRS jo Rumānija cerēja atgūt PSRS okupētās austrumu provinces. Jau dažas dienas pēc kara sākuma ar Antonesku ziņu Jasos notika ebreju slaktiņš, kurā bojā gāja tūkstošiem ebreju. Antonesku arī pieņēma lēmumu, ka karš pret PSRS turpināsies aiz bijušajām Rumānijas robežām – iekarotā teritorija starp Dņestru un Bugu 19. augustā kļuva par jauno Rumānijas Transņistrijas guberņu. Šī teritorija kļuva par vietu uz kurieni tika deportēti un iznīcināti Rumānijas ebreji un čigāni.

1941. gada 6. augustā Antonesku no Hitlera Ukrainas pilsētā Berdičevā saņēma Dzelzs Krusta bruņinieka pakāpi un ar karaļa dekrētu 22. augustā tika iecelts par Rumānijas maršalu.

Militārā sakāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karam nesagatavotā Rumānijas armija jau kopš kara sākuma cieta smagus zaudējumus. Antonesku vēlējās, lai rumāņi paši ieņem topošās Transņistrijas centru, Odesu. Divus mēnešus ilgā aplenkuma laikā bojā gāja vismaz 100 000 rumāņu kareivji. Oktobrī tika svinēta Odesas ieņemšana un liela daļa rumāņu domāja, ka karš tūlīt beigsies.

1942. gada vasarā rumāņu armija aktīvi iesaistījās vācu uzbrukumā Kaukāzam uz fronti nosūtot 30 divīzijas ar 500 000 kareivju. Sakāvē Staļingradas kaujā puse no šīm divīzijām tika iznīcināta. Liela daļa kareivju krita, tika ievainoti vai nonāca gūstā. Šajos mēnešos Antonesku neskaidru iemeslu dēļ bija pazudis no publikas. Par iemesliem tiek minētas dažādas slimības vai smagās sakāves izraisīta psiholoģiskā krīze.

Karš un pilnīgā atkarība no Vācijas izraisīja arī ekonomikas problēmas. 1942. gadā ASV un Lielbritānijas aviācija sāka rumāņu naftas lauku bombardēšanu.

Saprotot, ka Vācija karu zaudēs, Antonesku atļāva savam vietniekam un Ārlietu ministram uzsākt slepenas sarunas ar Sabiedrotajiem Ēģiptē un Zviedrijā.

1944. gada martā padomju armija pārrāva fronti dienvidu Bugas un Dņestras rajonā. Vienlaikus, Henrijs Vilsons, Sabiedroto komandieris Vidusjūrā, iesniedza Antonesku ultimātu. Pēc vēl vienas tikšanās ar Hitleru Antonesku izlēma turpināt karu. Šajā laikā Itālijas un Ungārijas piemēri viņam rādīja, ka attiecību saraušana ar Hitleru nozīmētu pilnīgu valsts okupāciju un paša arestu. Fronti izdevās nostabilizēt līnijā starp Jasiem, Kišiņevu un Dņestru.

1944. gada pavasarī sabiedroto aviācija veica plašu Bukarestes bombardēšanu, vasarā padomju armija turpināja iebrukt Rumānijas teritorijā. Militārais un politiskais spiediens; opozīcijas partiju darbība un karaļa iesaistīšanās noveda pie 1944. gada 23. augusta apvērsuma. Šajā dienā karalis Mihajs uzaicināja Antonesku uz sarunu, kurā pieprasīja izvest Rumāniju no alianses ar Vāciju. Kad Antonesku atteicās, viņš tika arestēts un atcelts no visiem amatiem.

Pēc padomju armijas ienākšanas valstī, Antonesku tika nodots padomju pārstāvjiem, kas viņu pārveda uz Maskavu kopā ar bijušo Ārlietu ministru, Aizsardzības ministru, Transņistrijas gubernatoru, Žandarmērijas komandieri un Bukarestes policijas priekšnieku. Visi arestētie labos apstākļos tika turēti arestā valdības vasarnīcā. Pēc Vācijas kapitulācijas, arestētie tika pārvesti uz Lubjankas cietumu, kur Antonesku centās izdarīt pašnāvību. 1946. gada pavasarī viņš tika pārvests atpakaļ uz Bukaresti, kur sūdzējās par apstākļiem cietumā un veģetārietim nepiemēroto ēdienu.

Tiesa un sods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antonesku brīdi pirms nāvessoda

1946. gada maijā Tautas tribunāls tiesāja Antonesku par kara noziegumiem, noziegumiem pret mieru un valsts nodevību. Tiesas process balstījās uz Nirnbergas kara tribunālu, un to atbalstīja rumāņu politiķi, taču tas bija lielā mērā padomju un komunistu kontrolēts.

Pēc nāves soda pasludināšanas Antonesku aizstāvība apstrīdēja lēmumu, pamatojoties ar to, ka 1923. gada konstitūcijā nebija paredzēti Tautas tribunāli, un miera laikā nav atļauts nāvessods. Tāpat tika apstrīdēts fakts, ka pretēji pamiera noteikumiem, tikai viena no lielvarām (PSRS) bija pārstāvēta tiesas procesā.

1946. gada 1. jūnijā Antonesku kopā ar dažiem citiem notiesātajiem tika nošauts. Savā pēdējā rakstītajā vēstulē viņš aicināja savu sievu iestāties klosterī, apvainoja rumāņus nepateicībā un uzstāja, ka vēsture viņa rīcību attaisnos.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]