Balkānu kampaņa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Balkānu kampaņa ir kopējs nosaukums fašistiskās Itālijas un nacistiskās Vācijas kariem ar Albānijas karalisti, Grieķijas karalisti un Dienvidslāvijas karalisti Otrajā pasaules karā. Tā sākās ar Itālijas iebrukumu Albānijā 1939. gada aprīlī un beidzās ar vācu desanta uzvaru Krētā, 1941. gada 1. jūnijā.

Itāļu-albāņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Albānija kā Itālijas protektorāts (1939—1943).

Salīdzinoši vājā Albānija bija izveidojusi ciešas ekonomiskās attiecības ar Itāliju. Sākot ar 1925. gadu Musolīni centās panākt aizvien lielāku itāļu ekonomisko un politisko ietekmi Albānijā.

Musolīni godkārības dēļ, Itālija izlēma ekonomisko kontroli Albānijā pārvērst pilnīgā politiskā kontrolē, iekarojot un pakļaujot nelielo valsti. Pēc tam, kad Hitlers bija iekarojis Čehoslovākiju, Musolīni izlēma veikt vieglu iekarošanas kampaņu Albānijā. Itālija sāka izvirzīt vairākas prasības, kuras karalis Zogs I atteicās pilnībā pieņemt. Itālija vēlējās tiesības, neprasot atļauju, nepieciešamības gadījumā ar savu karaspēku kontrolēt Albānijas ostas, lidlaukus un ceļus. Itāļi arī pieprasīja pastāvīgas ministra vietnieka pozīcijas visās ministrijās un pilnas pilsoņu tiesības Albānijā dzīvojošajiem vismaz 300 000 itāļu. Zogu bija gatavs palielināt itāļu kolonistu tiesības, taču atteicās tiem piešķirt politiskās tiesības un pārstāvniecību parlamentā.[1]

1939. gada 7. aprīlī sākās Itālijas iebrukums Albānijā. Lai arī Duresi ostā nelielas albāņu kareivju un policistu vienības izrādīja bruņotu pretestību, jau pāris dienas vēlāk itāļi sasniedza un okupēja galvaspilsētu Tirānu. Tā kā karalis Zogs I bija bēdzis no valsts, itāļi anektēja valsti, pasludinot to par Itālijas karaļa Viktora Emanuela II pakļautībā esošu karalisti.

Nedz Grieķija nedz Dienvidslāvija nebija gatavas sniegt militāru atbalstu nelielajai albāņu armijai. Dienvidslāvi paziņoja, ka iejauksies tikai gadījumā, ja kauja izcelsies tās tiešā pierobežā. Arī albāņu sabiedrībā Zogu režīmam nebija pietiekama atbalsta. Daudzi nebija apmierināti ar viņa varu, bet ietekmīgos klanu vadoņus itāli jau sen bija paspējuši piekukuļot. Okupēto Albāniju Itālija pasludināja par karalisti personālūnijā ar Itālijas karalisti.

Dienvidslāvijas un Grieķijas militārās sagrāves rezultātā, Itālija Albānijai pievienoja albāņu apdzīvotās Melnkalnes, Kosovas un Ziemeļgrieķijas daļas. Albānijas komunisti un nacionālisti aktīvi cīnījās partizānu karā pret Itālijas okupāciju. Savukārt Vērmahtā tika iekļauta albāņu brīvprātīgo leģions "Skanderbeg", kuru nacistiskā Vācija aktīvi izmantoja partizānu apkarošanai serbu zemēs.

Grieķu-itāļu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķu pretuzbrukums

Karš sākās 1940. gada 28. oktobrī, kad itāļi no Albānijas teritorijas iebruka Grieķijā. Grieķu karaspēks ne tikai izrādīja sīvu pretestību, bet 14. novembrī uzsāka pretuzbrukumu un drīz vien atspieda itāļus atpakaļ Albānijas teritorijā. Lai nepieļautu sava Ass sabiedrotā kaunpilnu sakāvi, Vācija 1941. gada 6. aprīlī iebruka Grieķijā.

Karš ar Dienvidslāviju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas iebrukums Dienvidslāvijā (Operācija 25) sākās 1941. gada 6. aprīlī un beidzās 17. aprīlī ar Dienvidslāvijas karalistes okupāciju un sadali vācu un itāļu okupācijas zonās, kurās tika izveidotas marionešu valstiņas Horvātija, Serbija un Melnkalne.

Vācijas iebrukums Grieķijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijas okupācijas zonas

Operācija Marita sākās 1941. gada 6. aprīlī, kad vācu armija no Bulgārijas Karalistes iebruka Ziemeļgrieķijā, vienlaikus ar uzbrukumu Dienvidslāvijai. Izmantojot ātro dienvidslāvu sakāvi, vācieši pārmeta spēkus uz Grieķijas fronti un neskatoties un Lielbritānijas militāro atbalstu, grieķi drīz bija spiesti atkāpties. Atēnas tika ieņemtas 27. aprīlī. Aptuveni 50 000 Sabiedroto kareivju tika evakuēti uz Krētas salu.

Operācija Merkūrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 20. maijā vācu desantnieki izsēdās Krētas salā. Lai arī Sabiedrotie un grieķi sīvi pretojās, līdz maija beigām vācieši salu bija iekarojuši.

Rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 1. jūnijā Albānija, Dienvidslāvija un Grieķija bija Ass valstu pakļautībā. Grieķiju okupēja Vācijas, Itālijas un Bulgārijas karaspēks. Dienvidslāvija tika sadalīta vācu un itāļu okupācijas zonās, kurās pastāvēja marionešu valdības. Vācija bija ieguvusi stratēģiski svarīgu tiešo pieeju Vidusjūrai. Sabiedroto virspavēlniecībā pastāvēja bažas, ka Vācija varētu šo stāvokli izmantot, lai iebruktu Ēģiptē vai Kiprā. Taču šīs bažas mazinājās līdz ar Vācijas iebrukumu PSRS 1941. gada 22. jūnijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]