Starpkaru periods

Starpkaru periods Eiropā (latīņu: interbellum, franču: entre-deux-guerres, angļu: interwar period, vācu: Zwischenkriegszeit) ir vēsturnieku lietots apzīmējums, ko attiecina uz Eiropas 20. gadsimta vēstures periodu no Pirmā pasaules kara beigām līdz Otrā pasaules kara sākumam.

Ja 1920. gadi raksturojami kā zināms ekonomikas izaugsmes un demokrātijas stabilizācijas periods, tad Lielā depresija sagrāva ticību parlamentārajai demokrātijai un liberālajam kapitālismam, to vietā rodoties nedemokrātiskām autoritāru vadoņu pārvaldes sistēmām, kas solīja ātrus un konkrētus risinājumus sabiedrības problēmām.^[1] Agresīvā nacionālisma un militārisma pieaugums 1930. gadu otrajā pusē noveda pie Versaļas sistēmas sabrukuma un Otrā pasaules kara sākuma.

Šo laiku iedala vairākos vēsturiskos periodos: kara seku pārvarēšana (1919—1924), ekonomiskā izaugsme (1925—1929), Lielā depresija (1929—1933/36) un ceļš uz karu (1933/36—1939).

Versaļas sistēma

Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka Austroungārijas, Vācijas, Krievijas un Osmaņu impērijas, bet saglabājās Britu impērija.

Parīzes priekšpilsētā Versaļā notika karā uzvarējušo Antantes valstu Parīzes miera konference, kas, lielā mērā balstoties uz ASV prezidenta Vudro Vilsona izvirzītajiem "Četrpadsmit punktiem", radīja relatīvas stabilitātes periodu Eiropā. Vācija (ar Versaļas līgumu), Austroungārija un to sabiedrotie (Bulgārija, Osmaņu impērija) tika sodīti (sadalot valsts teritoriju, uzliekot reparācijas, samazinot armiju), izveidota Polijas Otrā republika un citas valstis, noteiktas jauno valstu robežas, izveidota Tautu Savienība.

Konferences rezultātā par dominējošo Eiropas valsti kļuva Francija, taču tā nespēja ne diplomātiski, ne ekonomiski, ne militāri šo stāvokli ilgstoši saglabāt. Pasaulē vadošo lomu ieguva ASV, kas bija finansējusi Francijas un Lielbritānijas uzvaru karā. 1921. gadā Vašingtonas konferencē ASV ieguva lielāku brīvību savu interešu īstenošanai Klusajā okeānā un Austrumāzijā.

Jaunās valstis

Sabrūkot daudznacionālajām impērijām, Eiropā radās jaunas nacionālās valstis — Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehoslovākija, Austrija, Ungārija un daudznacionāla Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste. Robežu izmaiņas un politiskos satricinājumus piedzīvoja arī Balkānu valstis — Rumānijas, Bulgārijas un Grieķijas karalistes.

Lielākā daļa jauno valstu pieņēma liberālas, demokrātiskas konstitūcijas, kas vēlējās racionalizēt valsts varu vecā, neparedzamā monarhisma vietā.^[1] Tieši bailes no pārāk spēcīgas izpildvaras noveda pie parlamentāro demokrātiju izveidošanās. Tāpat, lai arī jaunās nacionālās valstis bija Vilsona mazākumtautību pašnoteikšanās principa rezultāts, neviena no tām neparedzēja īpašas tiesības mazākumtautībām vai vēsturiskajiem reģioniem. Tikai Austrija un Vācija izveidoja federālu sistēmu. Mazākumtautību intereses vajadzēja pārstāvēt to partijām. Daudzas partijas veidoja pusmilitāras organizācijas, jauniešu un sporta organizācijas, kas bieži vien konfliktēja ar līdzīgām citu partiju organizācijām.

Vācijas neapmierinātība

Demokrātiskā Veimāras Republika uzskatīja, ka ar Versaļas līgumu valsts tiek pārmērīgi sodīta par gāztā ķeizara grēkiem, sadalot tās teritoriju un uzliekot ekonomiku iznīcinošas reparācijas (132 miljardi zelta marku). Tās ārpolitikā dominēja centieni izlauzties no Versaļas sistēmas ierobežojumiem — reparāciju pārskatīšana, armijas atjaunošana, tuvināšanās ar PSRS.

Francija un Beļģija 1923. gadā, kad Vācija nespēja nomaksāt reparācijas, okupēja Rūras apgabalu. Valstī iestājās hiperinflācija. Politiķu un iedzīvotāju pretestība Versaļas sistēmai kļuva par platformu nacisma izaugsmei.

Lokarno konference

1925. gadā Šveicē notika Lokarno konference, kurā noslēdza Lokarno līgumus par Vācijas—Francijas un Vācijas—Beļģijas robežu neaizskaramību. Šo vienošanos garantēja Lielbritānija un Itālija. Neatrisināts palika Vācijas austrumu robežu jautājums. Mazinoties spriedzei starp Rietumeiropas valstīm, 1926. gadā Vāciju uzņēma Tautu Savienībā.

Politiskā situācija

Pēc kara visās Eiropas valstīs nostiprinājās parlamentārās demokrātijas modelis. Eiropā joprojām bija 14 monarhijas, taču arī tajās karaļu vara tika ierobežota. Sociāldemokrāti dominēja daudzu valstu parlamentos, vai vadīja valdības. Dienvidu un Austrumeiropas valstīs spēcīgas bija zemnieku partijas. Radikālo spārnu pārstāvēja komunistu un fašistu partijas. Gandrīz visās valstīs tika veikta agrārā reforma ar mērķi izveidot lielu un konservatīvu zemnieku šķiru, kas nebūtu ieinteresēta boļševismā.

Pirmajos pēckara gados militāri un politiski konflikti nebija retums. Vācijā notika cīņas starp komunistu "Spartaka savienību" un labējiem militāristiem, 1920. gadā notika Kapa apvērsuma mēģinājums un 1923. gadā Hitlera "alus zāles" pučs. Latvijā, Bavārijā un Ungārijā 1919. gadā pasludināja padomju republikas. No 1919. līdz 1922. gadam vairākas Eiropas valstis iesaistījās Grieķu—turku karā. Lietuva ieņēma Klaipēdas apgabalu, u.c.

Jau 1921. gadā Francijas vadībā radās Mazā Antante, kurā ietilpa Čehoslovākija, Rumānija un Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste. Tās mērķis bija nepieļaut Ungārijas militāru revanšu zaudēto teritoriju atgūšanai. Baltijas Antantes izveidi, kas kalpoja kā kordons starp Vāciju un PSRS, aizkavēja Viļņas apgabala krīze.

Zelta divdesmitie

Vācijā notika naudas reforma (1000 miljardus veco marku pielīdzināja 1 jaunajai markai), tika saņemti amerikāņu aizdevumi, atsākās ekonomikas izaugsme.

Karā uzvarējusī Lielbritānija bija ieslīgusi parādos un 1923. gadā, lai atbalstītu vietējos ražotājus, atteicās no savas brīvās tirdzniecības politikas ieviešot protekcionismu un tarifus. 1929. gadā Lielbritānija beidzot sasniedza pirmskara ražošanas līmeni, bet Vācija to jau pārsniedza par 17% un Francija par veseliem 48%.

1929. gadā ASV saražoja 43,3% no visas pasaules industriālās produkcijas, kas bija par 10% vairāk nekā Lielbritānija, Vācija, Itālija un Japāna kopā.

Ekonomikas izaugsmi veicināja kara izpostīto ražotņu atjaunošana, pieprasījums pēc visa veida ražojumiem, industriālais progress (konveijeri, elektrība, automašīnas) nodrošināja ātrāku un lētāku ražošanu. Attīstījās jaunas industrijas — ķīmijas produkti, avio un auto ražošana.

Pēckara sabiedrība atkal vēlējās izklaides, skaņu filmas aizstāja mēmā kino zvaigznes, modē bija džezs un čarlstons. Arhitektūrā parādījās Bauhaus un Art Deco stili. Literatūrā slavu guva Ernests Hemingvejs, glezniecībā Pablo Pikaso.

Lielā depresija

Pamatraksts: Lielā depresija

Lielā depresija aizsākās ASV 1929. gadā un izraisīja ekonomikas krīzi Eiropas valstīs. Ekonomiskās problēmas drīz vien kļuva arī par politiskajām problēmām, esošajām elitēm cenšoties atrisināt masu bezdarba un pieaugošā radikālisma problēmas.

Demokrātijas krīze Eiropā

Lielākajā daļā Eiropas valstu pēckara gados parlamentārās pārvaldes sistēmas izrādījās dzīvot nespējīgas. Autoritāras vai totalitāras diktatūras šķita ātrākais un ērtākais veids, kā atrisināt valsts problēmas. Lai arī demokrātijas sabrukumam katrā valstī bija individuāli iemesli, to parasti izraisīja valdošās elites nespēja parlamentārās demokrātijas ietvaros risināt iekšējās politiskās, etniskās un ekonomiskās problēmas, kas radās Pirmā pasaules kara, Parīzes miera konferences un Lielās depresijas rezultātā. 1930. gadu otrajā pusē situāciju vēl vairāk saspīlēja Vācijas atteikšanās no Versaļas miera līguma noteikumiem.

Proporcionālā vēlēšanu sistēma noveda pie tā, ka Eiropas valstu parlamentos bieži bija vairāk nekā desmit vai pat divdesmit partiju, kas katra vēlējās panākt savas prasības, nevis izveidot darboties spējīgu valdību. Vācijā un Austrijā starpkaru periodā valdības pastāvēja vidēji astoņus mēnešus, Itālijā piecus, Spānijā pēc 1931. gada — četrus. Francijas Trešajā republikā no 1914. līdz 1932. gadam valdība pastāvēji vidēji astoņus mēnešus, no 1932. līdz 1940. jau tikai četrus. Šajā politiskajā nestabilitātē radās jauns pieprasījums pēc spēcīgas un enerģiskas izpildvaras.^[1]

Lielu lomu autoritāro kustību veidošanā un vadīšanā ieņēma radikalizēti Pirmā pasaules kara veterāni, kas, atšķirībā no vecākās parlamentāriešu paaudzes, nebaidījās no ātras rīcības un vardarbības. Pretstatā liberālajam individuālismam veterāni uzsvēra ziedošanos, paklausību un kolektīva intereses. Arī sociāldemokrātu partijām parlamentārā republika bija tikai pagaidu posms ceļā uz sociālismu. Karā uzvarējušajām lielvarām ASV, Lielbritānijai un Francijai svarīgāk bija ierobežot komunismu nekā sargāt parlamentāro demokrātiju.

Portugāle. 1926. gadā militārais apvērsums izbeidza 1910. gadā pēc monarhijas gāšanas izveidoto Portugāles Pirmo republiku. 1933. gadā militārā diktatūra pārveidojas par autoritāru "Jaunās Valsts/Estado Novo" diktatūru Antoniu Salazara vadībā.
Spānija. 1923. gadā par konstitucionālās monarhijas diktatoru kļuva ģenerālis Migels Primo de Rivera, kuru gāza 1930. gadā. 1931. gadā gāza arī karali, izveidojas Spānijas Otrā republika. 1936. gadā sākās Spānijas pilsoņu karš, kas beidzās ar Fransisko Franko uzvaru un Franko diktatūras izveidošanu.
Itālijas Karaliste. 1919. gadā ieviestā vispārējā balsošanas sistēma, bailes no sociālistiem un liberāļu valdības vājums noveda pie karaļa Viktora Emanuela III lēmuma 1922. gada oktobrī par premjerministru iecelt fašistu vadoni Benito Musolīni. 1928. gadā aizliedza visas (izņemot Fašistu) partijas, izveidojās Fašistiskā Itālija. Sākotnēji aukstās fašistu un nacistu režīmu attiecības uzlabojās pēc tam, kad Itālija atteicās aizsargāt Austrijas neatkarību. 1936. Itālija iesaistījās Spānijas pilsoņu karā. 1935. gada oktobrī sākās Otrais Itālijas-Etiopijas karš. 1939. gada aprīlī Itālija iebruka Albānijā. 1939. gada maijā Itālija un Vācija noslēdza "Tērauda paktu".
Austrija. Etnisko vāciešu apdzīvotajā Austroungārijas daļā (daļu vācu teritoriju pārņem Itālija, Polija un Čehoslovākija) izveidojās ekonomiski vāja republika, kurai Parīzes miera konference aizliedza apvienoties ar Vāciju. 1933. gada martā kanclers Engelberts Dolfuss izmantoja parlamentāro krīzi, lai izveidotu katolisku un korporatīvu diktatūru. Dolfusu 1934. gada jūlijā nogalināja nacisti. 1938. gada martā Hitlera spiediena rezultātā Austriju pievieno Vācijai.
Dienvidslāvijas Karaliste. 1918. gadā izveidotajā Serbu, Horvātu un Slovēņu Karalistē etniskā un politiskā nestabilitāte noveda pie 1929. gada 6. maija apvērsuma, kurā absolūto varu pārņēma karalis Aleksandrs I. Valsts nosaukumu mainīja uz "Dienvidslāvijas Karalisti". 1934. gada 9. oktobrī karali nošāva Marseļā, Francijas vizītes laikā. Troņmantinieka nepilngadības dēļ līdz pat Otrajam pasaules karam nestabilo valsti pārvaldīja reģentu padome.
Albānija. Tikai albāņu pretestība un ASV prezidenta Vilsona iejaukšanās nodrošināja Albānijas neatkarību, jo Parīzes miera konferencē tās teritoriju bija paredzēts sadalīt starp Dienvidslāviju, Itāliju un Grieķiju. Politiskajā haosā nostiprinājās Ahmeta Zogu pozīcijas. No 1922. līdz 1924. viņš bija premjerministrs, no 1925. līdz 1928. gadam prezidents, bet no 1928. līdz 1939. gadam Albānijas karalis Zogu I. Ieguvis absolūtu varu ar Dienvidslāvijas militāro atbalstu, Zogu I attīsta ciešākas saites ar Itāliju, kas Albānijas vājuma dēļ palielināja finansiālo un militāro ietekmi valstī, līdz 1939. gada aprīlī Itālija okupēja Albāniju.
Grieķijas Karaliste. Grieķu—turku karā zaudējusi Antantes piešķirtās teritorijas Mazāzijā, valsts spiesta uzņemt 1,5 miljonus grieķu bēgļu no Turcijas. Sakāvei sekoja politiskā nestabilitāte, kas noveda pie monarhijas krišanas un republikas pasludināšanas 1924. gadā. Lielās depresijas rezultātā Grieķija 1932. gadā pasludināja valsts defoltu, politiskā nestabilitāte turpinājās, līdz 1935. gada beigās atjaunoja monarhiju. 1936. gada augustā ar karaļa Georga II atbalstu premjerministrs Joannis Metaksas atlaida parlamentu un nodibināja autoritāru režīmu.
Ungārijas Karaliste. Austroungārijai sabrūkot, Parīzes miera konferences lēmumu rezultātā valsts zaudēja 3/4 savas vēsturiskās teritorijas un 1/3 ungāru palika ārpus jaunajām robežām. Ungārijā pasludināja republiku, bet tās teritorijā iebruka Serbijas, Čehoslovākijas un Rumānijas armijas. 1919. gadā izveidojās Ungārijas Padomju republika, kuru gāza Rumānijas karaspēks un ungāru spēki. Ungāriju pasludināja par karalisti, par kuras reģentu ievēlēja admirāli Miklošu Hortiju. 1927. gadā noslēdza draudzības līgumu ar Itāliju. 1930. gados aizvien populārāka kļuva pro-nacistiskā Bultu Krusta partija, ko vadīja Ferencs Sālaši. Valdība, saprotot, ka ciešāka sadarbība ar Itāliju un Vāciju ir neizbēgama, pieņēma antisemītiskus likumus. Pēc Minhenes vienošanās Vācija un Itālija piespieda Čehoslovākiju Ungārijai atdot daļu Slovākijas teritorijas.
Bulgārijas Karaliste. Centrālo lielvalstu pusē karojošā karaliste bija spiesta maksāt reparācijas, samazināt armiju, Grieķijai atdot pieeju Egejas jūrai, un mazākas teritorijas Dienvidslāvijai un Rumānijai. 1920. gadā demokrātiski ievēlētais premjerministrs Aleksandrs Stamboļijskis tika nogalināts 1923. gada apvērsumā. 1925. gadā komunistu bumbas sprādzienā iznīcināja 150 bulgāru elites pārstāvju, tam sekoja atriebības terors pret kreisajiem. 1934. gada maija valsts apvērsumā aizliedza partijas un ierobežoja Borisa III varu, taču 1935. gada apvērsumā karalis to atguva. Politisko partiju darbība neatjaunoja un valsti vadīja karalim paklausīgs premjerministrs.
Rumānijas Karaliste. Karā smagi cietušo karalisti tās rietumu sabiedrotie apbalvoja ar teritorijām — Transilvāniju, Bukovinu un Besarābiju. Troņmantinieks Karols II atteicās no mantošanas tiesībām par labu savam mazajam dēlam Mihajam I, kurš 1927. gadā piecu gadu vecumā kļuva par karali. Karols II 1930. gada jūnijā atgriezās valstī un pārņēma troni. Lai gan karalis aizvien vairāk iejaucās partiju darbībā, pastāvēja liberāla konstitucionālā monarhija, kurā aizvien populārāka kļuva antisemītiskā Dzelzs Gvarde, kas 1937. gada parlamenta vēlēšanās ieguva 15% balsu. 1938. gada februārī karalis atlaida parlamentu un izveidoja diktatūru.
Polija. Antante atjaunoja Polijas valsti, kuras teritoriju vairāk nekā gadsimtu bija sadalījušas Vācijas, Krievijas un Austrijas impērijas. Vācijai atņemtā Prūsijas daļa ("Poļu koridors") deva pieeju Baltijas jūrai. Valsts robežas nostiprinājās pēc konfliktiem ar Vāciju, Krieviju un Lietuvu. Pilsudska vadītā apvērsumā 1926. gada maijā gāja bojā simtiem kareivju, valstī izveidojās militāri autoritārs režīms, ko nostiprināja 1935. gada konstitūcija. Pēc Pilsudska nāves valsti vadīja "pulkvežu režīms".
Vācija. Jau 1922. gadā Veimāras Republika nodibināja diplomātiskas attiecības ar PSRS. Reparācijas maksājumu defoltam sekojošā Rūras apgabala okupācija izraisīja hiperinflāciju. Pēc pirmā demokrātiski ievēlētā prezidenta, sociāldemokrāta F. Ēberta nāves 1925. gadā par prezidentu ievēlēja feldmaršalu Paulu fon Hindenburgu. 1926. gadā Vāciju uzņēma Tautu Savienībā. 1928. gadā ražošana sasniedza pirmskara līmeni. Lielās depresijas rezultātā 1932. gada sākumā bez darba bija 6 miljoni cilvēku. Ekonomiskā krīze veicināja arī politisko krīzi. 1930. gada septembra vēlēšanās nacisti kļuva par otro un komunisti par trešo lielāko partiju Reihstāgā. Valdība bija spiesta aizvien biežāk izmantot prezidenta izsludinātus dekrētus un nevis panākt parlamenta likumus. 1932. gadā notika Prezidenta vēlēšanas un divas Reihstāga vēlēšanas. Nacisti ieguva ap 35% balsu, komunisti 15%. 1933. gada janvārī Hitlers kļuva par kancleru. 1933. gadā Vācija izstājās no Tautu Savienības, 1935. gadā atteicās ievērot Versaļas miera līgumu un uzsāka bruņošanos, 1935. gadā atguva Zāras apgabalu, 1936. gadā ieņēma demilitarizēto Reinas apgabalu, 1936. gadā sāka sniegt palīdzību Francisko Franko, 1938. gada pavasarī anektēja Austriju un pēc Minhenes vienošanās rudenī vācu apdzīvotos Čehoslovākijas Sudetu apgabalu. 1939. gada martā iznīcināja Čehoslovākiju, no Lietuvas atguva Klaipēdas apgabalu, 23. augustā noslēdza neuzbrukšanas paktu ar PSRS un 1. septembrī uzbruka Polijai.