Anīkšči

Anīkšči
Anīkšči;
	pilsēta
Anykščiai
	Skats uz Anīkšķiem
; Karogs	; Ģerbonis
	Anīkšči
	Koordinātas: 55°31′30″N 25°06′20″E / 55.52500°N 25.10556°EKoordinātas: 55°31′30″N 25°06′20″E / 55.52500°N 25.10556°E
Valsts	Lietuva
Pašvaldība	Anīkšču rajona pašvaldība
Pilsētas tiesības	1792
Augstums	75 m
Iedzīvotāji (2023)
• kopā	8 638
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
	Anīkšči Vikikrātuvē

Anīkšči (lietuviešu: Anykščiai) ir pilsēta Lietuvas ziemeļaustrumos, 33 kilometrus uz rietumiem no Utenas. pašvaldības, seņūnijas, draudzes centrs, reģionāla parka direkcijas vieta. Pilsēta atrodas pie Šventojas un Anīkštas upju satekas. Šventoja caur Anīkščiem tek no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, pilsētas centrā uz Šventojas ir aizsprosts.

Vēsture

Pēc arheoloģiskiem atradumiem pirmie iedzīvotāji Anīkšču apkārtnē dzīvojuši jau 9000. gadā p.m.ē. Pie pilsētas atrodas Šeimīnišķēļu pilskalns, viena no visiespējamākajām vietām, kur atradusies Mindauga galvaspilsēta Voruta.

Anīkšči pirmoreiz rakstos pieminēti 1442. gadā, kā dižkunigaiša Kazimira IV muiža^[2]. No 1442. līdz 1452. gadam uzcelta pirmā Anīkšču koka baznīca. 15 gadsimta otrajā pusē minēts Anīkšču miests, vēlāk pagasts. 1507. gadā noskaidrotas baznīckunga zemes robežas. 1516. gadā muiža ar miestu ieķīlāta Nikolajam Radzivilam. 1545. gadā notika Anīkšču pagasta zemnieku nemieri. 1566. gadā miestā izcēlies ugunsgrēks, nodega baznīca, kas nekavējoties bija atjaunota. 1671. gadā Anīkšču baznīca nodega vēlreiz (atjaunota līdz 1677. gadam). No 1757. līdz 1768. gadam, ar mācītāju Jona Dominika Lopaciņska (no 1762. gada — Žemaitijas bīskaps) un Tadeša Milašam atbalstu, uzcelta vientorņa mūra baznīca. 1792. gada 17. janvārī karalis Staņislavs Poņatovskis piešķīra Anīkščiem pilsētas tiesības (1795. gadā pēc Polijas dalīšanas, kad Anīkščus līdz ar Lietuvu iekļāva Krievijas Impērijas sastāvā, tiesības bija atceltas) un ģerboni. Ģerbonī bija attēlots Anīkščos uzcelts tilts, izrotāts ar tiltu aizbildņa un sargātāja no ūdens nelaimēm Sv. Jana Nepomuka skulptūru.

19. gadsimta pirmajā pusē, miestam strauji augot, šeit bija mūra baznīca ar zvanu torni, divas sinagogas. Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas 1831. gadā miests kļuva par Krievijas Impērijas kroņa īpašumu. Janvāra sacelšanās laikā 1863. gadā šeit darbojās ieroču darbnīca. 1902. gadā tika uzcelta hidroelektrostacija, 1909. gadā vecās baznīcas vietā uzcelta liela neogotiska baznīca, kas mūsdienās ir augstākā baznīca Lietuvā.

No 1929. gada darbojas Anīkšķos darbojas vīna ražotne. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā nacisti iznīcināja apmēram 1500 pilsētas ebreju iedzīvotāju. No 1950. gada Anīkšči kļuva par rajona centru. 1970. gadā tika mēģināts atjaunot Anīkšču ģerboni, Sv. Janu Nepomuku nomainot uz meiteni, kura labajā rokā tur ūdensrozi, bet kreisajā — atvērtu grāmatu. 1992. gada 4. novembrī tika apstiprināts jaunais pilsētas ģerbonis. 2006. gadā pilsētai pievienoja vairākus ciemus.

Cilvēki

Anīkšči ir dzejnieka Antana Baranauska (Antanas Baranauskas, 1837-1902) un peldētāja Giedra Titeņa (Giedrus Titenis, 1989) dzimtā pilsēta.

Sports

FSK Anykščiai — futbola klubs.
Centrālais stadions.

Atsauces

↑ Pilsētu iedzīvotāju skaits gada sākumā; pārbaudes datums: 12 februāris 2023.
↑ Baranauskas, Tomas. Drumstas vanduo Anykščių istorijos ištakose, Lituanistica, 2022, nr. 3 (129), p. 250-253.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Anīkšči.

[wikidata-b904e0c4f05d5736532aa7ea445b3f3690d46a47-1] Pilsētu iedzīvotāju skaits gada sākumā; pārbaudes datums: 12 februāris 2023.

[2] Baranauskas, Tomas. Drumstas vanduo Anykščių istorijos ištakose, Lituanistica, 2022, nr. 3 (129), p. 250-253.

[1]

[2]