Žagare

Žagare
pilsēta
Žagarė
Vecā Žagares baznīca (15. gs.)
Karogs Ģerbonis
Žagare
Koordinātas: 56°21′30″N 23°15′00″E
Valsts	Lietuva
Pašvaldība	Jonišķu rajona pašvaldība
Pilsētas tiesības	1924
Platība
• Kopējā	4,63 km2
Augstums	50 m
Iedzīvotāji (2023)
• kopā	1 247
• blīvums	298,9/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Žagare Vikikrātuvē

Žagare (lietuviešu: Žagarė) ir pilsēta Jonišķu rajonā Lietuvā, pie robežas ar Latviju. Žagares seņūnijas centrs. Svētes upe sadala pilsētu Vecajā Žagarē un Jaunajā Žagarē. Žagare pazīstama ar savu ikgadējo ķiršu festivālu jūlijā.

Žagarē atrodas privāts muzejs "Podu māja", kas vizuāli piesaista uzmanību ar mājas fasādei un jumtam piesistiem alumīnija katliem, kannām un citiem veciem traukiem, savukārt mājas pagalmā ir daudz senlietu.

Pie Žagares atrodas Lietuvā iespaidīgākais oss - gara, šaura vaļņveida grēda, kas veidojusies no smiltīm un grants ledus laikmetā. Tā ir viena no NATURA 2000 teritorijām, kas atrodas Žagares reģionālajā parkā, sniedzot lieliskas iespējas pastaigām dabā, tostarp putnu, dzīvnieku un kukaiņu vērošanai.

Vēsture

Pilsēta veidojusies zemgaļu Raktes pilskalna vietā. 1198. gadā pirmo reizi pieminēta zemgaļu Raktes pils, bet 1254. gada aprīlī Žagares pilsnovads (Sagera) pieminēts Zemgales bīskapijas sadalīšanas līgumā. Atskaņu hronikā vēstīts par Livonijas ordeņa uzbrukumiem zemgaļu Raktes pilskalnam 1289., 1290. gadā. Līdz 15. gadsimtam Raktes pilskalns atradās Livonijas ordeņa zemē. Raktes pilskalns (berg Rattow, Rattowschen bergh) minēts arī nosakot jauno robežu starp Livonijas konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju pēc Melnas līguma noslēgšanas 1426. gadā. 1490. gadā pirmo reizi rakstu avotos minēta Žagares apdzīvotā vieta. 1499. gadā pieminēta baznīca. 1547. gadā Žagare saukta par miesteli, bet 1592.—1595. gadā par miestu. No 1595. līdz 1797. gadam pilsētā bija Kurzemes hercogistes — Polijas-Lietuvas kopvalsts robežas muitas punkts. 1605. gadā nodega vecā baznīca, un 1623. gadā Jaunajā Žagarē tika uzcelta jauna baznīca.

1795. gadā, pēc Polijas dalīšanas, Katrīna II Žagari piešķīra grāfam Zubovam. 1857. gadā miestu nopirka Dmitrijs Nariškins, pēc viņa pasūtījuma uzcēla Žagares muižas pili. 1861. gadā Žagarē dzīvoja apmēram 4 tūkstoši iedzīvotāju, 1914. gadā — apmēram 14 tūkstoši. Bermontiādes laikā 1919. gada 27. novembrī Latvijas armijas vienības atbrīvoja Žagari no Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas. 1924. gadā Žagarei piešķīra pilsētas tiesības, 1950. gadā Žagare uz laiku kļuva par rajona centru.

Žagarē atrodas

Žagares pils.

• Raktes zemgaļu pilskalns ar baznīcu un kapsētu uz tā
• 1633. gadā no vietējā dolomīta celtā Sv. Pētera un Pāvila katoļu baznīca (Žagarės Šv. apaštalų Petro ir Povilo bažnyčia)
• Žagares ģimnāzija ar muzeju
• Bibliotēka
• Reģionālā parka direkcija (Žagarės regioninio parko direkcija)
• Žagares pils (1858–1865)
• Zirgaudzētava

Cilvēki

Piemineklis Barbarai

• Juris Bārs strādāja par Žagares ārstu no 1842. līdz 1844. gadam,
• Pauls Mandelštams, arhitekts, dzimis Žagarē
• Pauls, Klāra un Bruno Kalniņi pēc Jaunās strāvas sagrāves Žagarē dzīvoja izsūtījumā no 1899. līdz 1901. gadam.
• Barbara no Žagares (Barbara Žagariete). Jauna un dievbijīga meitene (aptuveni 1628-1648) pēc savas nāves neskaidros apstākļos tikusi apglabāta stikla zārkā Žagares Vecajā baznīcā un spējusi dziedināt cilvēkus. Barbaras brīnumdarbi tikuši pierakstīti brīnumdarbu reģistrācijas grāmatā, kas uzskaita 97 notikumus. Pateicoties Vecās Žagares baznīcas prāvestam Pranciškum Ščepavičam grāmata ir atrasta un saglabāta. Līdz mūsdienām ir palicis tikai simbolisks šķirsts, kas atrodas Vecās Žagares baznīcas kriptā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Žagare.

• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Oriģināldokuments par Zemgales zemju sadalīšanu un Žagares nodošanu Rīgas arhibīskapam no www.herder-institut.de (latīniski)
• Monogrāfija „Žagarė“ (lietuviski)
• Žagares muižas pils (lietuviski)