Žagare (lietuviešu: Žagarė) ir pilsēta Lietuvā, Jonišķu rajonā, pie robežas ar Latviju. Žagares seņūnijas centrs. Svētes upe sadala pilsētu Vecajā Žagarē un Jaunajā Žagarē.
Pilsēta veidojusies zemgaļuRaktes pilskalna vietā. 1198. gadā pirmo reizi pieminēta zemgaļu Raktes pils, bet 1254. gada aprīlī Žagares pilsnovads (Sagera) pieminēts Zemgales bīskapijas sadalīšanas līgumā. Atskaņu hronikā vēstīts par Livonijas ordeņa uzbrukumiem zemgaļu Raktes pilskalnam 1289., 1290. gadā. Raktes pilskalns (berg Rattow, Rattowschen bergh) 1426. gadā rakstos minēts pēdējo reizi, nosakot robežu starp Livonijas konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1490. gadā pirmo reizi rakstu avotos minēta Žagares apdzīvotā vieta. 1499. gadā pieminēta baznīca. 1547. gadā Žagare saukta par miesteli, bet 1592.—1595. gadā par miestu. No 1595. līdz 1797. gadam pilsētā bija Kurzemes hercogistes — Rečas Pospoļitas robežas muitas punkts. 1605. gadā nodega vecā baznīca, un 1623. gadā Jaunajā Žagarē tika uzcelta jauna baznīca. 1795. gadā, pēc Lietuvas un Polijas pievienošanas Krievijai, Žagare tika piešķirta grāfam Zubovam. 1857. gadā pilsētiņu nopirka D. Nariškins. 1861. gadā Žagarē dzīvoja apmēram 4 tūkstoši iedzīvotāju, 1914. gadā — apmēram 14 tūkstoši. 1919. gada 27. novembrī Latvijas armijas vienības atbrīvoja Žagari no Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas. 1924. gadā Žagarei piešķīra pilsētas tiesības. 1950. gadā Žagare uz laiku kļuva par rajona centru.
No 1842. līdz 1844. gadam Žagarē par ārstu strādāja Juris Bārs, bet no 1899. līdz 1901. gadam šeit izsūtījumā no Kurzemes guberņas dzīvoja Pauls, Klāra un Bruno Kalniņi.