Artūrs Snips

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Artūrs Snips (dzimis 1949. gada 4. martā) ir latviešu rakstnieks, publicists un scenārists.[1] Viņu kopā ar Daini Īvānu uzskata par cīņas pret Daugavpils HES celtniecību aizsācēju.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Artūrs Snips dzimis 1949. gada 4. martā izsūtīto ģimenē Krasnojarskas novadā, Taimiras nacionālajā apgabalā, Hatangā. 1958. gadā no izsūtījuma atgriezies Latvijā.

Mācījies Vecpiebalgas un Galgauskas pagastskolās, vēlāk Gulbenes vidusskolā, kuru beidzis 1968. gadā. 1973. gadā absolvējis Rīgas politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, bet 1989. gadā M. Gorkija Augstākos literāros kursus Maskavā.

Darba vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijis inženieris elektriķis Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorijā Baldonē (1973—75), strādājis kā pasniedzējs Rīgas politehniskajā institūtā (1975—1976). Skatuves strādnieks, elektriķis Krievu drāmas teātrī (1976—1977). Ķeguma HES ceha maiņas un stacijas maiņas priekšnieks (1977—1984). Uzņēmuma "Latkoopreklāma" galvenā redaktora vietnieks (1984—1985)."Kultūras Fonda Avīzes" galvenais red. (1989—91). "Kultūras Avīzes" red. loc. (1992—93). Latvijas Republikas vēstniecības ekonomiskais padomnieks Baltkrievijā (1993—1997). Nodibinājuma “Pilsētai un pasaulei”, valdes priekšsēdētājs (2006—2009).

Darbojies publicistikā, kopā ar Daini Īvānu 1986. gada oktobrī laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēja rakstu "Par Daugavas likteni domājot", ar kuru tika aizsākta cīņa pret Daugavpils HES celtniecību, tādējādi autoriem kļūstot par Atmodas vēstnešiem.

Skandāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kļuvis par masu informācijas līdzekļa "Likuma vara" redaktoru, vērsies ar pieprasījumiem tiesā un ģenerālprokuratūrā[2]. TV3 raidījuma "Melu teorija" žurnālists Arnis Krauze un Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs, senators Aigars Strupišs paudis viedokli, ka šajā ampluā Snips darbojies pret tiesu varu savas meitas Artas Snipes bēdīgi slavenā "zemes īpašnieka", bijušā maksātnespējas administratora Normunda Šlitkes labā ar fiktīvu mediju[3].

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Stāsts «Ceļš» žurn. «Liesma» 1973 (11. nr.);
  • Prozas krājums «Nelabojami radi» (1979);
  • Prozas krājums «Mazs ciemats turp un atpakaļ» (1987) ar paradoksos balstīto tēlu sistēmu un fantasmagorisko padomju realitātes atveidu, spilgts filozofiskā absurda prozas paraugs latviešu literatūrā;
  • Krājums «Domu Daugava. Sirdsdaugava» (1989), sastādīts kopā ar Daini Īvānu:
  • Romāns “Pasaule pēc tam” (2006), nominēts laikraksta “Diena” gada balvai;
  • Atmiņas “Klejojumi” (2010);
  • Stāstu krājums “Stāsti laika logos” (2016);
  • Stāsts “Cilvēki no citurienes” krājumā “Piena ceļa dvēseles” (2017);
  • Esejiska hronika “Notvertais laiks” (2018).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]