1986. gadā Īvāns sāka strādāt žurnālā "Skola un Ģimene", rakstīja par vides aizsardzības un nacionālās identitātes saglabāšanas tēmām lakrakstos "Skolotāju Avīze" un "Padomju Jaunatne".
Lielu polularitāti ieguva viņa un Artūra Snipa laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicētais raksts "Par Daugavas likteni domājot" pret Daugavpils HES būvi, kas saņēma Žurnālistu savienības 1986. gada balvu par gada aktuālāko publicistiku. 1987. gadā Dainis Īvāns bija viens no sabiedrības kampaņas par Daugavas ielejas virs Daugavpils (Daugavas loku) saglabāšanu, kas beidzās ar Latvijas PSR valdības publisku atteikšanos no spēkstacijas celtniecības.[2]
Dainis Īvāns uzstājās 1988. gada 7. oktobra manifestācijā Mežaparka estrādē un Latvijas Tautas fronte un 1988. gada 9. oktobrī tika ievēlēts par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju. 1990. gadā viņš kļuva par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu un Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, 1992. gada februārī atkāpās no šā amata.
Vēlāk bija laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" komentētājs un kultūras nodaļas vadītājs, laikraksta "Literatūra. Māksla. Mēs" redaktors, TV programmas "Laikmeta pieskāriens" vadītājs.[2]
1998. gadā iestājās LSDSP, bija partijas priekšsēdētājs no 2002. līdz 2005. gadam, vēlāk LSDSP priekšsēdētāja vietnieks. No 2001. gada līdz 2009. gada jūnijam D. Īvāns bija Rīgas domes deputāts, Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas, vēlāk Vides komitejas vadītājs.
Latvija)
