Atlantijas makrele

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Atlantijas makrele
Scomber scombrus (Linnaeus, 1758)
Atlantijas makrele
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopterygii)
KārtaAsarveidīgās (Perciformes)
DzimtaMakreļu dzimta (Scombridae)
CiltsMakreļu cilts (Scombrini)
ĢintsMakreles (Scomber)
SugaAtlantijas makrele (Scomber scombrus)
Sinonīmi
  • Scomber scomber[1]
  • Scomber glauciscus
  • Scomber punctatus
  • Scomber scriptus
  • Scomber vernalis
  • Scomber vulgaris
Atlantijas makrele Vikikrātuvē

Atlantijas makrele jeb vienkārši makrele, arī skumbrija (Scomber scombrus) ir makreļu dzimtas (Scombridae) asarveidīgā zivs, kas ir nozīmīgs zvejas objekts Ziemeļaustrumatlantijā un citos tās izplatības reģionos, Baltijas jūras rietumu daļu ieskaitot. Gadā tiek nozvejotas ap 0,6 miljoniem tonnu Atlantijas makreļu.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā ir endēma Atlantijas okeāna pelaģiska zivju suga, kas veido lielus barus un kas sastopama okeāna ziemeļu daļas piekrastes jūrās gan austrumos, gan rietumos. Līdz ar to tai ir divas ar okeānu nošķirtas populācijas: Atlantijas okeāna austrumu populācija un rietumu populācija.[1] Rietumos Atlantijas makrele sastopama, sākot ar Labradoras pussalu (Kanāda) un beidzot ar Lukauta ragu (ASV). Austrumos makrele sastopama, sākot ar Islandi un beidzot ar Mauritāniju Āfrikā, Vidusjūru un Melno jūru ieskaitot.[1] Vasaras periodā Atlantijas makrele iepeld Skageraka un Kategata šaurumos, sasniedzot Baltijas jūru.[1][3] Vairākkārt tā ir novērota arī Somu un Rīgas jūras līčos.[2] Atlantijas makreles īpaši daudz sastopamas Ziemeļjūrā un ap Britu salām rietumos, lai gan 1960. gados to skaits nepārdomātas rūpnieciskās nozvejas ietekmē dramatiski samazinājās.[4] Šī iemesla dēļ ir samazinājies arī makreļu skaits Baltijas jūrā.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas makrelei ir slaids, vārpstveida ķermenis

Atlantijas makrele ir vidēji liela zivs, kuras maksimālais ķermeņa garums var sasniegt 60 cm, bet svars 3,4 kg.[5] Atlantijas makrelei ir slaids, vārpstveida ķermenis, kas vienmērīgi sašaurinās astes virzienā līdz šauram astes stumbram. Tās sāni ir sudrabaini, ar zeltaini sārtu perlamutra mirdzumu, vēders balts, bet mugura tumši zilizaļa ar metālisku spīdumu un daudzām melnām, izlocītām šķērsjoslām. Galva koniska ar smailu purnu un lielu muti. Acs priekšu un aizmuguri sedz taukplaksts. Uz muguras divas spuras. Pirmā muguras spura atrodas seklā rievā, tā ir īsa, veidota no tieviem, asiem stariem un atdalīta no otrās ar lielu atstarpi. Aiz otrās muguras spuras ir 5 vai 6, bet aiz anālās spuras 4 vai 5 nelielas papildspuras. Astes spura sadalās divas izteiktās daļās, pie pamatnes katrā pusē divi nelieli sānu ķīļi. Peldpūšļa nav.[2]

Atlantijas makrelei, lai elpotu, visu laiku ir jākustas.[4] Tai jānodrošina nepārtraukta ūdens kustība cauri žaunām.[4]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Makreles ir aktīvas gaišajā dienas laikā, turklāt tās ir ātras un izturīgas peldētājas.[4] Tās peld tuvu ūdens virsmai, medīdamas zooplanktonu, vēžveidīgos un mazās zivis, piemēram, brētliņas un siļķes. Pieaugušas makreles peld lielos baros, tam pārvietojoties sinhroni – zivis peld vienādā ātrumā, vienlaicīgi mainot virzienu. Barā parasti nav citu sugu zivju (retos gadījumos - siļkes) un viena bara makreles ir apmēram vienādi lielas. Tā kā makrelēm nav peldpūšļa, tās var strauji ienirt dziļāk vai pacelties augšup.[3] Atlantijas mekrele uzturas ūdeņos, kuru temperatūra ir 8 - 20 °C, līdz ar to tā katru gadu veic sezonālo migrāciju gar kontinenta krastu. Ziemas periodā makreles dzīvo tuvāk jūras gultnei, 150–250 m dziļumā,[3] turklāt šajā periodā tās ir samērā mazkustīgas un pārtrauc barošanos.[4] Iestājoties pavasarim un ūdens temperatūrai sasniedzot 11-14 °C, makrele atgriežas izplatības areāla piekrastes seklākajos ūdeņos, kur nārsto.[2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārāk intensīvā zvejniecība ir novedusi pie Atlantijas makreļu populācijas samazināšanās
Kūpināta Atlantijas makrele

Atlantijas makreles nobriest, sasniedzot 3–4 gadu vecumu, kad tās sasniedz apmēram 30 cm garumu.[1] Atlantijas makrele nārsto pavasarī un vasaras sākumā. Ūdenī, brīvi peldot, tiek izlaisti gan ikri, gan sperma. Katrā ikrā ir pilīte eļļas, kas neļauj tam nogrimt dziļumā.[4] Atlantijas makreles auglība ir 350 000 – 450 000 ikru. Gan ikri, gan kāpuri ir pelaģiski.[2] Kad kāpuri sasniedz 3 mm lielumu, tie sāk baroties ar zooplanktonu. Pirmā gada laikā makreles sasniedz 25 cm garumu.[4] Atlantijas makrele dzīvo ilgi un tās mūža garums var sasniegt 25 gadus.[4]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas makrele ir parasta un bieži sastopama zivju suga savā izplatības areālā. Tomēr pēdējo 20 gadu laikā tās kopējā populācija samazinājusies par 3-14%, līdz ar to, lai ļautu atkopties tik nozīmīgas pārtikas zivs populācijai, ir nepieciešama pārdomāta un plānveidīga nozveja.[1] Makreļu zveja Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā, izmantojot selektīvās iekārtas, ilgi tika vērtēta kā ilgtspējīga, taču izveidotais ilgtermiņa resursu pārvaldības plāns netiek ievērots, un makreles tiek zvejotas lielākos apmēros, nekā pieļauts noteiktajās kvotās.[3]

Pielietojums pārtikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas makrelei ir izteikta un īpaša garša, kas dažiem patērētājiem šķiet pārāk spēcīga. Tās tiek izmantotas gan ceptas, gan kūpinātas, gan sutinātas dažādās mērcēs. Zivīs ir daudz B12, A un D vitamīna, kā arī svarīgās Omega-3 taukskābes, 1 gramā saturot divas reizes vairāk šīs taukskābes nekā lasis. Turklāt Atlantijas makreles, salīdzinot ar karaliskajām makrelēm (Scomberomorus cavalla) un austrumu plankumainajām makrelēm (Scomberomorus maculatus), satur ļoti maz dzīvsudraba un tās var pārtikā izmantot divas reizes nedēļā.[6][7] Atlantijas makrele satur arī veselībai tik nozīmīgo fosfatidilserīnu (480 mg uz 100 gramiem gaļas),[8][9] kas palīdz saglabāt efektīvu smadzeņu šūnu darbību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]