Atskurbtuve

Vikipēdijas lapa
Atskurbtuves kamera Norvēģijā

Atskurbtuve ir medicīnas iestāde, kurā līdz atskurbšanas brīdim uztur vidēja reibuma stāvoklī esošus cilvēkus. Par iereibušiem uzskatītos cilvēkus atskurbtuvē nogādā iekšlietu struktūrvienību vai medicīnas darbinieki, kur viņus pieņem feldšeri, kas noskaidro viņu stāvokli un personas datus. Ja cilvēkam tiek konstatēts mērenas pakāpes reibuma stāvoklis, viņš tiek aizturēts līdz atskurbšanas brīdim. Personas, kuras atrodas smaga reibuma stāvoklī vai alkohola komā, tiek nogādātas ārstniecības iestādēs (slimnīcās), kur visbiežāk tiek hospitalizētas intensīvās terapijas nodaļā. Atskurbtuves radītas Krievijā, taču mūsdienās pastāv arī dažās citās valstīs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atskurbtuve Sanktpēterburgā 1914. gadā

Pirmā atskurbtuve Krievijas impērijā tika nosaukta par “patversmi iereibušajiem” un tika atvērta 1902. gada 7. novembrī Tulā.[1][2] Patversmi organizēja ārsts Fjodors Arhangeļskis. Patversmes atklāšanā Arhangeļskis uzstājās ar runu, kurā tika izklāstīta alkoholisma apkarošanas nepieciešamība, jo tas izraisot "iedzīvotāju izdzimšanu, saimniecisku postu un skarto iedzīvotāju morālo sabrukšanu". Patversme sastāvēja no divām nodaļām: ambulatorās klīnikas alkoholiķiem un patversmes bērniem, kuru vecāki bija dzērāji. Patversmes personāla sastāvā bija feldšeris un kučieris. Kučieris apceļoja pilsētu un savāca iereibušos (līdz atskurbtuvju slēgšanai 2011. gadā tai pašā Tulā 4 atskurbtuves uzņēma ap 80 pacientus dienā).

1951. gada 15. maijā Čehoslovākijas galvaspilsētā Prāgā slimnīcā "Apolinaria" atklāja pasaulē pirmo ārstniecisko atskurbtuvi, kas bija domāta speciāli ārstnieciskiem nolūkiem. Tās dibinātājs, čehu ārsts Jaroslavs Skala visu savu dzīvi bija saistīts ar alkohola atkarības ārstēšanu, un šī pieredze viņu pamudināja atvērt pirmo detoksikācijas centru, kura mērķis bija ārstēt pacientus no alkoholisma. Par pirmo viņa pacientu kļuva krievu virsnieks.[3]

Atskurbtuvju dzimtenē Krievijā 2011. gadā tās tika likvidētas, jo to darbībai trūka juridiska pamata un pacienti tika pakļauti aplaupīšanas un spīdzināšanas riskam no tiesībsargu puses,[4] nododot šīs funkcijas no policijas slimnīcām. Tomēr bieži agresīvie pacienti radīja briesmas mediķu drošībai, un 2019. gadā Krievijas veselības ministrija atbalstīja likumprojektu par atskurbtuvju atjaunošanu.[5]

Atskurbtuves dažādās formās darbojas, piemēram, ASV (Sobering center),[6] Baltkrievijā, Igaunijā, Kazahstānā, Čehijā (Záchytka), Lielbritānijā[7] (Alcohol recovery centre, arī Booze buse), Polijā (Izba wytrzeźwień, kopš 1956; no 2014. gada nodotas pašvaldību pārvaldē) un Zviedrijā.

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR atskurbtuves darbojās pēc PSRS modeļa, kas tika apstiprināts ar turienes iekšlietu ministra ("tautas komisāra") L. Berijas pavēli 1940. gada 4. martā.

Pilsētās kursēja speciālas automašīnas — furgoni, kuras savāca pārlieku apskurbušos. Miliči nogādāja pacientus atskurbtuvē, kur viņu pārbaudīja ārsts un ierādīja gultas vietu slēgtā “numuriņā”. No rīta, pēc protokola un visu formalitāšu nokārtošanas paģiraino klientu izlaida.[8]

1985. gada pretalkoholisma kampaņas laikā PSRS Augstākās Padomes prezidijs pieņēma jaunus noteikumus par atskurbtuvju darbību.

Latvijas Republikā līdz 2013. g. termini "atskurbtuve" un "atskurbšanas pakalpojums" nebija ierakstīti normatīvajos aktos. Uz to laiku, saskaņā ar 2011. gadā veikto pētījumu, 5% alkoholu lietojošo iedzīvotāju 15—64 gadu vecumā izdzēra 41% no visa valstī gada laikā patērētā alkohola apjoma.[9] Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija savā ziņojumā par atskurbtuvju izveidošanu norādīja uz sekām, ja problēma netiks risināta: saglabāsies augsts alkohola reibumā un citu apreibinošu vielu ietekmē aizturēto un policijas struktūrvienību telpās nogādāto personu mirstības risks; agresīva persona alkohola reibumā sabiedriskā vietā var radīt sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējuma riskus; ja persona ir bezpalīdzības stāvoklī alkohola reibumā sabiedriskā vietā — saglabājas augsts risks kļūt par noziedzīga nodarījuma upuri, kā arī šo personu mirstības risks; iespējams, pieaugs vardarbība ģimenē.[9]

Radās strīdi par atbildības uzņemšanos par atskurbtuvju uzturēšanu. 2013. gadā tika panākta vienošanās, ka tā ir valsts funkcija, bet gadu vēlāk Vides ministrija piedāvāja, lai atskurbtuves uzturētu pašvaldības, kurām valsts to apmaksās. Rīgā iereibušo personu nogādāšana slimnīcās, jo šie cilvēki parasti ir veseli, taču viņu izmeklēšana un pārbaudes lieki noslogo slimnīcas. Šādus iereibušos ērtāk aprūpēt atskurbtuvēs, kurās būtu arī mediķu personāls.[10]

Atskurbtuvju izveide bija viens no priekšlikumiem Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānā 2012.—2014. gadam.[9]

Atskurbtuvju aizstājēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzās valstīs darbojas pakalpojums, kas iereibušus cilvēkus par maksu nogādā dzīvesvietā. Reizēm brīvprātīgie šādus pakalpojumus kampaņas veidā izdara bez maksas vai par ziedojumiem, kā Kanādas ziemas mēnešos organizētā Operation Red Nose (Operācija "Sarkanais deguns").[11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]