Augusts Sukuts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par kinorežisoru. Par citām jēdziena Augusts Sukuts nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Augusts Sukuts
Augusts Sukuts
2016. gada 18. septembris Spānijā
Dzimis 1947. gada 14. maijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2017. gada 25. decembrī (70 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Nodarbošanās Kinorežisors, scenārists, producents

Augusts Sukuts (dzimis 1947. gada 14. maijā Rīgā, miris 2017. gada 25. decembrī Rīgā) bija latviešu kinorežisors, scenārists un producents.[1] Kinofestivāla "Arsenāls” dibinātājs un vadītājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1947. gada 14. maijā Rīgā ķīmiķes, vēlākās OSI Eksperimentālās rūpnīcas direktores Noras Sukutes ģimenē. Viņa vectēvs, arī Augusts Sukuts, par darbošanos Latvijas SPR valdībā bija nošauts 1919. gadā. Mācījās Rīgas Industriālajā Politehnikumā, kuru pabeidza 1965. gadā. Pēc tam līdz 1968. gadam strādāja Latvijas Zinātņu Akadēmijas Polimēru mehānikas institūtā. Vienu gadu strādāja par Rīgas kinostudijas galdnieku, tad no 1969. gada līdz 1980. gadam bija radošās apvienības "Telefilma Rīga" režisora asistents un režisors. Līdztekus 1973. gadā pabeidza Latvijas Lauksaimniecības Akadēmiju kā inženieris tehnologs, bet 1979. gadā Augstākos scenāristu un režisoru kursus Maskavā. No 1980. gada līdz 1986. gadam strādāja par kinorežisoru Rīgas kinostudijā. 1986. gadā kopā ar draugiem dibināja Rīgas Videocentru, kurā no 1987. gada līdz 1990. gadam bija galvenais redaktors un producents. 1987. gadā bija viens no Rīgas Kinomuzeja dibinātājbiedriem. No 1990. gada līdz 2008. gadam bija Starptautiskā Kino Centra direktors un producents.[1] 2008. gadā Augusts Sukuts pārcēlās uz dzīvi Spānijā.[2] Miris 2017. gada 25. decembrī Rīgā.

Personības raksturojums un projekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Sukutu 2007. gadā iznāca 30 minūšu portretfilma "Sirreālisma gultā. Sukuts" (režisore un producente Ilona Brūvere). Atbildes uz jautājumiem, kam dod priekšroku sirreālisma prakses piekritējs Augusts Sukuts, lieliski raksturo izcilo personību: "1. Viņš necieš preses fotogrāfus (kas gan izklausās apšaubāmi). 2. Ciena punktualitāti, tā kļūst par maniakālu vēlmi. 3. Viņam patīk zirnekļi, un viņš nemēdz apmeklēt masu pasākumus. 4. Viņam mīļi ir mazi nazīši, pincetītes, tālskatīši, tātad visi mazie instrumenti. 5. Dievina bibliotēkas, grāmatu plauktus un slepenas ejas. 6. Ieročus un dažādu statistiku. 7. Sevišķi mīl žurkas un operu. 8. Un dāmu pārģērbšanos. 9. Necieš kinoteātru fasādes un dažādu veidu banketus, ja tos nerīko pats. 10. Tāpat neatzīst tiražētu informāciju. 11. Ir psiholoģijas, analīzes un psihoanalīzes piekritējs. 12. Nemīl cilvēkus, kas nodarbojas ar pamācībām. Tas ir tik garlaicīgi! 13. Mīl kūkas."[3]

Kinofestivāls "Arsenāls"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Starptautiskais kino forums "Arsenāls" bija Latvijā rīkots starptautisks kinofestivāls, kas norisinājās no 1988. līdz 2012. gadam, bet kā filmu skate — kopš 1986. gada. Augusts Sukuts kopā ar Māri Gaili bija festivāla dibinātājs un tā ilggadējais vadītājs.[4] Kopš 1990. gada festivāla rīkošanu līdz ar citiem festivāliem, filmu dienām, semināriem, izstādēm un mākslas akcijām uzņēmās Starptautiskais Kino centrs. 2009. gadā iznāca Augusta Sukuta un Kristīnas Matīsas kopīgi sarakstītā grāmata "Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture” par festivāla rašanos un attīstību gadu gaitā.[5]

Vides objekts Ķeipenes dzelzceļa stacija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no vides objektiem pie Ķeipenes stacijas.

Viens no Augusta Sukuta radošajiem projektiem ir arī Ķeipenes dzelzceļa stacija ar vairākiem vides objektiem. Cauri ciemam reiz kursēja vilciens uz Ērgļiem, taču tagad šajā vietā ir palicis tikai sliežu fragments. 2000. gadā tika uzbūvēts pirmais objekts — jūras bāka, kas veltīta Jurim Podniekam. Pie tās piestiprinātas sešdesmit četras pastkastītes. Ikviens var uzrakstīt un nosūtīt vēstuli kādam kinomākslas dižgaram uz adresi: Dzelzceļa stacija, Ķeipenes pagasts, Ogres novads, LV-5062. Dzelzceļa stacijas ēkā ir iekārtota kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam veltīta ekspozīcija (2004.).[6] Tās pagalmā plīvo Latvijas un Spānijas karogs, kas uzvilkts par godu leģendārajam Luisam Bunjuelam. 2006. gadā atklāja kino milžu galdu ar diviem krēsliem. Galdu, kas slejas 6 metru augstumā var izmantot arī kā skatu laukumu.[7]

2014. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa tuneļa parafrāze. Šis vides objekts ir kā piemiņas zīme gan brāļu Limjēru filmai "Vilciena pienākšana Lasiotas stacijā" ("L’arrivée d’un train à La Ciotat", 1896), gan arī kinofestivālam Arsenāls, "kura ciemiņi no visdažādākajām valstīm tika vesti uz Ķeipeni, un ceļojumā noķertā jautrība šeit ieskandināja gaisu".[8] 2017. gada 7. oktobrī atklāja pazemē izbūvēto vides instalācijas objektu "Potjomkina aka", kas ir veltījums “Arsenāla” 20 gadiem Ķeipenē, 30 gadiem, kopš “Arsenāls” sāka darboties, kā arī veltījums S.Eizenšteina filmai “Bruņukuģis Potjomkins”.[9] Līdz ar vides objekta “Potjomkina aka” izbūvi Ķeipenē ir apskatāmi divi jauni objekti — aka, kas atrodas virs zemes un, ieskatoties tās ūdeņos, var redzēt filmas “Bruņukuģis Potjomkins” projekcijas, un pats “bruņukuģis” — izstāžu zāle, kas izbūvēta zem zemes. Tā ir 8 metrus gara un 4 metrus plata un tajā radīta zemūdenes atmosfēra ar dažādiem audiovizuāliem efektiem.[9]

Uz atklāšanu Augusts Sukuts nevarēja ierasties, jo tajā laikā atradās Spānijā. Par godu Potjomkina akas atklāšanai viņš pasākuma viesiem nosūtīja vēstuli. Nekas tik labi neraksturo Augustu Sukutu, kā viņa paša vārdi. Fragments no vēstules: "Protams, ka varēju pamest Spāniju un pievienoties jums, taču ne pusdienlaikā, spāņu siestā, kas pielīdzināma svētbrīdim, kad karalis apklust, jo nav neviena, kas to klausās. Visi guļ! Visa Spānija krāc. Glāzi te cels augšup tikai vakarā. Arī Potjomkina piemiņai..."[9]

Žaņa Lipkes memoriāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2005. gadā Augusts Sukuts kopā ar Māri Gaili un Āriju Lipki nodibināja biedrību "Žaņa Lipkes memoriāls". Tai pašā gadā tika uzsākta materiālu izpēte un muzeja "Žaņa Lipkes memoriāls" koncepcijas izstrāde, kā arī tika aizsākts darbs pie ēkas projekta. 2012. gadā objekta būvniecība tika noslēgta un tika atvērts Žaņa Lipkes memoriāls — veltījums Rīgas ostas strādniekam Jānim (Žanim) Lipkem ar ģimeni. Viņi Otrā Pasaules kara laikā izglāba 55 ebreju dzīvības.[10]

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Režisors "Telefilma Rīga" filmām: "Mierinājums" , "Valentīne Zeile", "30 dienas līdz zvērestam", "Par mazo ebreju, viņa sievu un diviem bērniem, kuri izbrauc no PSRS", "Šīs neaprēķināmās sievietes", "Ceļš uz svētkiem" u.c. Režisors Rīgas Kinostudijas filmām: "Vieta zem saules" (1981.), "Aparele" (1984.), "Bij' man vienas cūkas dēļ", "Pase", "Balss" (1986.), u.c. Vairākām filmām Sukuts ir bijis arī scenārija autors. Producents un redaktors Rīgas Videocentra dokumentālajām filmām (1986—1991): "Kādreiz Eiropā" (1989.), "Vēstules no Latvijas" (1989.), "Pērkons 89" (1990.), "Draudze", "Ebreju iela" (1992.), video pielikumi avīzei "Atmoda" (Nr. 1—4). Producents Rīgas Videocentra aktierfilmām: "Augšāmcelšanās", "Kanta kaps" (1991.), "Lietu sacelšanās".[1][11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]