Ilona Brūvere

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ilona Brūvere
Ilona Brūvere
Personīgā informācija
Dzimusi 1954. gada 10. jūnijā (65 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Līvāni, Latvijas PSR
Dzīves vieta Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija, Karogs: Vācija Vācija
Tautība latviete
Nodarbošanās kinorežisore, scenāriste, žurnāliste, publiciste
Dzīvesbiedrs Artis Rutks
Bērni Matīss Rutks

Ilona Brūvere (dzimusi 1954. gada 10. jūnijā) ir latviešu kino un televīzijas režisore, žurnāliste un publiciste, dokumentālās spēles žanra aizsācēja Latvijā. Nozīmīgu savas dzīves un radošās darbības posmu aizvadījusi Vācijas Federatīvajā Republikā, kur pazīstama ar vāciskoto uzvārdu Ilona Bruver. Režisores radošajā mantojumā ir vairāki simti pilnmetrāžas dokumentālo filmu un īsfilmu, dokumentālās spēles žanra ekrāndarbu un televīzijas portretfilmu un autorraidījumu.[1][2][3] Brūvere kino industrijā darbojusies gan kā režisore-inscenētāja, scenāriste, producente, montāžas režisore, aktrise, gan arī kā scenogrāfijas, tērpu un stila koncepciju autore. Pēc atgriešanās Latvijā 1990. gadā Brūvere aktīvi darbojas arī presē, televīzijā, publicistikā, veikusi vairāku daiļliteratūras darbu tulkojumus.[4]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un skolas gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilona Brūvere bērnībā ar māti Irēnu Brūveri. 1957. gads

Ilona Brūvere dzimusi Līvānos, kultūras darbinieka Roberta Brūvera un skolotājas Irēnas Brūveres ģimenē. Piecdesmito gadu beigās Brūveri pārcēlās uz Rīgu, kur ģimenes galva strādāja dažādās kultūras iestādēs, tostarp ieņēma Kultūras un atpūtas parka direktora amatu. Brūveres vectēvs Antons Brūveris bija Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, cīnījies Cēsu 5. kājinieku pulkā, piedalījies Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem un cīņās pret sarkanarmiešiem Latgalē. 2003. gadā apbalvots ar I pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi.[5][6]

Mācību gaitas Ilona Brūvere uzsāka 1961. gadā angļu valodas novirziena Rīgas 50. vidusskolā, ko absolvēja 1972. gadā, iegūstot diplomu angļu valodas tehniskajā tulkošanā un korespondencē.

Rīgas Kinostudija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vidusskolas diploma iegūšanas Brūvere iestājas Rīgas Kinostudijas Kinoaktieru studijā, šeit aizsākās arī nākamās režisores profesionālās izaugsmes gadi. No 1972. - 1979. gadam Brūvere kinostudijā strādā kā dokumentālo filmu (galvenokārt kinožurnāls "Padomju Latvija" ) režisoru un montāžas asistente. Viņas skolotāju un, turpmāk, arī kolēģu vidū minami tādi nozīmīgi Latvijas dokumentālā kino vārdi kā Hercs Franks, Ansis Epners, Imants Brils, Varis Krūmiņš, Arvīds Krievs. Ilonas Brūveres pirmais režijas darbs datēts ar 1974. gadu. Šajā pašā gadā režisore ievēlēta par Rīgas Kinostudijas Jauno kinematogrāfistu kluba prezidenti. Trīs gadus vēlāk, 1977. gadā, par filmu Ir jāiet saņemta Jauno kinematogrāfistu festivāla balva Zelta gailis Viļņā. Kinožurnāls Jaunie, kur jaunā režisore kopā ar Juri Podnieku un savu uzņemšanas grupu filmē Dailes teātra iestudējumu Sapnis vasaras naktī un Sikspārņu pētnieki 1979. gadā netiek izlaists uz ekrāniem, jo Brūvere emigrē uz Rietumvāciju un viņas vārds vairs neparādās arī filmu titros.[7] No 1975. - 1979. gadam, līdztekus aktīvajai profesionālajai darbībai, jaunā režisore studē žurnālistiku Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Strādājusi arī par ārštata korespondenti Latvijas Radio.

Hamburga, Frankfurte, Minhene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1979. gadā, sekojot savam vīram, biologam Aleksandram Ribovskim, Brūvere pārceļas uz dzīvi Vācijas Federatīvajā Republikā un iegūst jaunās mītnes zemes pavalstniecību, bet saites ar Latviju nākas saraut turpat uz 10 gadiem.

Jau 1980. gadā režisore uzsāk darbu pie savas pirmās Vācijas perioda filmas Und hiess Adam sein Weib Eva (Un nosauca Ādams savu sievu par Ievu). Pirmie radošie centieni nepaliek bez ievērības. Nule tapušo ekrāndarbu Oberhauzenes filmu festivālā atzinīgi novērtē izcilais vācu kinorežisors Edgars Raics (vācu: Edgar Reiz). Filmas ražošanu atbalsta jaunizveidotais Hamburgas Filmu fonds (vācu: Hamburger Filmfoerderung), kas turpmāk kļūst par visu Ilonas Brūveres Vācijas periodā tapušo pilnmetrāžas filmu finansētāju. Hamburga vienlaikus ir pilsēta, kur režisore ir iesakņojusies visdziļāk, savas mājas rodot Altonas un Blankenēzes apkaimēs. Profesionāli izaicinājumi Ilonu Brūveri aizved arī uz Frankfurti un Minheni.

Ilona Brūvere Hamburgā. 1980. gads

1982. gadā uz ekrāniem iznāk režisores otrā dokumentālās spēles žanra filma Applausordnung 1982 (Bruņinieki un karognesēji, uz skatuvi!), kam seko V20. Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde (Viņš un viņa. Atmiņas). Tā ir filozofiska eseja par esību, mīlestību un tās trauslajām robežām. Filmas sižetiskajā izklāstā kāds rakstnieks dodas izdomātā ceļojumā kā vilciena vadītājs. Savu iedomu vilcienā viņa mūzas aizvien ir sieva, māte un mīļākā. Tieši šī kinolente Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā Berlinale 1985. gadā pārstāv Hamburgas kino un TV režisoru apvienību Hamburger Filmbuero[8] un tiek izrādīta eksperimentālo un nepieradināto filmu forumā Perspektiven.[9]

Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Brūvere Vācijā kļūst pieprasīta arī kā montāžas režisore. Viņa sadarbojas ar kinorežisoriem Hamburgā, Frankfurtē pie Mainas un Minhenē, starp viņas sadarbības partneriem minami Detlefs Buks (vācu: Detlev Buck), Klauss Gītingers (vācu: Klaus Gietinger), Mihaels Kecs (vācu: Michael Koetz), Bions Šteinborns (vācu: Bion Steinborn), Tomass Štruks (vācu: Thomas Struck), Birgita Durbāna (vācu: Birgit Durbahn), Jans Šite (vācu: Jan Schuette), Berndts Šmits (vācu: Berndt Schmidt), Alfrēds Jungreitmairs (vācu: Alfred Jungreithmayr), Gabors Altorajs (ungāru: Gábor Altorjay) u. c. režisori. 1984. gadā Ilona Brūvere nodibina pati savu filmu studiju Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION.[10]

Kadrs no 1985. gada kinoesejas "V20. Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde (Viņš un viņa. Atmiņas)

Līdztekus savas personīgās kinovalodas attīstīšanai un pārliecinošajai montāžas režisores karjerai, Brūvere aizraujas arī ar mēmā kino klasikas ekrāndarbu restaurāciju. Kopā ar pazīstamo kino zinātnieku un Minhenes Filmu muzeja direktoru Enno Patalasu režisore ir restaurējusi vairākus kino klasikas zelta fonda darbus - Frīdriha Vilhelma Mūrnava 1922. gada ekrāndarbu Nosferatu, šausmu simfonija, Friča Langes 1927. gada zinātniskās fantastikas filmu Metropole, Georga Vilhelma Pabsta 1929. gada ekrāndarbu Pandoras lāde, Roberta Vīnes 1920. gada ekspresionisma kino šedevru Doktora Kaligari kabinets u. c.

Sadarbībā ar Manheimas kinofestivāla direktoru Mihaelu Kecu veidotas TV cikla programmas par vācu autorkino Vācijas sabiedriskajā televīzijā ARD.

1990. gadā top dokumentāla spēle Das Haus der Begierde (Šis kaislību nams), kas stāsta par mākslas muzeju apsargiem-pensionāriem, viņu dzīves un mākslas uztveri.

1995. gadā Ilona Brūvere rada kinoeseju Figuren (Figūras), kas hronoloģiski saistāma ar režisores atgriešanos un profesionālo darbību Latvijā, taču vienlaikus tas ir pēdējais ekrāndarbs, kas pieskaitāms Vācijas radošajam periodam un kas tapis sadarbībā ar Hamburgas Filmu fondu. "Figūras" ir arī pirmā Latvijas - Vācijas kopražojuma filma. Sižetiskās līnijas pamatā ir fantasmagorisks vēstījums par Pazemes pilsētas tēmu, par pēckara noskaņām, uzvarētājiem un zaudētājiem. Filmas veidošanā Ilona Brūvere sadarbojusies ar tādiem ievērojamiem latviešu aktieriem kā Uldis Pūcītis, Ingrīda Andriņa, Jānis Paukštello, Juris Rudzītis.

Pēc dzelzs priekškara krišanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Dokumentālo filmu studija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kadrs no portertfilmas "Sirreālisma gultā. Augusts Sukuts". 2007. gads

1990. gadā Brūvere atsāk darbību Rīgas kinostudijas Dokumentālo filmu studijā, kur režisorei izveidojas spilgts radošais tandēms ar kinooperatoru Dāvi Sīmani. Šī perioda filmām, tādām kā Duo, Trakonams ar Dāvi, 6. tramvajs, Lūgšana, Karalienes vizīte, Atmiņas par cirku, u.c. raksturīga spilgta tēlainība un emocionalitāte. Režisori fascinē Dāvja Sīmaņa pasaules vērojums, viņa spējas kadru krāsas un gaismas to piesātinātajā iekšējā dramaturģijā komponēt kā gleznas. Turpretī Sīmanis Brūverē atrod ideālo režisori, kas bez bailēm prot eksperimentēt ar ekrāna neierobežotajām vizuālajām iespējām un kino uztver tā poētiskajā un filozofiskajā kontekstā. Būtisks abu kinoprofesionāļu sadarbības pamats ir režisores koptā autorkino ne ar vienu citu nesajaucamā vizualitāte un eiropeiskais domāšanas veids.

Aktīvie preses gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pēc pārcelšanās uz Latviju pieredzējusī kinodokumentāliste un žurnāliste kopā ar filozofu un žurnālistu Ilmāru Latkovski dibina jaunu nedēļas laikrakstu Nakts, kas ik ceturtdienu iznāk laikraksta Diena paspārnē. Šeit savus pirmos soļus žurnālistikā sper Gints Grūbe, Vents Zvaigzne, Ervīns Grandavs, Māris Zanders, Agija Krasta, Daiga Rudzāte u.c., mediju vidē savu darbību uzsāk nākamā izdevēja Aija Simsone. Nedēļraksts īsā laikā iegūst plašu lasītāju atsaucību, tā tirāža sasniedz 35 000 eksemplāru. Nakts pelēcīgajā un oficiozajā LPSR un postpamdomju preses izdevumu ainavā ievieš jaunas krāsas, saturu un dinamiku, kas Latvijas lasītājiem līdz šim bijušas svešas. Būtisks ir Ilonas Brūveres dzīvesbiedra, mākslinieka Arta Rutka veidotais laikraksta dizains. Turpmāk Rutks ir bijis arī daudzu režisores ekrāndarbu grafiskā dizaina autors. Nakts publikācijas piedāvā literāru stāstu, plašu kultūrcitātu klāstu un faktoloģiskā materiāla spilgtu vizualitāti. Ilona Brūvere nedēļrakstam tulko modernās ārzemju literatūras fragmentus, kas deviņdesmito gadu sākuma Latvijā ir retums.

Brūvere darbu nedēļrakstā atstāj, turpinot publicēties kultūras periodiskajos izdevumos, tādos kā Literatūra. Māksla. Mēs, Māksla plus, dienas laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze, bet dienas laikrakstā Diena veido Gētes institūta Latvijā izdevuma pielikumu. Ārpus periodikas, Brūvere ir kinofestivāla Arsenāls oficiālā izdevuma redaktore, kur savas pirmās publikācijas iesniedz mākslas kritiķis Vilnis Vējš un režisors Viesturs Kairišs.

10 gadi Latvijas Televīzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kadrs no LTV autorraidījuma "Acumirklis". 1997. gads

Jau pirms nonākšanas Latvijas Televīzijas štata režisores amatā Ilona Brūvere uzsāk ar to aktīvu sadarbību. LTV pasūtījumā tapušas piecas autorprogrammas 1992. gadā - Nepieradinātās modes Asamblejas dienasgrāmatas Līnija.[11] No 1994. līdz 1995. gadam kā redaktore darbojusies arī jaunizveidotajā komerctelevīzijas projektā Picca TV.

Kā LTV Kultūras raidījumu redakcijas režisore un redaktore, laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam, Brūvere veido poētiski un stilistiski piesātinātus kultūras tematikas raidījumus. Televīzijas videotēkā saglabājušies vairāk nekā 200 režisores TV raidījumi un filmas.

Ņemot vērā televīzijas kā vadošā medija lomu faktiski likvidētās nacionālās filmu industrijas apstākļos, režisore ar saviem raidījumiem un īpašo ekrāna valodu gūst plašu atpazīstamību visā Latvijas teritorijā. Top tādi raidījumi un raidījumu cikli kā Maģiskais kvadrāts, Kultūras parks, Parādes durvis, Acu mirklis, Dominante, Kultūrkapitāla fonda finansētie Mūža stipendiātu portreti.

Paralēli aktīvai darbībai televīzijā laika posmā no 1997. līdz 2000. gadam Brūvere ir Neatkarīgās Rīta Avīzes Kultūras nodaļas vadītāja.

Brīnišķīgais balagāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdztekus darbībai režijā un žurnālistikā, Ilona Brūvere iesaistās arī vairāku kultūras norišu un masu kultūras pasākumu producēšanā un režisēšanā. 2000. gadā, Rīgas astoņsimtgades svinībās Ilona Brūvere ir cikla izrāžu Brīnišķīgais balagāns autore-režisore un producente.[12]. Tas ir monumentāls pilsētvides uzvedums, kas stāsta par Eiropas cirka vēsturi tēlainā ekrāna un skatuves valodā. Izrādes tiek uzvestas Līvu laukumā, kā arī top video ieraksts LTV.

Krāšņas ir režisores pilsētas svētku ceremonijas Rīgas pilsētas svētkos 2007. gadā - Sapnis vasaras naktī, teatralizēta tēlu un vīziju performance Kronvalda parkā[13] un 2009. gadā - Septiņas vēstules Rīgai, scenogrāfiska performance Vērmanes dārzā, kas veltīta nozīmīgāko Latvijas valsts kultūras iestāžu deviņdesmitgadei.[14]

2014. gadā, Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros, top pilsētvides 20. gadsimta modes vēsturei veltītas izrādes Esplanādē - Dāmu paradīze. Kultūras galvaspilsētas programmai top arī nebijis muzeoloģiski performatīvs projekts - izstāde Liktens lietu muzejs, kas tiek realizēts publikas apskatei atvērtajā tā saucamajā Stūra mājā.

Ilona Brūvere 1999.jpg

Literārie tulkojumi un publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilona Brūvere ir vairāku literāro darbu tulkojumu autore. No vācu valodas tapuši tulkojumi: 1996. gadā Džakomo Kazanovas "Memuāri jeb Nepārspējamā mīlnieka Kazanovas piedzīvojumi Eiropas galmos un skaistuļu buduāros, viņa paša pierakstīti", 1997. gadā Heinca Gintera Konzalika "Asins Mafija", 2010. gadā Stefana Cveiga "Marija Stjuarte". 2007. gadā grāmatu apgādā "Valters un Rapa" iznāk Ilonas Brūveres publicistikas izlase, kas apkopo režisores kultūras publikācijas no 1997. līdz 2007. gadam, bet 2015. gadā "Kinolats" paspārnē iznāk atmiņu krājums "Liktens lietas"[15], kas veidots papildinot Rīgas Kultūras galvaspilsētas gadā izveidotajai ekspozīcijai Liktens lietu muzejs Stūra mājā. Bagātīgs ir režisores publikāciju klāsts par daudzām nozīmīgām Latvijas kultūras personībām[16][17]

Radošās darbības kopsavilkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kadrs no pilnmetrāžas dokumentālās filmas "Versija Vera"

Ilonas Brūveres filmu un TV raidījumu tēlainības pamatā ir ikdienas rituāli, kas kadra estētiku smēlušies no mēmā kino, cirka alegorijas un glezniecības elementiem. Scenāriju autore un režisore dokumentālās spēlfilmas žanrā sāk strādāt vēl astoņdesmito gadu sākumā Hamburgā, veidojot pilnmetrāžas filmas par kultūras, mākslas un teātra norisēm.

Raksturojot Ilonas Brūveres ekrāna valodu, viņas kolēģis, kinorežisors Dāvis Sīmanis juniors saka:

Kino itin bieži cenšas izbēgt no pretrunas, kuras pamatā ir sapnis un realitāte, aizbildinoties, ka šīm lietām ir jāpaliek šķirtām. Tikai retais režisors nebīstas tās savienot, radot trauslu kinematogrāfisku pasauli starp īstenības dokumentālo raupjumu un sapņa fantāzijas eklektiku, uz ekrāna nonākot mazliet tuvāk apziņas un zemapziņas neskaidrajai spēlei. Ilona noteikti ir starp šiem režisoriem, turklāt viņa ir mūsu vidē unikāla savā spējā pārcelt dīvainos tēlus, kas, visticamākais, slēpjas viņas varoņu zemapziņas noslēpumainajos nostūros, uz tepat līdzās esošo ikdienu.[18]

Nozīmīgs un ražīgs ir Ilonas Brūveres radošās dzīves posms televīzijā. LTV videotēkas arhīvā saglabājušies ap 200 režisores producētie un režisētie radījumi. Tiem raksturīgs radošs nonkomformisms, centieni lauzt stereotipus par bezkaislīgo un banālo televīzijas ekrānu, saturu, publiku.

Ilona Brūvere 1997.jpg

Laika posmā no 1995. līdz 2005. gadam Latvijas skatītajiem pazīstami ir režisores veidotie TV autorraidījumi - Parādes Durvis, Acu Mirklis, Dominante (ciklā KKF Mūža stipendiāti). Brūvere uzrunā skatītāju ļoti personiski, aicinot tuvoties viņas krāšņajai tēlu pasaulei un gleznieciskajiem ikdienas norišu vērojumiem, vienmēr tos pārvēršot savdabīgās dzīves izrādēs.

2003. gadā Ilonas Brūveres dokumentālo spēlfilmu Mana pasaule Parīze, Londona, Berlīne, Roma Nacionālā Radio un Televīzijas padome nosauc par Gada labāko mākslas videofilmu.

Režisore vairākkārt nominēta Nacionālajai balvai Lielais Kristaps un par darbu dokumentālā kino režijā to saņem 2012. gadā par dokumentālo spēlfilmu Versija Vera. Filma tiek nominēta piecās profesionālās kategorijās. Ar sešām profesionālajām nominācijām Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps 2014. gadā sagaida Brūveres dokumentālā spēle Tapieris. Abās filmās operatore ir Elīna Bandēna.

2014. gadā, Pirmajā Rīgas starptautiskajā kino festivālā tiek organizēta Ilonas Brūveres Vācijas perioda filmu retrospekcija.[19]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2012. gadā - "Lielā Kristapa" balva par labāko dokumentālās filmas režisora darbu.[20]
  • 2009. gadā - Rīgas domes Kultūras departamenta Gada balva 2009 par scenāriju, režiju un producenta darbu Rīgas svētkos projektā 7 Vēstules Rīgai
  • 2003. gadā - LTV un NRTP Gada balva par labāko kultūras raidījumu "Mūža stipendiāti" un labāko mākslas videofilmu Mana pasaule - Parīze, Londona, Berlīne, Roma.
  • 1997. gadā - LTV Programmas debijas balva par raidījumu Acu mirklis.
  • 1995. gadā - "Lielā Kristapa" speciālbalva par kinosesiju "Figūras".
  • 1986. gadā - Hamburgas Kultūras ministrijas balva par Margaritas Dirā romāna "Mīlestība" skatuves interpretāciju.
  • 1977. gadā - Jauno kinematogrāfistu festivāla galvenā balva Viļņā.[2]
Ilonas Brūveres filmu retrospekcijas plakāts 1. Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 2014. gadā

Filmogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Kinostudijā (līdz 1979. gadam)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Nosaukums Studija Žanrs Formāts Statuss
1977 Ir jāiet Rīgas Kinostudija Dokumentālā filma režisore

Vācijas periods (1980. - 1990. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Nosaukums Studija Žanrs Formāts Statuss
1981 Heimatkunde (rež. Mihaels Kecs, vācu: Michael Koetz) Frankfurter Filmwerkstatt GmbH, Zweites Deutsches Fernsehen (ZDF) Spēlfilma 142', krāsaina montāžas režisore
1981 Und hiess Adam sein Weib Eva (Un sauca Ādams savu sievu par Ievu) FilmFörderung Hamburg GmbH Dokumentālā filma 45', melnbalta režisore, producente
1982 Aplaussordnung (Bruņinieki un karognesēji, lūdzu uz skatuvi!) FilmFörderung Hamburg GmbH dokumentāla spēle, arī TV variantā Vācijas centrālajai televīzijai ARD 60', krāsaina režisore, scenāriste
1983 Pankow '95 (rež. Gabors Altorajs, ungāru: Gábor Altorjay) Pandora Filmproduktion GmbH, Zweites Deutsches Fernsehen (ZDF) Spēlfilma 83', krāsaina montāžas režisore
1983/1984 Es kommt immer wieder vor Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION Spēlfilma 80', melnbalta režisore, producente
1984 Erst die Arbeit und dann? (rež. Detlefs Buks, vācu: Detlev Buck) Cult Film TV Filmproduktion GmbH Spēlfilma 45', krāsaina montāžas režisore
1984/1985 V20 - Eine ungenaue Erinnerung an eine Urkunde (Viņa un Viņš. Atmiņas) Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION Eksperimentāla mākslas filma 90', melnbalta režisore, producente
1985 Nicht nichts ohne Dich (rež. Pia Frankenberga, vācu: Pia Frankenberg) Pia Frankenberg Musik- und Filmproduktion GmbH & Co. KG Spēlfilma 90', melnbalta lomas atveidotāja (Intervētāja Ilona)
1986 Bücher (rež. Dīters Reifarts, Berts Šmidts vācu: Dieter Reifarth, Bert Schmidt) Schmidt & Reifarth Filmproduktion Dokumentālā īsfilma 11', krāsaina montāžas režisore, lomas atveidotāja
1986/1987 Leif (rež. Udo Serke vācu: Udo Serke) Udo Serke Eksperimentālā īsfilma 11', krāsaina montāžas režisore
1987/1988 Schön war die Zeit (rež. Leo Hīmers, Klauss Gītingers vācu: Leo Hiemer, Klaus Gietinger) Süddeutscher Rundfunk (SDR), B.A. Filmproduktion GmbH, Maran Film GmbH & Co. KG, Westallgäuer Filmproduktion Spēlfilma 115', krāsaina montāžas režisore
1989/1990 Das Haus der Begierde (Šis kaislību nams) Natalia Bowakow Filmproduktion Dokumentālā spēle 60' , krāsaina režisore, scenāriste
1990 Meditation Machine (rež. Francs V. Klūge vācu: Franz W. Kluge) Franz Kluge Film Dokumentālā spēle 15' , krāsaina montāžas režisore
1991 Nie Ma (rež. Barbara Ece vācu: Barbara Etze) Trigon-Film GmbH Īsmetrāžas spēlfilma 15' , melnbalta montāžas režisore
1995 Figuren Ilona Bruver RIGAHH FILMPRODUKTION Eksperimentāla mākslas filma 70', krāsaina režisore, producente

Pēc atgriešanās Latvijā (1990. - mūdienas)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gads Nosaukums Studija Žanrs Formāts Statuss
1991 Duo Rīgas Dokumentālo filmu studija Kinožurnāls "Māksla" Nr.3 15', 35 mm, krāsaina režisore, scenāriste
1991 Atmiņas par cirku Rīgas Dokumentālo filmu studija Kinožurnāls "Māksla" Nr.3 15', 35 mm, krāsaina režisore, scenāriste
1990 Uldis Bērziņš Rīgas Dokumentālo filmu studija Kinožurnāls 15', 35 mm, krāsaina režisore, scenāriste
1990 Sestais tramvajs Rīgas Dokumentālo filmu studija Kinožurnāls 15', 35 mm, krāsaina režisore, scenāriste
1990 Tirgusdiena Rīgas Dokumentālo filmu studija Kinožurnāls 15', 35 mm, krāsaina režisore, scenāriste
1992 Šaha gājieni CONSUM videomāksla 75', krāsaina režisore, scenāriste
1993 Trakonams ar Dāvi Rīgas Dokumentālo filmu studija Kinožurnāls 15', 35 mm, krāsaina režisore, scenāriste
1995 Naktssargs Kaupo filma Dokumentāls portrets 25', krāsaina režisore, producente
2002 Mana pasaule – Parīze, Londona, Berlīne, Roma Kinolats Pilnmetrāžas dokumentālā spēle 70', Betacam SP, krāsaina režisore, producente
2001 - 2009 Dominante (35 portretfilmu cikls) Kinolats Portretfilmu cikls 25', Betacam SP, krāsainas režisore, producente
2007 Sirreālisma gultā. Sukuts Kinolats Portretfilma 26’, Betacam SP, krāsaina režisore, producente, scenāriste
2008 Stacijas Kinolats Portretfilma 30' Betacam, krāsaina režisore, producente, scenāriste
2009 Gleznotājs. Leonīds Mauriņš Kinolats Portretfilma 30' Betacam, krāsaina režisore, producente, scenāriste
2010 Versija Vera Kinolats Dokumentālā filma 75' Digibeta, DVcam, stereo, melnbalta režisore, producente, scenāriste
2013 Projekcijas. Gleznotājs Jānis Džons Annuss Kinolats Videoportrets 52' DVcam, krāsaina režisore, producente, scenāriste
2013/2014 Tapieris Kinolats Dokumentālā filma 75' Digibeta, DVcam, stereo, melnbalta režisore, producente, scenāriste
2018 Ievainotais jātnieks Kinolats Dokumentālā filma Krāsaina režisore, producente, scenāriste

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. (vāciski) Filmportal.de Ilona Bruver
  2. 2,0 2,1 «Ilonas Brūveres biogrāfija». Latvijas radošo savienību padomes tīmekļa vietne. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
  3. «Ilonas Brūveres biogrāfija». Latvijas filmu portāls. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
  4. «Ilonas Brūveres biogrāfija». Ilonas Brūveres mājas lapa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 30. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
  5. «Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotie». Latvijas Valsts Prezidenta kancelejas tīmekļa vietne. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 27. februārī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
  6. Informācija Preiļu Galvenās bibliotēkas tīmekļa vietnē
  7. «Atvērtais ekrāns». www.vipi.lv. Skatīts: 2014. gada 14. jūlijā.[novecojusi saite]
  8. (vāciski) Režisoru apvienības Hamburger Filmbuero apraksts Archived 2016. gada 2. augustā, Wayback Machine vietnē.
  9. (vāciski) Berlīnes Starptautiskā kino festivāla 1985. gada filmu programma
  10. (vāciski) «Ilona Bruver». Die LYRIKwelt. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 3. novembrī. Skatīts: 2016. gada 9. aprīlī.
  11. Latfilma, profils "Ilona Brūvere"
  12. Kants.lv "Brīnišķīgais balagāns"
  13. Kants.lv "Sapnis vasaras naktī"
  14. Kants.lv "Septiņas vēstules Rīgai"
  15. «Simt “Liktens lietu” muzeja priekšmetu stāstus izdos grāmatā». Latvijas Avīze. Skatīts: 2015. gada 14. janvārī.
  16. «Ilona Brūvere». Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogs. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
  17. «Ilona Brūvere». Letonika.lv. Skatīts: 2016. gada 11. jūnijā.
  18. Dāvis Sīmanis, Ilonas Brūveres bezrūpīgais spēles gars. http://www.kants.lv/kants-tv/filmas/riff-retrospektive/
  19. «’’Riga IFF’’ – 139 kino seansi 10 dienās». KulturasDiena.lv. Skatīts: 2014. gada 27. novembrī.
  20. «Lielā Kristapa balvas sadalītas». IR. Skatīts: 2012. gada 15. aprīlī.[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]