Aumeisteru paugurvalnis
Aumeisteru paugurvalnis | |
---|---|
Aumeisteru paugurvaļņa rietumu malas ainava pie Spikstiem | |
Kontinents | Eiropa |
Valstis | Latvija |
Ietilpst | Vidzemes augstiene |
Garums | 22 km |
Platums | 12 km |
Platība | 218 km2 |
Augstākais kalns | Pidriķkalns |
Augstums | 133,7[1] m |
Koordinātas | 57°30′N 26°5′E / 57.500°N 26.083°EKoordinātas: 57°30′N 26°5′E / 57.500°N 26.083°E |
Aumeisteru paugurvalnis ir dabas apgabals Vidzemes augstienes ziemeļos, tās ziemeļu atzars.[2] Stiepjas ziemeļaustrumu—dienvidrietumu virzienā 22 km garumā no Gaujas ielejas līdz Mežoles pauguraines nogāzei platumā līdz 12 km. Lēzeni izliekta loka veidā iestiepjas Tālavas zemienē, atdalot Sedas līdzenumu rietumos no Trapenes līdzenuma austrumos. Ziemeļos robežojas ar Vidusgaujas iekšzemes kāpu masīvu, bet ziemeļaustrumos Gaujas—Mustjegi ieplaka to atdala no Lānemetsas pauguraines, kas ir Aumeisteru paugurvaļņa turpinājums Igaunijas teritorijā. Paugurvaļņa augstākais punkts ir Pidriķkalns (133,7 m vjl) ziemeļos no Rauzas.
Ģeoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aumeisteru paugurvaļņa pamatā ir meridionāli stiepts pamatiežu virsas paaugstinājums, kas lēzeni paceļas ziemeļaustrumu—dienvidrietumu virzienā no 40 m vjl līdz 80 m vjl. To veido vidusdevona smilšakmeņi, ko paugurvaļņa dienviddaļā šauru joslu veidā sedz jaunāki augšdevona smilšakmeņi, bet gar autoceļu A2 — dolomīti. Dolomītu izplatības ziemeļu robežu iezīmē mūsdienu reljefā atpazīstama kāple. Pamatiežus klāj 20—40 m biezi kvartāra, galvenokārt ledāja nogulumi — smilts, aleirīti, grants. Ir nelielas grants atradnes.
Reljefs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aumeisteru paugurvaļņa augstāko dienvidu un centrālo daļu veido divas izometrisku konusveida un iegarenu vaļņveida sīku un vidēju pauguru grēdasm ko šķir pārpurvotu ieplaku virkne ar Tīrpurvu, Raga purvu un Dibena purvu. No Iežiem Bilskas pagastā līdz Grundzālei apmēram 13 km garumā stiepjas 1—2 km gara paugurgrēda ar visa paugurvaļņa augstāko virsotni Pidriķkalnu (133,7 m vjl). Otra paugurgrēda stiepjas no Mēriem ziemeļaustrumu virzienā un dienvidos no Aumeisteriem abas apvienojas; tur paceļas 111,5 m augstais Vanderu kalns. Paugurvaļņa rietumos, no Zeltiņiem līdz Aumeisteriem, 20 km garā paugurgrēda ir zemāka, tās ziemeļu galā paceļas 110,4 m vjl augstais Torņukalns. Reljefa vidējformas pēc izcelsmes ir dauguļi un pauguri, kas radušies zemledāja apstākļos. Paugurvaļņa ziemeļaustrumu stūrī ap Stepiem un Zaķiem virs pārpurvotajiem līdzenumiem paceļas trīs sīkpauguru un vidējpauguru masīvu joslas, kurās izceļas atsevišķi lielpauguri: Vasu kalns (88,8 m), Biržkalns (95,3 m).
Klimats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valda mēreni kontinentāls klimats. Gada vidējā temperatūra 4,7 °C, janvāra — –6,5 °C, jūlija — 16,9 °C. Bezsala periods 126—134 dienas, nokrišņu daudzums — 600—620 mm gadā, stabila sniega sega no decembra vidus līdz aprīļa sākumam.
Hidrogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Paugurvalni atūdeņo Gaujas kreisā krasta pietekas Vija ar Gružupīti un Pubuliņupi, Stepupe ar Tiņūpīti, Alkšņupe. Ieplakās un pazeminājumos upju gultnes pārsvarā iztaisnotas. Vairāki nelieli ezeri, lielākais ir purva palikšņu ezeri Sūcis (6,1 ha) un Bezdibenis. Vairāk kā 20 lielu purvu, kas veidojušies galvenokārt pārpurvojoties lielajām ieplakām un pazeminājumiem. Lielākie un vairākums ir zemiem purvi — Melnais purvs (545 ha), Nāves purvs, dziļākie — augstie purvi — Tīrpurvs līdz 6,5 m.
Dabas aizsardzība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Paugurvaļņa ziemeļu galā pie Mierkalna atrodas Taurīšu ezera dabas liegums.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Kurtuesi.lv
- ↑ Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 92. lpp.
|