Austrumāzijas vēsture aptver plašu teritoriju, kas ietver mūsdienu Ķīnu, Japānu, Koreju, Mongoliju un Taivānu. Šī reģiona vēsture ir veidojusies vairāku tūkstošu gadu laikā, piedzīvojot dažādus politiskus, ekonomiskus un kultūras notikumus.
Ķīna: Viena no senākajām civilizācijām pasaulē, Ķīnā veidojās agrīnas dinastijas, piemēram, Šanu dinastija (ap 1600–1046 p.m.ē.) un Džou dinastija (ap 1046–256 p.m.ē.). Cjiņu dinastija (221–206 p.m.ē.) apvienoja Ķīnu, veidojot pirmo centralizēto impēriju, bet Haņu dinastija (206 p.m.ē.–220 m.ē.) sekmēja kultūras un tehnoloģisko attīstību.
Japāna: Džomona perioda (ap 14000–300 p.m.ē.) sabiedrība ir pazīstama ar savu agrīno keramiku. Jajoja periods (ap 300 p.m.ē.–300 m.ē.) ieviesa rīsu audzēšanu un metālapstrādi. Kofuna periods (ap 300–538) izceļas ar lielām kapa vietām un centralizētu varu.
Ķīna: Tanu dinastija (618–907) tiek uzskatīta par zelta laikmetu ar nozīmīgu kultūras un ekonomikas uzplaukumu. Sunu dinastija (960–1279) bija inovāciju periods, īpaši tehnoloģiju jomā.
Japāna: Hejana periods (794–1185) bija kultūras ziedonis, kam sekoja Kamakura (1185–1333) un Muromachi (1336–1573) periodi, kas iezīmējās ar feodālismu un samuraju kultūru.
Koreja: Kogurjo dinastija (918–1392) ir pazīstama ar savu mākslu un budisma ietekmi. Hosona dinastija (1392–1897) ieviesa konfuciānisma principus un veidoja stabilu birokrātiju.
Ķīna: Cjinu dinastija (1644–1912) bija pēdējā impērijas dinastija. 20. gadsimtā Ķīna piedzīvoja revolūciju, pilsoņu karu un komunistu režīma izveidi 1949. gadā.
