Bērzu baravika
| Bērzu baravika Boletus betulicola | |
|---|---|
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Bekas (Boletus) |
| Suga | Bērzu baravika (B. betulicola) |
Bērzu baravika (Boletus betulicola, arī Boletus betulicolus) ir izplatīta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņus lieto pārtikā kā ēdamās sēnes. Pastāv arī uzskats, ka tā ir nevis patstāvīga suga, bet egļu baravikas forma Boletus edulis f. betulicola.
Sēnes apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Cepurīte: krāsa no gaiši brūnas līdz gandrīz baltai. Diametrs līdz 20 cm, reti līdz 30 cm. Sākumā pusapaļa, vēlāk izliekti spilvenveida. Mīkstums biezs, balts, blīvs, ar patīkamu garšu un smaržu, griezuma vietā krāsu nemaina.
- Stobriņi: sākumā balti, vēlāk zaļgani, tad zaļganbrūni/olīvbrūni, aizņem ne vairāk kā trešdaļu no cepurītes biezuma. Atveres apaļas, baltas.
- Kātiņš: blīvs un ciets, apakšdaļā resnāks, vecām sēnēm ar izzūdošu izcilnētu zīmējumu. Cepurītes krāsā. Garums līdz 11 cm, resnums līdz 5 cm.
- Sporas: vārpstveida, dzeltenbrūnganas, gludas, 14-17/4,5-5 µm.[1]
- Bazīdijas: 20-30/7-9 µm, vālesveida.
- Cistīdas: 27-35/12-15 µm.[2]
Augšanas apstākļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aug parasti no jūlija līdz septembrim, veido mikorizu ar bērziem. Aug zem bērziem lapu koku un jauktos mežos, biežāk mētrājā, damaksnī, vērī, nereti pie paegļiem un skudru pūžņiem, saules sildītās vietās.
Līdzīgas sugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bērzu baravika ir līdzīga egļu baravikai, priežu baravikai un ozolu baravikai. Bērzu baravikas cepurīte gaišāka kā egļu un priežu baravikai, stobriņu slānis ne vairāk kā trešdaļa no cepurītes biezuma, egļu baravikas stobriņi balti, vēlāk zaļgandzelteni un aizņem divas trešdaļas cepurītes biezuma, priežu baravikai tie bālgani, vēlāk iedzelteni un pēc tam zaļganbrūni un pati cepurīte krietni tumšāka kā bērzu baravikai, ozolu baravikai cepurīte gaiši brūngana, bet stobriņi gaiši dzeltenbrūngani un mīkstums nedaudz irdens salīdzinājumā ar citām baravikām. Visas šīs sugas sadzīvē bieži apvieno un sauc vienkārši par baravikām.
Sēņotājiem baraviku sugas sajaukt nav jābaidās, visas tās ir ar vienādām praktiskajām īpašībām. Ļoti nevēlami ir sajaukt baravikas ar parasto žultsbeku, kuras rūgtums tiek uzskatīts par neciešamu. Žultsbekas stobriņu slānis iesārts, uz vecumu uzpūties un tīklveida zīmējums uz kātiņa tumšāks un stipri izcilnēts. Šaubu gadījumā sēne turpat mežā pagaršojama.
Barības vērtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visas baravikas ir augstvērtīgas ēdamās sēnes, lietojamas dažādos veidos. Pirms cepšanas nav jānovāra. Īpaši iesaka konservēšanai un žāvēšanai.[3]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ V. Lūkins, Bekas, 53. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
- ↑ Флора Беларуси, 43. стр.
- ↑ A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 96. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.