Priežu baravika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Priežu baravika
Boletus pinophilus
Priežu baravika
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsBekas (Boletus)
SugaPriežu baravika (B. pinophilus)
Priežu baravika Vikikrātuvē

Priežu baravika (Boletus pinophilus, agrāk Boletus pinicola) ir izplatīta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņus lieto pārtikā kā ēdamās sēnes. Agrāk uzskatīta par egļu baravikas formu Boletus edulis f. pinicola, pašreizējo nosaukumu guvusi 1973. gadā.[1]

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunas priežu baravikas Rietumsibīrijā
  • Cepurīte: krāsa no sarkanbrūnas līdz ķiršu brūnai, dažkārt ar violetu nokrāsu. Diametrs līdz 25 cm. Sausa, sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida. Mīkstums balts, vēlāk krējuma krāsā ar gaiši dzeltenīgu nokrāsu, zem virsmiziņas sarkanbrūns, blīvs, maigs, ar patīkamu garšu un garšvielu smaržu, griezuma vietā krāsu nemaina, vārot kļūst viegli zaļgandzeltens.
  • Stobriņi: sākumā balti, vēlāk iedzelteni, tad zaļganbrūni, viegli atdalāmi no cepurītes mīkstuma. Atveres ieapaļas.
  • Kātiņš: sākumā gandrīz lodveida/bumbuļveida, vēlāk mucveida vai vālesveida. Sākumā balts, vēlāk dzeltens vai sarkanbrūns, ar vīnsarkanu vai sarkanbrūnu izcilnētu zīmējumu. Garums līdz 10 cm, resnums līdz 5 cm.
  • Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, zaļgandzeltenas, 12-20/4-6 µm.
  • Bazīdijas: 20-37/11-13 µm.
  • Cistīdas: 47/15 µm, vārpstveida.[2][3]

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aug parasti no jūnija līdz oktobrim, veido mikorizu ar priedēm, reti ar eglēm. Aug skujkoku mežos, īpaši priežu retinātās jaunaudzēs, smilšainās un skābās augsnēs.[4]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priežu baravika ir līdzīga egļu baravikai, bērzu baravikai un ozolu baravikai. Priežu baravikai cepurīte vistumšākā no šīm sugām un sākotnēji baltie stobriņi augot kļūst iedzelteni, tad zaļganbrūni, egļu baravikas stobriņi augot kļūst zaļgandzelteni, bērzu baravikai zaļgani un pati cepurīte krietni gaišāka kā priežu un egļu baravikām, ozolu baravikai arī cepurīte gaiši brūngana, stobriņi gaiši dzeltenbrūngani un mīkstums nedaudz irdens salīdzinājumā ar citām baravikām. Visas šīs sugas sadzīvē bieži apvieno un sauc vienkārši par baravikām.

Sēņotājiem baraviku sugas sajaukt nav jābaidās, visas tās ir ar vienādām praktiskajām īpašībām. Ļoti nevēlami ir sajaukt baravikas ar parasto žultsbeku, kuras rūgtums tiek uzskatīts par nepanesamu. Žultsbekas stobriņu slānis iesārts, uz vecumu uzpūties un tīklveida zīmējums uz kātiņa tumšāks un stipri izcilnēts. Šaubu gadījumā sēne turpat mežā pagaršojama.

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas baravikas ir augstvērtīgas ēdamās sēnes, lietojamas dažādos veidos. Pirms cepšanas nav jānovāra. Īpaši iesaka konservēšanai un žāvēšanai.[5]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pilát A (1973). "Boletus pinophilus nomen novum pro Boletum pinicolam (Vittadini 1835) Venturi 1836.". Česká Mykologie 27: 6–8.
  2. V. Lūkins, Bekas, 51. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
  3. Priežu baravikas apraksts
  4. Priežu baravika fungi.lv
  5. A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 96. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]