Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja

Baltiešu Krusts, kuru kā militāro apbalvojumu piešķīra Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja.

Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja (vācu: Baltisch-Deutsches Nationalausschuss) bija politiska organizācija 1918. — 1920. gadā, kurā apvienojās vācbaltiešu sabiedriskās organizācijas. Tās sākotnējais mērķis bija vienota vācbaltiešu interešu pārstāvniecība iepretim Latviešu pagaidu nacionālajai padomei, un vēlāk Tautas padomes izveidotajai Latvijas Pagaidu valdībai. Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja uzņēmās arī vācbaltiešu starptautisko interešu pārstāvniecību. Nacionālā komiteja pārtrauca darboties 1920. gada aprīlī un vācbaltiešu intereses Saeimā vēlāk pārstāvēja viņu politiskās partijas.

Nodibināšana

Komiteju Rīgā nodibināja 1918. gada 8. novembrī, īsi pirms Vācijas Impērijas karaspēka kapitulācijas Pirmajā pasaules karā un Kompjeņas pamiera parakstīšanas 11. novembrī. 13. novembrī Nacionālā komiteja vāciski izdotajās avīzēs "Rigasche Zeitung" un "Baltische Zeitung" publicēja aicinājumu iestāties Baltijas landesvērā ("Baltijas zemessardzē") un veidot militāras pašaizsardzības vienības. Pēc tam, kad Augusts Vinnigs 26. novembrī atzina Latvijas Pagaidu valdības pastāvēšanu, 28. novembrī beidza pastāvēt Vācijas satelītvalsts Apvienotā Baltijas hercogiste un to pārvaldošā Reģentu padome.

Struktūra

Komitejas sastāvā ietilpa šādas vācbaltiešu sabiedriskās organizācijas:

• Lielā ģilde
• Mazā ģilde
• Vidzemes bruņniecība
• Kurzemes bruņniecība
• Igaunijas bruņniecība
• Vācbaltiešu skolotāju apvienība (Deutschbaltisches Lehrerverband)
• Rīgas pilsētas vācu ierēdņu apvienība
• Vācu Baltiešu apvienība (Deutsche Baltenbund)
• Vācbaltiešu Demokrātiskā partija (Deutsch-Baltische Demokratische Partei, vadītājs Pauls Šīmanis)
• Nacionālliberālā partija (National-Liberale Partei)
• Progresīvā partija (Fortschrittlische Partei)

Pirmais komitejas priekšsēdētājs bija Lielās ģildes vecākais Vilhelms Reimerss, pēc viņa Artūrs Reisners, sekretārs bija Frīdrihs Samsons fon Himmelšerna (Friedrich Samson von Himmelstjerna).

Darbība

1919. gada 22. februārī Berlīnē ieradās Vācbaltiešu nacionālās komitejas delegācija, kuru vadītāja tās jaunais priekšsēdis jurists Artūrs Reisners (Reussner), tās sastāvā bija jurists Ervīns Morics (Moritz), uznēmējs Kārlis Lēzers (Loeser) un bijušais priekšsēdis Vilhelms Reimerss. Delegācija lūdza 50 miljonu marku ostrubļos kredītu karadarbībai pret lieliniekiem.

1919. gada martā, pēc Padomju Latvijas armijas padzīšanas no Kurzemes, kurā svarīgāko lomu spēlēja Vācijas un vācbaltiešu karaspēka vienības, Nacionālā komiteja Liepājā izvirzīja Pagaidu valdībai nodrošināt vācbaltiešiem svarīgus jautājumus. 14. punktu programmā tika prasīta:

1. visu tautību un konfesiju vienlīdzība likuma priekšā;
2. personas neaizskaramība par politisko pārliecību;
3. kultūras brīvība;
4. plaša gādība par slimajiem, invalīdiem, bezdarbniekiem. Sociāli progresīvu tiesību piešķiršana strādniekiem;
5. sīkgruntniecības veicināšana, dibinot īpašu Zemes fondu;
6. fizisko un juridisko personu īpašumu neaizskaramība. Nacionalizācija var notikt tikai ar pilnu kompensāciju;
7. biedrību, sapulču, preses brīvība;
8. privāto, politisko korporāciju, biedrību, kredītiestāžu netraucēta tālāka darbošanās;
9. brīva tirdzniecība un rūpniecība, brīvostu politika Baltijas jūras ostās;
10. baznīcu un skolu autonomija vācu iedzīvotājiem;
11. vācu un latviešu valodu vienlīdzība valsts un pašvaldību iestādēs un tiesās;
12. valsts un pašvaldību ierēdņu iecelšana ne pēc tautības un partiju piederības, bet vienīgi pēc spējām;
13. Landesvērā jāpatur vācu nacionālās vienības, zemes īpašuma un pilsonības iegūšanas atvieglojumi veterāniem;
14. tautas pārstāvniecība jārada likumīgās vēlēšanās, kur visām iedzīvotāju grupām nodrošināts attiecīgs deputātu skaits.

1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā vācu un vācbaltiešu vienības Liepājā gāza Ulmaņa Pagaidu valdību. 21. aprīlī Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja Tautas padomei paziņoja, ka 16. aprīļa notikumi izdarīti pret tās gribu un ka vienīgā izeja ir militārās direktorijas nodibināšana, ko veidotu landesvēra vācu, latviešu un krievu vienību komandieri. Pēc tam, kad paredzētais latviešu pārstāvis Jānis Balodis atteicās piedalīties militārajā direktorijā, ar Baltiešu-vācu Nacionālās komitejas atbalstu Liepājā 25. aprīlī nodibināja Oskara Borkovska Pagaidu valdība, kas sāka sarunas ar mācītāju Andrievu Niedru par ministru prezidenta pienākumu uzņemšanos. Sarunu rezultātā 10. maijā izveidojās Niedras valdība.

19. maijā Berlīnē Vācbaltiešu nacionālās komitejas pārstāvji Artūrs Reisners, Pauls Pālens un Valters Firkss no jauna lūdza finansu palīdzību cīņai ar lieliniekiem, aicinot Vāciju neatvilkt savas karaspēka vienības no Baltijas.

Baltiešu Krusts

1919. gada jūlijā Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja Jelgavā pēc Vācu ordeņa ģerboņa parauga izveidoja Baltiešu krustu, kuru piešķīra vācu brīvkorpusu karavīriem, kas 1918.–1919. gadā vismaz trīs mēnešus cīnījās Latvijas teritorijā. Apbalvojumu kopumā piešķīra 21 839 algotņiem.