Aprīļa pučs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Aprīļa pučs bija Baltijas landesvēra Trieciena rotas īstenots apvērsums Liepājā Latvijas brīvības cīņu laikā, 1919. gada 16. aprīlī, kura rezultātā uz laiku tika gāzta Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība, un tās vietā pie varas Kurzemē un daļā Zemgales nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras vadītā Niedras valdība. Apvērsumu veica "Dzimtenes frontes karaspēka Drošības komiteja", kuru veidoja vācbaltiešu virsnieki — brāļi fon Manteifeļi, Matēuss fon Reke, Arnolds fon Maidels.

Rezultātā Latvijā no aprīļa līdz jūnijam vienlaikus bija trīs valdības: Pētera Stučkas vadītā padomju LSPR un divas Pagaidu valdības: viena uz ūdens (t.s. Ulmaņa valdība, kura nevarēja ietekmēt notikumu gaitu (tai pakļāvās tikai Ziemeļlatvijas brigāde), otra — Liepājā, kurai karaspēka (Baltijas landesvērs, Dienvidlatvijas brigāde, Dzelzsdivīzija) vadība neļāva neko ietekmēt. Jaunā valdība pilnībā pakļāvās Vācijas armijas komandiera un Liepājas militārā gubernatora fon der Golca diktātam, līdz ar to strauji mainījās tautas noskaņojums par labu līdz tam nemīlētajai Ulmaņa valdībai (piemēram, strauji pieauga brīvprātīgo skaits rekrutēšanas punktos, kaut pirms puča Latvijas iedzīvotāji centās izvairīties no mobilizācijām).

Politisko situāciju par labu Ulmanim mainīja Cēsu kaujas, kuru rezultātā Niedru atbalstošās landesvēra un Dzelzdivīzijas vienības cieta sakāvi. 27. jūnijā Ulmaņa Pagaidu valdība nokāpa no kuģa Liepājā, bet 7. jūlija pievakarē ar tvaikoni Saratov devās uz Rīgu.

Pirms apvērsuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no Somijas pilsoņu kara, kurā fon der Golcs koncentrējās uz militārajiem jautājumiem, pēc ierašanās Liepājā 1919. gada 1. februārī, viņš aktīvi iesaistījās vietējā politikā, atbalstot vācbaltiešu intereses, visādi traucējot Ulmaņa Pagaidu valdības darbam. Dzelzdivīzijas un landesvēra vajadzībām Vācijā aktīvi vervēja algotņus, kam solīja zemi Latvijā. Ar vervēšanu nodarbojās Golca brālis, un Silvio Broederihs, kurš ar vāciešu zemnieku pārvietošanu uz Kurzemes guberņas baronu īpašumiem nodarbojās jau pirms Pirmā pasaule kara.

1919. gada 19. februārī Liepājā uz zviedru tvaikoņa "Runeberg" Pagaidu valdības muitas ierēdņi atrada kādu aizdomīgu somu, ko apķīlāja un vēlāk uz pastiprinātu aizdomu pamata atvēra. Tajā atrada Vidzemes landmaršala Heinriha fon Štrika sazvērestības plānu pret Latvijas valsti un tās valdību ar nolūku dibināt apvienotu un Vācijai padevīgu Baltijas valsti, ko izveidotu pēc tam, kad fon der Golca karaspēks būtu gāzis Latvijas un Igaunijas valdības. Iekšlietu ministrs Miķelis Valters nekavējoties izdeva fon Štrika apcietināšanas pavēli. Uz aizdomu pamata arestēja Štriku pavadošo zviedru pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu un atvaļināto vācu virsnieku Karlu Štoku.

Pēc marta ofensīvas beigām Kurzemē un Zemgalē, vāciešu un latviešu spēkiem bija izdevies sasniegt Lielupes līniju. Dienvidlatvijas brigāde atradās frontē, kamēr lielāko landesvēra daļu atvilka uz Liepāju, kur Pagaidu valdība bija palikusi bez uzticama latviešu karaspēka. 7. aprīlī Liepājā no Vācijas ieradās kapteiņa Franca Pfefera fon Salomona (Franz Pfeffer von Salomon) vairāk nekā 3000 kareivju lielais brīvkorpuss. Pfefers vēlāk kļuva par pirmo SA vadītāju Vācijā. Liepājā no frontes atpūtā ieradās arī barona Hansa fon Manteifela 600 vīru lielā landesvēra trieciengrupa. Aprīļa sākumā fon der Golcs arī likvidēja vācu garnizona revolucionāro kareivju padomi, kas bija pozitīvi noskaņota pret Pagaidu valdību. Fon der Golcs atbalstīja pučistus, taču publiski notiekošajā neiejaucās, paziņojot, ka apvērsums ir vietējo (latviešu un vācbaltiešu) iekšējā lieta.

Fon der Golcs savās atmiņās apvērsuma veikšanu saista ar vācbaltiešu un Pagaidu valdības sliktajām attiecībām: "Kad Nacionālās komitejas iesniegums valdībai palika bez atbildes, vajadzēja notikt kaut kam jaunam, lai panāktu ministru maiņu. Man tādēļ bija cerības, ka triecienvienības klātbūtne būs mudinājums izpildīt likumīgās prasības, un ka tas ātrāk noskaņos Latvijas ministrus, kam Kurzemē gandrīz nemaz nav tautas atbalsta, izpildīt (vācu) pamatotās nacionālās vēlēšanās."[1]

Apvērsuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fon Pfefers

13. aprīlī vācu kareivju grupa no Pfefera bataljona šāva uz Karostā izvietotās latviešu vienības sargposteni. Vācu kareivjus aizturēja, bet drīz atbrīvoja, lai nedotu iemeslu konfliktam. Apsardzības ministrs Jānis Zālītis un ģenerālštāba vadītāja pienākumu izpildītājs Aleksandrs Plensners dažas dienas iepriekš bija devušies vizītē uz fronti.

14. aprīlī Pfefera kareivji sāka atbruņot latviešu sargposteņus Karostā, taču latviešiem atkal pavēlēja nepretoties. Vienlaikus notiek neveiksmīgs vācu mēģinājums atbruņot tvaikoņa Saratov apsardzi, taču 15. aprīlī viņi aiztur vairākus krastā devušos apsardzes kareivjus.

15. aprīlī ap 15.00 vācieši pārtrauca latviešu telefona sakarus ar fronti pa savām militārajām telefona centrālēm. Vācu Pfefera bataljons uzbruka latviešu karaspēka rezerves štābam un aresta telpām, atbrīvojot Štoku, kas bija apcietināts fon Štrika sazvērestības lietā un pieprasīja aizturēto vācu kareivju atbrīvošanu (kas jau bija noticis). Karostā aizsardzības pozīcijas ieņēma latviešu Sardzes rota ar 100 kareivjiem, 4. rezerves rota ar 100 kareivjiem, ap 50 kareivji no 3. rezerves rotas. Karaostā izvietotā firsta Anatola Līvena krievu daļa notikumos ievēroja neitralitāti. Latviešu kareivju stāvokli nedaudz atviegloja Karostā noenkurotie angļu un franču karakuģi, kas izgaismoja apkārtni un pavērsa lielgabalus krasta virzienā.[2]

16. aprīlī ap 14.00 vācieši pārtrauca Pagaidu valdības iestāžu savstarpējo komunikāciju. Pēc tam, kad Ulmanis ar dažiem ministriem ieradās pie fon der Golca, viņš apsolīja, ka izmeklēs Karostas konfliktu. Landesvēra Trieciena rotas karavīri arestēja Iekšlietu ministru Miķeli Valteru un Apgādības ministru Jāni Blumbergu, kā arī ieņēma Pagaidu valdības telpas un valsts naudas drukātavu.

17. aprīlī "Frontes drošības komiteja" izplatīja paziņojumu, ka Pagaidu valdība ir atlaista. Pučisti jauno valdību vadīt piedāvāja firstam Anatolam Līvenam, taču viņš atsacījās, paziņojot, ka piekritīšot tikai tad, ja šo valdību atbalstīs Dienvidlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jānis Balodis. Balodis atsacījās atbalstīt pučistus, paziņojot, ka armija balstās vienīgi uz Tautas padomes politisko platforma un atbalsta tās iecelto Pagaidu valdību.

Pārējie ministri un Ministru prezidents K. Ulmanis patvērās britu militārās misijas ēkā. Dažas dienas pēc puča, gāztā Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas britu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts, tas izgāja reidā, un turpmākos divus mēnešus pavadīja uz ūdens. Pagaidu valdība centās visas Liepājā un tās tuvumā esošās latviešu vienības nosūtīt uz fronti pie Baloža Dienvidlatvijas brigādes. Vairāki vadošie virsnieki, Mārtiņš Peniķis, Ruškevičs, Mārtiņš Hartmanis u.c. arī paglābās uz Saratova, kur turpināja militārās plānošanas darbu, un vēlāk devās uz Ziemeļlatviju, kur pievienojās Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādei.

21. aprīlī pučisti paziņoja, ka gatavi varu nodot militārai direktorijai, kurā aicina piedalīties Līvenu un Balodi. Militārās direktorijas mērķis ir atbrīvot Latviju no boļševikiem un izveidot valdību. Līdz tās izveidošanai, administrāciju vada prokurors Borkovskis.[3]

26. aprīlī ar Baltiešu-vācu Nacionālās komitejas atbalstu tika izsludināts jauns ministru kabinets ar bijušo prokuroru Oskaru Borovski priekšgalā.

27. aprīlī Liepājā ieradās luterāņu mācītājs Andrievs Niedra, sākotnēji atsakoties iesaistīties jaunajā valdībā un uzstājoties kā starpnieks sarunās starp Ulmaņa valdību un pučistiem. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja arestētos Ulmaņa valdības ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un Ulmani bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši, kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa. Pēc Niedras ierosinājuma tika noformulēta jauna 7 punktu programma sarunām ar Ulmaņa valdību:

  1. Baltieši atzīst Latviju un tās Pagaidu valdību;
  2. Vācieši atsakās no mēģinājuma radīt valsti valstī;
  3. Lielgruntniecība pielīdzināma mazgruntniecībai tiesībās un pienākumos pret valsti un komūnu;
  4. Lielgruntniecībai nākas daļu savu zemes īpašumu atdot valstij pret atlīdzību un pēc vajadzības iekšējai kolonizēšanai; arī daļu mežu atpērk valsts;
  5. Vāciešiem tiek garantēts: kulturāla autonomija; vācu valodas līdztiesība iestāžu darbvedībā; 2 ministru un 3 ministru biedru vietas valdībā;
  6. pie Satversmes sapulces vēlēšanām jālieto tādas vēlēšanu tiesības, kas nodrošina mazgruntniecību pret vairākumu no bezzemnieku puses;
  7. tūlītēja kara ministra Jāņa Zālīša nomaiņa.[nepieciešama atsauce]

30. aprīlī ar amerikāņu pulkveža Vorvika Grīna starpniecību tika sarīkota apspriede, kurā piedalījās Ulmanis un Niedra. Lai gan Grīns centās panākt, lai abi piekristu izveidot kopīgu koalīcijas valdību, sarunas beidzās bez rezultātiem. 10. maijā tika izveidota Niedras valdība.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāvoklis, kas radās pēc puča, atkal apvienoja pilsoniskās partijas un Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partijas atbalstītājus, kas Tautas padomi bija pametuši 1918. gada decembra beigās. 17. aprīlī sasauca slepenu LSDSP centrālkomitejas un Liepājas komitejas apspriedi, kurā nolēma, ka partija atgriezīsies Tautas padomē. Partija izlaida pret puču vēstu izsaukumu un aicināja atbalstīt likumīgo Pagaidu valdību un Tautas padomi.

Konflikti starp karaspēka daļām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. aprīļa pučs bija saistīts ar daudzām atsevišķām vācu un latviešu karavīru sadursmēm, kurās netrūka arī kritušo un ievainoto. Lielāko tiesu sadursmes izraisīja vācieši. Latviešu vienībām bija dota pavēle izvairīties no sadursmēm ar vāciešiem un nodot ieročus, ja tiek uzrādīta fon der Golca pavēle. Arī Dienvidlatvijas brigādes komandieris Jānis Balodis saviem kareivjiem pavēlēja atturēties no konfliktiem ar vāciešiem, koncentrējoties uz frontes sargāšanu.

17. aprīļa pusdienlaikā vācieši uzbruka Durbē izvietotajai latviešu komandantūrai, bet tika atsisti. 19. aprīlī vācieši atbruņoja Ventspils latviešu komandantūras 2 virsniekus un 12 kareivjus. 27. aprīlī vācieši aplenca Rudbāržu komandantūru, arestējot un smagi piekaujot latviešu kareivjus. 29. aprīlī Pfefera korpuss ielenca 4. latviešu atsevišķo bataljonu Krotes muižā, kas pēc fon der Golca pavēles uzrādīšanas nodeva ieročus. Vairākus latviešu kareivjus arestēja un nošāva. 29. un 30. aprīlī atbruņoja Durbes komandantūru un Durbes rezerves rotu, nošaujot leitnantu Ginteru. Šajā apšaudē krita arī vairāki vācieši, starp tiem arī Matēuss fon Reke.

Pēc pulkveža Apiņa pavēles Rudbāržos tika arestēti pieci vācu zemessargi (t.s. landesvēristi), to skaitā arī vairāki virsnieki, kuri devās uz Liepāju. Kaut gan tāds rīkojums netika dots, konvoja seržants lika arestētos nošaut, bet pats aizbēga. Vācu 6. rezerves korpusa štābs landesvēristu nogalināšanā vainoja pulkvedi Apini un viņa adjutantu leitnantu K. Libertu. J. Apinim izdevās no atbildības izvairīties, bet leitnantu kara tiesa notiesāja uz nāvi (K. Libertam izdevās no cietuma izbēgt).[4]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabsons Ē. Jāņa Aleksandra Liberta loma Latvijas vēsturē un viņa liecība par 1919. gada 16. aprīļa Liepājas puču. // Latvijas arhīvi. 1996, Nr.3/4., 103.—111. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  2. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  3. Dokumenti stāsta. 1988
  4. Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 177. lpp.