Aprīļa pučs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pirmā Latvijas Pagaidu valdība uz "Saratova" klāja 1919. gada jūnijā.

Aprīļa pučs bija Baltijas landesvēra vācu kareivju veidotās Trieciengrupas un no Vācijas atbraukušā Pfefera brīvkorpusa kareivju īstenots apvērsums Liepājā Latvijas brīvības cīņu laikā, 1919. gada 16. aprīlī, kura rezultātā līdz jūnija beigām tika gāzta Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība, un tās vietā pie varas Kurzemē un daļā Zemgales nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras vadītā Niedras valdība. Apvērsumu veica "Dzimtenes frontes karaspēka Drošības komiteja", kuru veidoja vācbaltiešu virsnieki — brāļi fon Manteifeļi, Mateuss fon Reke, Arnolds fon Maidels.

Apvērsuma rezultātā Latvijā no aprīļa līdz jūnijam vienlaikus bija trīs valdības: Pētera Stučkas vadītā padomju LSPR un divas Pagaidu valdības: Ulmaņa, kas atradās uz jūrā uz kuģa, un nevarēja ietekmēt notikumu gaitu (tai pakļāvās tikai Ziemeļlatvijas brigāde), un Niedras, kas atradās karaspēka (Baltijas landesvērs, Dienvidlatvijas brigāde, Dzelzsdivīzija) ietekmē. Niedras valdība pilnībā pakļāvās Vācijas armijas komandiera un Liepājas militārā gubernatora fon der Golca diktātam, līdz ar to strauji mainījās tautas noskaņojums par labu līdz tam nepopulārajai Ulmaņa valdībai (piemēram, strauji pieauga brīvprātīgo skaits rekrutēšanas punktos, bet pirms puča Latvijas iedzīvotāji centās izvairīties no mobilizācijām).

Politisko situāciju par labu Ulmanim mainīja Cēsu kaujas, kuru rezultātā Igaunijas armija sakāva Niedru atbalstošās landesvēra un Dzelzdivīzijas vienības. 27. jūnijā Ulmaņa Pagaidu valdība nokāpa no kuģa Liepājā, bet 7. jūlija pievakarē ar tvaikoni Saratov devās uz Rīgu. Tiesa, pēc Antantes prasības, Ulmaņa pirmajai valdībai bija jāatkāpjas, izveidojot otru Ulmaņa valdību, kurā iekļāva mazākumtautību pārstāvjus.

Pirms apvērsuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no Somijas pilsoņu kara, kurā fon der Golcs koncentrējās uz militārajiem jautājumiem, pēc ierašanās Liepājā 1919. gada 1. februārī, viņš aktīvi iesaistījās vietējā politikā, atbalstot vācbaltiešu intereses un visādi traucējot Ulmaņa Pagaidu valdības darbam. Dzelzsdivīzijas un landesvēra vajadzībām Vācijā aktīvi vervēja algotņus, kam solīja zemi Latvijā. Ar vervēšanu nodarbojās gan fon der Golca brālis, gan Kurmāles muižkungs Silvio Broederihs, kurš ar vāciešu zemnieku pārvietošanu uz Kurzemes guberņas baronu īpašumiem nodarbojās jau pirms Pirmā pasaule kara.

1919. gada 19. februārī Liepājā uz zviedru tvaikoņa "Runeberg" Pagaidu valdības muitas ierēdņi atrada kādu aizdomīgu somu, ko apķīlāja un vēlāk uz pastiprinātu aizdomu pamata atvēra. Tajā atrada Vidzemes landmaršala Heinriha fon Štrika sazvērestības plānu pret Latvijas valsti un tās valdību ar nolūku dibināt apvienotu un Vācijai padevīgu Baltijas valsti, ko izveidotu pēc tam, kad fon der Golca karaspēks būtu gāzis Latvijas un Igaunijas valdības. Iekšlietu ministrs Miķelis Valters nekavējoties izdeva fon Štrika apcietināšanas pavēli. Uz aizdomu pamata arestēja Štriku (kam izdevās pazust) pavadošo zviedru pulkvežleitnantu Nilsu Edlundu un atvaļināto vācu virsnieku Karlu Štoku. Fon der Golcs aizliedza presē publicēt sazvērestības detaļas.

Pēc marta ofensīvas beigām Kurzemē un Zemgalē, vāciešu un landesvēra spēkiem bija izdevies sasniegt Lielupes līniju. Liepājā no ārzemēm sāka atgriezties Pagaidu valdības ministri. Valdība tagad orientējās uz Lielbritānijas atbalstu, cenšoties demonstrēt neatkarību no vāciešiem, un tā celt savu popularitāti. Aizsardzības ministrs Zālītis sāka pieprasīt kontroli pār Landesvērā dienošajām latviešu vienībām, bet Zemkopības ministrs Goldmanis sāka publiski runāt par agrārreformu, kas draudēja iznīcināt vācu muižniecības dominējošo stāvokli. Fon der Golcs savās atmiņās rakstīja, ka pieņēmis lēmumu par “puslielinieciskās” Ulmaņa Pagaidu valdības likvidēšanu, un tādas valdības izveidošanu, kurā būtu pārstāvēti arī vācieši, krievi un ebreji. Vācbaltiešu pārstāvji martā sāka neauglīgas sarunas ar Ulmani par kabineta izmaiņām, Zālīša un Goldmaņa atbrīvošanu, un vācu ministru iecelšanu. Vāciešiem arī ļoti svarīgs bija muižu zemju jautājums. Nespējot no Ulmaņa iegūt piekrišanu savām prasībām, sākās apvērsuma organizēšana.[1]

Baloža komandētā Dienvidlatvijas brigāde atradās frontē, kamēr lielāko landesvēra vācu daļu atvilka uz Liepāju, kur Pagaidu valdība bija palikusi bez uzticama latviešu karaspēka, kamēr pilsētā turpināja ierasties aizvien jaunas vācu brīvprātīgo vienības. 7. aprīlī Liepājā no Vācijas ieradās kapteiņa Franca Pfefera fon Salomona (Franz Pfeffer von Salomon) vairāk nekā 3000 kareivju lielais brīvkorpuss. Pfefers vēlāk kļuva par pirmo SA vadītāju Vācijā. Liepājā no frontes atpūtā ieradās arī barona Hansa fon Manteifela 600 vīru lielā landesvēra Trieciengrupa. Aprīļa sākumā fon der Golcs arī likvidēja vācu garnizona revolucionāro kareivju padomi, kas bija pozitīvi noskaņota pret Pagaidu valdību. Fon der Golcs atbalstīja pučistus, taču publiski notiekošajā neiejaucās, paziņojot, ka apvērsums ir vietējo (latviešu un vācbaltiešu) iekšējā lieta.

Fon der Golcs savās atmiņās apvērsuma veikšanu saista ar vācbaltiešu un Pagaidu valdības sliktajām attiecībām: "Kad Nacionālās komitejas iesniegums valdībai (par koalīcijas veidošanu) palika bez atbildes, vajadzēja notikt kaut kam jaunam, lai panāktu ministru maiņu. Man tādēļ bija cerības, ka triecienvienības klātbūtne būs mudinājums izpildīt likumīgās prasības, un ka tas ātrāk noskaņos Latvijas ministrus, kam Kurzemē gandrīz nemaz nav tautas atbalsta, izpildīt (vācu) pamatotās nacionālās vēlēšanās."[2] Lai panāktu arī latviešu vienību atbalstu apvērsumam, Mantefelis tikās ar Balodi, piesolot viņam Kara ministra posteni. Balodis aizbildinājās, ka kareivju trūkuma pēc nevar atbalstīt apvērsumu, taču arī nekādu militāru pretdarbību apvērsumam neveiks.

Apvērsuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fon Pfefers

13. aprīlī vācu kareivju grupa no Pfefera bataljona šāva uz Karostā izvietotās latviešu vienības sargposteni. Vācu kareivjus aizturēja, bet drīz atbrīvoja, lai nedotu iemeslu konfliktam. Apsardzības ministrs Jānis Zālītis un ģenerālštāba vadītāja pienākumu izpildītājs Aleksandrs Plensners dažas dienas iepriekš bija devušies vizītē uz fronti.

14. aprīlī Pfefera kareivji sāka atbruņot latviešu sargposteņus Karostā, taču latviešiem atkal pavēlēja nepretoties. Vienlaikus notiek neveiksmīgs vācu mēģinājums atbruņot tvaikoņa Saratov apsardzi, taču 15. aprīlī viņi aiztur vairākus krastā devušos apsardzes kareivjus.

15. aprīlī ap 15.00 vācieši pārtrauca latviešu telefona sakarus ar fronti pa savām militārajām telefona centrālēm. Vācu Pfefera bataljons uzbruka latviešu karaspēka rezerves štābam un aresta telpām, atbrīvojot Štoku, kas bija apcietināts fon Štrika sazvērestības lietā un pieprasīja aizturēto vācu kareivju atbrīvošanu (kas jau bija noticis). Karostā aizsardzības pozīcijas ieņēma latviešu Sardzes rota ar 100 kareivjiem, 4. rezerves rota ar 100 kareivjiem, ap 50 kareivji no 3. rezerves rotas. Karaostā izvietotā firsta Anatola Līvena krievu daļa notikumos ievēroja neitralitāti. Latviešu kareivju stāvokli nedaudz atviegloja Karostā noenkurotie angļu un franču karakuģi, kas izgaismoja apkārtni un pavērsa lielgabalus krasta virzienā.[3]

16. aprīlī Pfefera vienības atkal uzbruka Karostas latviešu garnizonam, nogalinot sargkareivi un sagūstot virsniekus. Ap 14.00 vācieši pārtrauca Pagaidu valdības iestāžu savstarpējo komunikāciju. Pēc tam, kad Ulmanis ar dažiem ministriem ieradās pie fon der Golca, viņš apsolīja, ka izmeklēs Karostas konfliktu. Landesvēra Trieciengrupas karavīri arestēja Iekšlietu ministru Miķeli Valteru un Apgādības ministru Jāni Blumbergu, kā arī ieņēma un izdemolēja Pagaidu valdības telpas. Sekoja iebrukums Meijera tipogrāfijā, kas drukāja Latvijas valdības naudu. Kareivji nozaga nodrukāto naudu un klišejas. Ulmanis un finanšu ministrs Puriņš patvērās Lielbritānijas pārstāvniecībā, tirdzniecības ministrs Paegle patvērās uz angļu karakuģa, kur tam 17. aprīlī pievienojās ministri Goldmanis un Hermanovskis. Apsardzības ministrs Zalītis bija devies uz fronti, un pēc pāris dienu slēpšanās arī patvērās uz angļu karakuģa.

17. aprīlī "Frontes drošības komiteja" ko veidoja brāļi fon Manteifeļi, fon Brimmers, fon Hāns, barons fon Reke un rotmistrs Armitsteads izplatīja paziņojumu, ka Pagaidu valdība ir atlaista. "Līdzšinējais kabinets neprata dot kaujās stāvošajiem karapulkiem to sajūtu, ka viņu aizmugure ir pilnīgi nodrošināta. Ministrija nemaz nopietni nemēģināja panākt saprašanos starp atsevišķām iedzīvotāju grupām. Gluži pretēji, notika sistemātiska, atklāta sarīdīšana (…). Komiteja ir spiesta šo kabinetu atcelt no amata. Par nākošo Pagaidu valdību visu iedzīvotāju interesēs ved sarunas."[4]

Fon der Golcs sākotnēji bija ierosinājis veidot militāru direktoriju, kurā būtu Līvens, Balodis un vācu pārstāvis. Līvens paziņoja, ka piekritīšot tikai tad, ja direktorijā piedalīsies arī Balodis. Taču Balodis atsacījās atbalstīt pučistus, paziņojot, ka armija balstās vienīgi uz Tautas padomes politisko platforma un atbalsta tās iecelto Pagaidu valdību. Arī Pagaidu valdības ierēdņi un latviešu pārstāvji atteicās ar pučistiem sadarboties.

Dažas dienas pēc puča, gāztā Pagaidu valdība pārcēlās uz tvaikoni "Saratov", kas britu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts, tas izgāja reidā, un turpmākos divus mēnešus pavadīja uz ūdens. Pagaidu valdība centās visas Liepājā un tās tuvumā esošās latviešu vienības nosūtīt uz fronti pie Baloža Dienvidlatvijas brigādes. Vairāki vadošie virsnieki, Mārtiņš Peniķis, Ruškevičs, Mārtiņš Hartmanis u.c. arī paglābās uz Saratova, kur turpināja militārās plānošanas darbu, un vēlāk devās uz Ziemeļlatviju, kur pievienojās Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādei.

Jaunas valdības veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. aprīlī pučisti paziņoja, ka līdz militārās direktorijas, kuras mērķis ir atbrīvot Latviju no boļševikiem, izveidošanai, valdības administrāciju vada prokurors Borkovskis.[5] Antantes un Vācijas pamiera komisija Spā, 22. aprīlī pieprasīja, lai Vācijas valdība Liepājā izbeidz apvērsumu un atjauno latviešu valdību. To pašu pieprasīja Antantes pārstāvji Liepājā.

Tā kā Balodis un Līvens plānotajā direktorijā attiecās piedalīties, fon der Golcs 25. aprīlī vācbaltiešu pārstāvjiem ieteica dienas laikā izveidot jaunu Pagaidu valdību, vai arī rēķināties ar visa pasākuma izgāšanos. 26. aprīlī ar Baltiešu-vācu Nacionālās komitejas atbalstu tika izsludināts jauns ministru kabinets ar bijušo prokuroru Oskaru Borkovski priekšgalā. 27. aprīlī Liepājā ieradās luterāņu mācītājs Andrievs Niedra, kurš sākotnēji atteicās iesaistīties jaunajā valdībā un uzstājās kā starpnieks sarunās starp Ulmaņa valdību un pučistiem. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja arestētos Ulmaņa valdības ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un Ulmani bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši, kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa. Pēc Niedras ierosinājuma tika noformulēta jauna 7 punktu programma sarunām ar Ulmaņa valdību:

  1. Baltieši atzīst Latviju un tās Pagaidu valdību;
  2. Vācieši atsakās no mēģinājuma radīt valsti valstī;
  3. Lielgruntniecība pielīdzināma mazgruntniecībai tiesībās un pienākumos pret valsti un komūnu;
  4. Lielgruntniecībai nākas daļu savu zemes īpašumu atdot valstij pret atlīdzību un pēc vajadzības iekšējai kolonizēšanai; arī daļu mežu atpērk valsts;
  5. Vāciešiem tiek garantēts: kulturāla autonomija; vācu valodas līdztiesība iestāžu darbvedībā; 2 ministru un 3 ministru biedru vietas valdībā;
  6. pie Satversmes sapulces vēlēšanām jālieto tādas vēlēšanu tiesības, kas nodrošina mazgruntniecību pret vairākumu no bezzemnieku puses;
  7. tūlītēja kara ministra Jāņa Zālīša nomaiņa.[nepieciešama atsauce]

Niedra piedāvāja, lai vācieši publiski nosoda 16. aprīļa puču, bet Tautas padome jaunam kandidātam uzdod veidot valdību kurā ietilptu Ulmaņa valdības 4 ministri, Niedras piekritēji ar 4 ministriem, 3 vācieši un 1 ebrejs. Ulmanis šo piedāvājumu noraidīja.[6]

Lielbritānijas un ASV pārstāvji atteicās atzīt pučistu valdību. Lielbritānija uzstāja uz Ulmaņa valdības atjaunošanu, kamēr ASV pārstāvis Vorviks Grīns (Greene) uzskatīja, ka Niedras un Ulmaņa valdībām jāvienojas par jaunas koalīcijas valdības izveidošanu, kurā būtu pārstāvētas arī vācu intereses. Viņš piedāvāja kompromia programmu:

  • Baltvācu politiskā apvienība publiski nosoda 16. aprīļa apvērsumu.
  • Vācieši novāc posteņus no Pagaidu valdības ēkām, Ulmaņa valdībai ļauj atgriezties darbā.
  • Ulmaņa Pagaidu valdība atkāpjas pilnā sastāvā.
  • Jauno Pagaidu valdību veido Ulmanis, ieņemot 7-8 vietas, kamēr 4-5 vietas ieņemtu baltvācieši un ebreji.
  • Jāizsludina politiskā amnestija puča dalībniekiem.
  • Visām pusē jāievēro politisks pamiers, un jākoncentrējas uz cīņu pret boļševikiem.[7]

30. aprīlī ar amerikāņu pulkveža Vorvika Grīna starpniecību tika sarīkota apspriede, kurā piedalījās Ulmanis un Niedra. Lai gan Grīns centās panākt, lai abi piekristu izveidot kopīgu koalīcijas valdību, sarunas beidzās bez rezultātiem. Ulmanis šo programmu daļēji bija gatavs pieņemt, bet kompromisu neizdevās sasniegt. 10. maijā tika izveidota Niedras valdība.

4. maijā Lielbritānijas Ārlietu ministrs Balfūrs Vācijai pieprasīja fon der Golca atcelšanu no amata, uz ko Vācijas valdība 6. maijā atbildēja ar notu, noraidot fon der Golca iesaisti 16. aprīļa notikumos, kā arī uzskatot visu notikušo par Latvijas iekšējo lietu. Vācija arī norādīja, ka atsakās savu karaspēku nodot Latvijas valdības padotībā, jo šāda valdība īsti pat nepastāv, un tā arī nav saņēmusi Antantes diplomātisko atzīšanu. Vācija arī piedraudēja savu karaspēku pilnībā izvest no Baltijas, kas nozīmētu, ka to ieņemtu boļševiki, vai arī tur būtu jāieved Antantes valstu karaspēks. Šādi nodrošināts ar Vācijas atbalstu, Niedra 10. maijā izsludināja savu jauno valdību. Lai arī Lielbritānija ar Liepājas ostas blokādi, tam nepiekrita ASV pārstāvis Grīns.[8]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāvoklis, kas radās pēc puča, atkal apvienoja pilsoniskās partijas un Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partijas atbalstītājus, kas Tautas padomi bija pametuši 1918. gada decembra beigās. 17. aprīlī sasauca slepenu LSDSP centrālkomitejas un Liepājas komitejas apspriedi, kurā nolēma, ka partija atgriezīsies Tautas padomē. Partija izlaida pret puču vēstu izsaukumu un aicināja atbalstīt likumīgo Pagaidu valdību un Tautas padomi.

Lai arī Niedra bija panācis aizturēto ministru atbrīvošanu, tie Liepājā nejutās droši un ap 1. maiju visi atradās uz Saratova klāja. Daļa ministru (Zālītis, Paegle, Goldmanis, Puriņš) vēlējās doties uz Ziemeļvidzemi, kur atradās Ziemeļlatvijas brigāde, un no turienes vadīt Latvijas atbrīvošanu. Ulmanis šai idejai nepiekrita, un galīgo lēmumu atstāja tautas padomei, ka arī izlēma par labu palikšanai Liepājā.

Konflikti starp karaspēka daļām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. aprīļa pučs bija saistīts ar daudzām atsevišķām vācu un latviešu karavīru sadursmēm, kurās netrūka arī kritušo un ievainoto. Lielāko tiesu sadursmes izraisīja vācieši. Latviešu vienībām bija dota pavēle izvairīties no sadursmēm ar vāciešiem un nodot ieročus, ja tiek uzrādīta fon der Golca pavēle. Arī Dienvidlatvijas brigādes komandieris Jānis Balodis saviem kareivjiem pavēlēja atturēties no konfliktiem ar vāciešiem, koncentrējoties uz frontes sargāšanu.

17. aprīļa pusdienlaikā vācieši uzbruka Durbē izvietotajai latviešu komandantūrai un noliktavām. Pēc sadursmes, kurā krita 4 vācieši un ievainojumus guva 13 vācieši un divi latvieši, vācieši atkāpās uz Grobiņu, bet latvieši uz Rudbāržiem, kur atradās citas latviešu vienības. 19. aprīlī vācieši atbruņoja Ventspils latviešu komandantūras 2 virsniekus un 12 kareivjus.

Rudbāržos norisinājās vēl viens nepatīkams incidents. 18. aprīlī šeit cauri devās pieci landesvēra kavalēristi, kuriem pēc iztaujāšanas sākumā atļāva doties tālāk uz Liepāju, taču vēlāk tos notvēra un 19. aprīlī atgādāja atpakaļ uz Rudbāržiem, kur pulkvedis Jānis Apinis pavēlēja arestētos landesvēristus nogādāt uz Durbi. Konvoja virsseržants drīz atgriezās, ziņojot, ka landesvēristi esot mēģinājuši bēgt, tāpēc visi esot nošauti. 29. aprīlī vācu kareivji aplenca Rudbāržu komandantūru, arestējot un smagi piekaujot latviešu kareivjus, kā arī iznīcinot angļu izsniegtos ieročus. 30. aprīlī, pēc divu latviešu kareivju nošaušanas, vācieši Rudbāržus atstāja, līdzi ņemot arestēto pulkvedi Apini ar diviem virsniekiem un diviem kareivjiem, kas bija piedalījušies landesvēristu nošaušanā. Apini vēlāk atbrīvoja.

29. aprīlī Pfefera korpuss ielenca 4. latviešu atsevišķo bataljonu Krotes muižā, kas pēc fon der Golca pavēles uzrādīšanas nodeva ieročus. Vairākus latviešu kareivjus arestēja un nošāva. 29. un 30. aprīlī atbruņoja Durbes komandantūru un Durbes rezerves rotu, nošaujot leitnantu Ginteru. Šajā apšaudē krita arī vairāki vācieši, starp tiem arī Matēuss fon Reke.

Turpmākajās dienās latviešu kareivji nelielās grupiņās sasniedza Karostu, no kurienes 21. maijā 300 kareivjus nosūtīja uz Baloža brigādi. Maija beigās fon der Golcs pavēlēja visiem latviešu spēkiem pamest Karostu, un tie 28. maijā devās uz Jelgavu.[9]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]