Baltkrievijas Tautas fronte "Atdzimšana"

Vikipēdijas lapa
Baltkrievijas Tautas fronte "Atdzimšana"
Беларускі Народны Фронт "Адраджэньне"
Dibinātājs Zjanons Pazņaks
Dibināta 1989. gada 25. jūnijā
Pirms "Baltkrievijas martirologs"
Pēctecis Partija BTF
Konservatīvā kristīgā partija – BTF
Jaunā Fronte
Galvenā mītne Minska
Ideoloģija Liberālā demokrātija
Antikomunisms
Politiskā pozīcija Labēji centriska
Partijas karogs
Belarusian Popular Front flag.png
Sākotnēji tika lietots Baltkrievijas Demokrātiskās Republikas karogs, 1991. gadā kļuva par valsts karogu. 1993. gadā karogam tika pievienots dubults jeb Polackas Efrosīnes krusts.[1]

Baltkrievijas Tautas fronte "Atdzimšana" (BTF, baltkrievu: Беларускі Народны Фронт "Адраджэньне", БНФ; Biełaruski Narodny Front "Adradžeńnie", BNF) bija sociāla un politiska kustība Baltkrievijā 1980. gadu beigās un 1990. gados, kas aicināja Baltkrieviju uz tās neatkarību no Padomju Savienības. Tā bija līdzīga Latvijas un Igaunijas Tautas frontēm un Sąjūdis kustībai Lietuvā, taču nebija tik masveidīga. Formāli lielākā BTF pēctece — "Partija BTF" — turpināja eksistēt līdz 2021. gada 10. novembrim, kad to politisko represiju laikā slēdza Baltkrievijas Augstākā tiesa.

Radīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievijas tautas frontes organizācijas komiteja tika izveidota 1988. gada 19. oktobrī pēc Zjanona Pazņaka iniciatīvas "Baltkrievijas martirologa" sanāksmē. Izveidē piedalījās Viktars Ivaškevičs, Vincuks Vjačorka, Ļavons Barščevskis, Aless Bjaļackis, Vasiļs Bikavs, Mihails Tkačovs, Mihails Čarņauskis, Sjarhejs Dubavecs, Aļess Adamovičs un citi.

Sākotnēji Tautas fronte apvienoja daudzas nelielas organizācijas, kas popularizēja baltkrievu valodu un vēsturi. Tomēr drīz kustība sāka izteikt politiskas prasības,[2] atbalstot perestroiku un demokratizāciju Padomju Savienībā, kas veicinātu baltkrievu nacionālajo atdzimšanu. Tautas fronte bija pirmā politiskā organizācija Baltkrievijā, kas atklāti iestājās pret Baltkrievijas Komunistisko partiju. Pirmā lielākā akcija bija milicijas izklīdinātais mītiņš Kurapatu masu kapos netālu no Minskas, kas notika 1988. gada 30. oktobrī un bija veltīts staļinisko represiju upuru piemiņai.

Baltkrievijas Tautas frontes dibināšanas kongress notika 1989. gada 24. un 25. jūnijā pēc Baltijas valstu Tautas frontu paraugiem. Tās dibināšanas konference bija jāorganizē Viļņā Baltkrievijas PSR varas iestāžu spiediena dēļ.[2] Baltkrievijas Tautas fronte aktīvi piedalījās BPSR tautas deputātu vēlēšanās 1990. gada martā – aprīlī, par Augstākās padomes deputātiem tika ievēlēti 25 Baltkrievijas Tautas frontes deputāti no 360. BPSR Augstākajā padomē tika izveidota BTF frakcija.

Ievērojamais baltkrievu rakstnieks Vasiļs Bikavs kļuva par aktīvu Baltkrievijas Tautas frontes dalībnieku. Arī rakstnieks Aless Adamovičs bija aktīvs Tautas frontes atbalstītājs.[3] Frontē bija aptuveni 10 tūkstoši aktīvistu dažādos Baltkrievijas reģionos,[4] kā arī Maskavā, Viļņā un Rīgā. Tika izdots laikraksts Навіны БНФ "Адраджэньне".

Baltkrievijas Tautas fronte aktīvi protestēja pret padomju noklusēšanas politiku pēc Čornobiļas avārijas, pēc kuras liela Baltkrievijas teritorijas daļa tika piesārņota ar kodolnokrišņiem.[5]

Baltkrievijas Tautas frontes organizēts mītiņš Kurapatos 1989. gadā

Baltkrievijas parlamentā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada maijā 37 Baltkrievijas Tautas frontes deputāti tika ievēlēti 12. Baltkrievijas Augstākajā padomē un izveidoja opozīcijas grupu toreizējās padomju kontrolētās Baltkrievijas Padomju Sociālistiskās Republikas parlamentā.

1990. gada jūlijā BTF ierosināja Baltkrievijas PSR valstiskās suverenitātes deklarācijas pieņemšanu. 1991. gada augustā pēc 1991. gada apvērsuma mēģinājuma pie parlamenta ēkas to atbalstīja desmitiem tūkstošu protestētāju, un Baltkrievijas Tautas frontei izdevās pārliecināt Augstāko padomi pasludināt Baltkrievijas pilnīgu neatkarību no PSRS.[6] Kā Baltkrievijas valsts simboli tika atjaunoti vēsturiskie baltkrievu nacionālie simboli: balti sarkanbalts karogs un Baltkrievijas ģerbonis.

Opozīcija Aļaksandra Lukašenkas režīmam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1994. gadā Aļaksandrs Lukašenka tika ievēlēts par Baltkrievijas prezidentu. Jau no paša sākuma Baltkrievijas Tautas fronte kļuva par vienu no galvenajiem politiskajiem spēkiem, kas viņam iebilda.[7] 1994. gadā BTF izveidoja ēnu kabinetu, kurā bija 100 BTF intelektuāļi.

1995. gadā BTF parlamenta deputāti pieteica bada streiku, protestējot pret Lukašenkas pretrunīgi vērtēto referendumu par valsts simbolu nomaiņu ar nedaudz grozītiem padomju simboliem un krievu valodas oficiālu ieviešanu Baltkrievijā. Badastreiku vardarbīgi pārtrauca policijas spēki, kas piekāva parlamenta deputātus.[8] 1995. gada vēlēšanās BTF vairs neiekļuva parlamentā.

1996. gadā Baltkrievijas Tautas fronte bija viens no galvenajiem spēkiem masu protestos pret Lukašenkas rusifikācijas politiku un integrāciju ar Krieviju, kā arī pret viņa otro strīdīgo referendumu, kas grozīja konstitūciju, lai koncentrētu varu prezidenta rokās. Protestus vardarbīgi izklīdināja policija. Divi BTF līderi Zjanons Pazņaks un Sjarhejs Navumčiks aizbēga no valsts un saņēma politisko patvērumu ASV.

Šķelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadu beigās Baltkrievijas Tautas fronte sadalījās divās konkurējošās organizācijās. Tās konservatīvais spārns trimdas līdera Zjanona Pazņaka vadībā izveidoja "Konservatīvo kristīgo partiju — BTF", savukārt mērenais vairākums izveidoja "Partiju BTF", kuru vadīja Vincuks Vjačorka. Pirmā iestājās par vēlēšanu un varas iestāžu boikotu to neleģitimātes dēļ, otrā mēģināja turpināt varas iestāžu atzītas opozīcijas ceļu.

Abas partijas apgalvo, ka ir vienīgās 1989. gadā dibinātās Baltkrievijas Tautas frontes likumīgās pēcteces.[2][4] Jaunā fronte, agrāk Tautas frontes jaunatnes organizācija, arī kļuva par autonomu organizāciju.

2011. gadā pēc iekšēja konflikta "Partiju BTF" pameta vairāk nekā 90 biedru, tostarp vairāki ievērojami sākotnējās Baltkrievijas Tautas frontes veterāni, piemēram, Lavons Barščevskis, Jurijs Čadika, Vincuks Vjačorka. To dažkārt raksturoja kā Baltkrievijas Tautas frontes "otro šķelšanos".[9][10]

Formāli Baltkrievijas Tautas fronte turpināja pastāvēt kā NVO, kas bija saistīta ar "Partiju BTF".[11]

Ievērojami bijušie biedri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vasiļs Bikavs, rakstnieks, Nobela prēmijas kandidāts
  • Rihors Baraduļins, dzejnieks un rakstnieks, Nobela prēmijas kandidāts
  • Sjarhejs Navumčiks, trimdas Baltkrievijas Demokrātiskās Republikas Radas viceprezidents
  • Aless Bjalackis, cilvēktiesību aktīvists un politieslodzītais
  • Pjatro Sadovskis, pirmais Baltkrievijas vēstnieks Vācijā
  • Pavals Sevjariņecs, kristīgo demokrātu politiķis un politieslodzītais
  • Javhens Kuļiks, grafiskais dizainers, 1991. gadā pieņemtā Baltkrievijas ģerboņa autors
  • Vladzimers Arlovs, rakstnieks
  • Javhens Šatohins, mākslinieks

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Флаги политических партий Беларуси». vexillographia.ru. Skatīts: 2017. gada 14. jūnijs.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Гісторыя Партыі БНФ». BPF Party official website. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  3. «Як БНФ дамогся праўды пра Чарнобыль». svaboda.org. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  4. 4,0 4,1 «Гісторыя Партыі БНФ». Official website of the Conservatice Christian Party - BPF. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  5. «БНФ. Истоки». istpravda.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 8. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  6. «19 years ago Belarus' independence became a law (Photo)». Charter 97. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  7. «Камни в ОМОН, перевернутые авто и аплодисменты — как менялись акции протеста за 20 лет». Salidarnasc (gazetaby.com). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  8. «Галадоўка дэпутатаў БНФ: ці магло быць інакш?». svaboda.org. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  9. «Янукевіч: Пазбегнуць расколу Партыі БНФ было немагчыма». Euroradio.fm. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 19. februārī. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  10. «У партыі БНФ раскол». Narodnaja Volya. Skatīts: 2017. gada 2. jūnijs.
  11. СТАТУТ ГРАМАДСКАГА АБ’ЯДНАННЯ БНФ "АДРАДЖЭНЬНЕ" (Statute of the NGO BPF Renaissance as at 2012)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]