Baltvaigu zoss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltvaigu zoss
Branta leucopsis (Bechstein, 1803)
Baltvaigu zoss
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaZosu apakšdzimta (Anserinae)
CiltsZosu cilts (Anserini)
ĢintsMelnās zosis (Branta)
SugaBaltvaigu zoss (Branta leucopsis)
Baltvaigu zoss Vikikrātuvē

Baltvaigu zoss (Branta leucopsis) ir vidēja auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie melno zosu ģints (Branta). Tā ligzdo galvenokārt arktiskajās salās Atlantijas okeāna ziemeļos un Ziemeļu Ledus okeānā, veidojot trīs nozīmīgas populācijas. Katrai no tām ir atšķirīgs ligzdošanas un ziemošanas areāls.[1] Baltijas jūrā izveidojusies ceturtā lielākā baltvaigu zosu populācija.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūras salās ligzdo ceturtā lielākā balvaigu zosu populācija
Seja var būt gan balta, gan gaiši krēmīgi dzeltena
Baltvaigu zosis galvenokārt ligzdo klinšainās, nelielās saliņās
Baltvaigu zosu kāsis

Baltvaigu zosīm ir trīs lielas ligzdošanas populācijas: Grenlandes austrumos (apmēram 40 000 īpatņi), kas ziemo Skotijas un Īrijas rietumos, Svalbāras salās (apmēram 24 000 īpatņi), ziemo Solvejfērtā (Lielbritānijā), un Novaja Zemļa salās, kā arī Krievijas ziemeļrietumu arktiskajā krastā (apmēram 130 000 īpatņi), ziemo Nīderlandē un Vācijas rietumos.[1][3] Baltijas jūras salās un krastā (Igaunijā, Somijā, Dānijā un Zviedrijā), atdaloties no Novaja Zemļa populācijas, izveidojusies ceturtā baltvaigu zosu populācija (apmēram 8000 īpatņu), kas arī ziemo Nīderlandē.[1][2]

Ziemas periodā baltvaigu zosis reizēm aizklejo arī tālāk uz dienvidiem, sasniedzot pat Maroku, Tunisiju un Ēģipti, vai rietumu virzienā sasniedzot Ņūfaundlendu Ziemeļamerikā.[4][5]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltvaigu zoss Latvijā regulāri novērojama ceļošanas laikā, tomēr tā sastopama ievērojami mazākā skaitā nekā pelēkās zosis. Visbiežāk to var novērot Latvijas rietumu daļā. Pēdējās pāris desmitgadēs zosu skaits pastāvīgi pieaug. Tiek novērots aizvien lielāks skaits baltvaiga zosu, un rudens migranti novērojami līdz pat decembra sākumam. Latvijā ir zināmi arī vairāki ziemošanas gadījumi.[5]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltvaigu zoss ir vidēji liela zoss. Tās ķermeņa garums ir 55—70 cm, spārnu plētums 130—145 cm, svars 1,4—2,2 kg.[1][3] Salīdzinot ar citām zosīm, baltvaigu zosij ir relatīvi īsāks kakls.[3] Tās galva ir melnbalta (balta vai krēmīgi balta seja un melns pakausis), kakls un krūtis koši melni, mugura un spārni sudraboti pelēki ar melnām un baltām šķērssvītrām, bet vēders gaiši pelēks, zemaste balta. Kājas un īsais knābis melni. Jaunie putni ir pelēcīgāki, un uz spārniem tiem melno svītru vietā ir tumši brūnas svītras.[1]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltvaigu zoss galvenokārt ligzdo nelielu salu akmeņainos un klinšainos krastos, tomēr reizēm to var novērot vairāku kilometru attālumā no krasta iekšzemē. Kad mazuļi ir izšķīlušies, baltvaigu zosis pamet mazās ligzdošanas saliņas un dodas uz lielākām salām vai kontinenta krastiem tundrā baroties. Piemēram, Svalbārā ligzdošanas un barošanās vietas atrodas 5—25 km attālumā viena no otras.[1] Pieaugušie putni apspalvojumu maina pēc ligzdošanas sezonas. Šajā laikā zosis nespēj lidot, tādēļ uzturas lielos ezeros vai jūrā. Pēc apspalvojuma nomaiņas baltvaigu zosis pulcējas īpašās vietās, klinšainos krastos, barojoties un pamazām gatavojoties rudens migrācijai. Svalbārā šādas pulcēšanās vietas atrodas arhipelāga dienvidos.[1]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltvaigu zoss, līdzīgi kā citas zosis, galvenokārt barojas ar dažādiem augiem. Ligzdošanas vietās zosis meklē no sniega brīvas vietas un barojas ar augu saknēm un sūnām. Vasarā, attīstoties dažādiem augiem, barībā dominē grīšļi un zāle, kā arī dažādi lakstaugi. Ziemas periodā zosis barojas arī dažādos lauksaimniecības tīrumos.[1]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzreiz pēc mazuļu izšķilšanās ģimene dodas uz barošanās vietām
Zosulēni spēj uzreiz staigāt, peldēt un paši baroties

Baltvaigu zosis veido monogāmus pārus uz mūžu. Tās ligzdo ciešās kolonijās, bieži kopīgās kolonijās ar parasto pūkpīli (Somateria mollissima). Vairošanās sezonas sākums katru gadu ir atšķirīgs, jo tas ir atkarīgs no sniega daudzuma. Gados, kad sniegs nokūst vēlu, daudzi pāri neligzdo.[1] Ligzda ir sekla iedobe zemē, kas izklāta ar zāli un dūnām, malas tiek paceltas nedaudz uz augšu. Lai izvairītos no lapsām, tā bieži atrodas uz klints malas, grūti pieejamā vietā. Katru gadu baltvaigu zosis ligzdo vienā un tajā pašā vietā.

Dējumā ir 4—5 baltas olas, kuras perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst 24—25 dienas. Tēviņš uzturas ligzdas tuvumā un, kad mātīte retumis atstāj ligzdu, lai barotos, ligzdu aktīvi apsargā. Kopumā ligzdošanas laikā abi vecāki zaudē apmēram 30—40% no sava svara, tā kā visu laiku uzturas ligzdas tuvumā.[3] Līdzko mazuļi izšķīlušies un dūnas nožuvušas, ģimene pamet ligzdošanas vietu. Mazie zosulēni spēj iet, peldēt un paši baroties, bet vecāki tos agresīvi aizstāv un apmāca izdzīvot skarbajos ziemeļos.[1][3] Pametot ligzdu, trīs dienu vecie zosulēni lec lejup no klints. To vieglais un mazais ķermenis, kā arī dūnas ļauj tiem parasti piezemēties uz akmeņainā krasta bez nopietniem ievainojumiem, lai gan ik pa laikam kāds zosulēns pēc šī lēciena iet bojā vai nopietni savainojas.[6][7]

Lidot jaunie putni sāk 40—45 dienu vecumā, bet paliek kopā ar vecākiem visu pirmo ziemu līdz pavasara migrācijai. Dzimumbriedumu jaunās zosis sasniedz 2—3 gadu vecumā. Dzīves ilgums var būt līdz 24 gadiem.[1][3]

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]