Bruno Bērziņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bruno Bērziņš
Personīgā informācija
Dzimis 1909. gada 18. jūlijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Majori, Jūrmala, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1985. gada 5. septembrī (76 gadi)
Valsts karogs: Zviedrija Lunda, Zviedrija
Dzīvesbiedre nav
Bērni nav
Augstskola Latvijas Universitāte


Bruno Bērziņš (1909—1985) bija latviešu biologs, ornitologs, entomologs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruno Bērziņš dzimis zvejnieku ģimenē Jūrmalas Majoros 1909. gada 18. jūlijā. Pirmā pasaules kara laikā viņš kopā ar ģimeni tika evakuēts uz Ņižņijnovgorodas pilsētu Krievijā. Pēc kara ģimene atgriezās Latvijā. 1927. gada pavasarī Bruno Bērziņš pabeidza Dubultu vidusskolu un nākamā gada rudenī iestājās Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļā, specializējoties sistemātiskajā zooloģijā un hidrobioloģijā. Dažādu apstākļu dēļ mācības uz laiku nācās pārtraukt, un tikai 1941. gada rudenī B. Bērziņš ieguva bakalaura grādu.[1]

1928. gadā Bruno Bērziņš kļuva par Latvijas Ornitoloģijas centrāles (LOC) līdzstrādnieku. Kā jau daudzi iesācēji, sākumā viņš brīvprātīgi palīdzēja kārtot centrāles dokumentāciju, pats iesaistījās putnu gredzenošanā un sūtīja centrālei savus novērojumus par putnu pavasara un rudens migrācijas gaitu, kurus pierakstīja jau kopš 1925. gada.

No 1930. līdz 1943. gadam Bruno Bērziņš ir publicējis 67 rakstus par Latvijas dabu, t.sk. 28 par putniem. Parasti tās bija nelielas piezīmes par kādu interesantu notikumu, par Rīgas Jūrmalas vai tās apkārtnes putniem, un lielākā daļa no tiem publicēta viņa lolojumā – populāri zinātniskajā žurnālā "Daba un zinātne". Vairāk viņam patika vērot un aprakstīt dabas procesus, kas ir saistīti ar ūdensdzīvniekiem. Viņš publicēja savas piezīmes par zivīm, planktonu, vēžiem, kukaiņiem, par dzintara iegūšanu, par sūnekļiem u.tml. Savas dabas ekskursijas B. Bērziņš rīkoja nelielā teritorijā, kas lielākoties aprobežojās ar Rīgas Jūrmalu, tās jūras piekrasti un Lielupes lejteci, kā arī tuvāko apkārtni. Viņš arī fotografēja dažādus dabas objektus.

Daudz laika Bruno Bērziņš veltījis darbībai LU Dabaszinātņu biedrībā, kur ieņēma šīs biedrības priekšnieka (25.10.1931.–10.01.1934.) un biedrības žurnāla komisijas priekšsēdētāja amatus (01.11.1937. līdz biedrības likvidācijai 1940. gada jūnijā). Šīs biedrības rīkotajos semināros viņš nolasījis vairākus savus referātus, t.sk. četrus arī par ornitoloģijas jautājumiem – par Latvijas dzeņiem (27.02.1930.), par putnu izskatu jaunībā un vecumā (01.04.1930.), par putnu ceļošanas pētīšanu Latvijā (07.03.1932.) un referātu, "ko darīt un kas vēl darāms putnu pētīšanā Latvijā" (12.11.1936.). Kopš 1933. gada bija Rīgas Dabas pētnieku biedrības loceklis.

Studējot LU, B. Bērziņš strādāja dažādos ar dabas pētījumiem nesaistītos darbos, bet 1937. gada pavasarī sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības kamerā (LLK) par zivkopības un zvejniecības instruktoru, ar uzdevumu izveidot tajā Zivkopības laboratoriju, bet Sīvera ezerā – parauga ezersaimniecību. Pēc LLK likvidācijas pārcelts uz Zemkopības komisariātu, kur nostrādāja līdz 1940. gada 31. decembrim. Paralēli šim darbam laika posmā no 1937. gada oktobra līdz 1944. gada rudenim viņš ieņēma subasistenta amatu (kopš 1942.g. janvāra – jaunākā asistenta amatu) LU Hidrobioloģijas stacijā, kur viņa darba pienākumos no 1938. līdz 1940. gadam ietilpa ezeru pētīšanas darbi Latgalē.

Kara gadi (1939-1944)

1939. gada rudenī Latviju bija spiesti pamest 60 000 baltvācu izcelsmes iedzīvotāju, tai skaitā daudzi putnu pētnieki. LOC dibinātājs un vadītājs Nikolajs fon Tranzē Latviju atstāja 1939. gada 5. decembrī. Par jauno LOC vadītāju 1940. gada sākumā tika izvēlēts labākais putnu gredzenotājs un tajā laikā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Mežsaimniecības fakultātes Mežkopības katedras lektors Dr. Kārlis Vilks. Domājams, ka tieši šajā laikā no N. fon Tranzē īrētā dzīvokļa Rīgā, Antonijas ielā 7 dz. 3, kur LOC arhīvs glabājās kopš 1925. gada, tas tika pārvests uz ēku Antonijas ielā 10, bet vēlāk uz LU Hidrobioloģijas institūta telpām. Līdz ar jaunā vadītāja apstiprināšanu, B. Bērziņš kļūst par LOC vadītāja vietnieku un faktiski par arhīva glabātāju, jo K. Vilks tajā laikā dzīvoja un strādāja Jelgavā.

1940. gada jūnijā, PSRS okupējot Latviju, tika likvidētas teju vai visas sabiedriskās organizācijas un slēgta lielā daļa no periodiskajiem izdevumiem. Latvijas Kultūras fonds, kas finansēja LOC darbību, arī tika likvidēts 1940. gadā. Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā, pamatos tika mainīta Latvijas zinātnes sistēma. Ātrā solī notika Latvijas sovjetizācijas procesi, ieskaitot tīrīšanas zinātnieku rindās un arī padomju varai "naidīgo" bibliotēku krājumu iznīcināšanu. Tas arī iespaidoja LOC darbību.

Vācu okupācijas periodā, 1941.–1944. gadā, dabas pētnieku aktivitātes mazinājās, jo trūka atbilstoša finansējuma daudzos gados veikto pētījumu turpināšanai. Tāpēc šajā laikā B. Bērziņš daudz vairāk iesaistās LOC darbības organizēšanā – raksta atbildes uz pienākošajām vēstulēm, meklē finansējumu gredzenu iegādei un organizācijas darbības nodrošināšanai, apkopo savus iepriekšējo gadu pētījumu rezultātus. Vismaz 1943. gadā LOC izdevies saņemt nelielu finansējumu (500 vācu markas) no Mežu departamenta.

1944. gada vasarā karadarbība atkal skāra Latviju. Domājams, ka tieši pirms došanās uz Kurzemes piekrasti B. Bērziņš bija izlēmis noslēpt LOC arhīva materiālus, kas bija vākti pēdējos gandrīz divdesmit gadus. Vajadzēja tos noslēpt ārpus pilsētas, jo Rīgu arī varēja sagaidīt Jelgavas liktenis un tad arhīvs būtu iznīcināts. LOC arhīvs sastāvēja no putnu gredzeniem, gredzenošanas atskaitēm, atrasto apgredzenoto putnu dokumentu mapēm, putnu fenoloģisko datu dokumentiem, bibliotēkas, kartotēkām, LOC darbības pārskatu izdevumiem un citas dokumentācijas un mantām. Septembra beigās vai oktobra sākumā B. Bērziņš bija sapakojis arhīvu un pārvedis uz Dambju mājām Babītes ezera krastā, kur, vienojoties ar saimnieku, noslēpis arhīvu šķūnī. Jau pēc kara Egons Tauriņš šo arhīvu sameklēja un pārveda uz Rīgu.

Pametis Rīgu un kādu laiku uzturējies Ventspilī, kur tika kārtoti izbraukšanas dokumenti, 1944. gada 13. oktobrī kopā ar Kārli Princi un citiem dabas pētniekiem ar kuģīti "Neptūns" Bruno Bērziņš devās trimdā no Ventspils ostas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju.

Zviedrijas periods (1944-1985)

Dodoties trimdā, B. Bērziņš līdzi paņēma savas piezīmes un citus zinātniskos materiālus. Līdz 1950. gadam viņš publicēja vairākus darbus par pētījumiem Latvijā, to skaitā vienu par putniem – 1946. gadā zviedru ornitoloģijas žurnālā "Vår Fågelvärld" zviedru valodā iznācis pārskats par kaijveidīgo putnu izplatību un skaitu Latvijā. Zviedrijā viņš tika iesaistīts vairākos projektos saistībā ar planktona pētījumiem un citiem hidrobioloģijas jautājumiem. Pēc vairākiem gadiem viņam izdevās dabūt darbu Lundas universitātes Limnoloģijas institūtā, kurā viņš nostrādāja daudzus gadus. Zinātnieku aprindās B. Bērziņš kļuva pazīstams kā zooplanktona sastāvā esošo virpotāju (Rotatoria) sistemātikas speciālists, savos darbos aprakstījis arī vairākas zinātnē jaunas sugas. Par nopelniem zinātnes attīstībā 1981. gadā Lundas universitāte viņam piešķīra Zviedrijas augstāko atzinību zinātniekam – goda doktora titulu.

Padomju laikā Bruno Bērziņam izdevās apciemot Latviju (1973. gadā), kur viņš viesojās pie pašmāju Bioloģijas institūta hidrobiologiem. Tajā laikā tā sauktajiem "intūristiem" bija iespējams patstāvīgi apmeklēt tikai strikti noteiktas vietas, kas bija domātas ārzemju tūristiem. Diemžēl viņš nedrīkstēja braukt dabā un vākt saviem pētījumiem planktonu, tāpēc mūsu hidrobiologi veda viņam paraugus un viņš ar tiem strādāja institūta telpās. Tajā laikā viņam bija arī tikšanās ar Latvijas ornitologiem – Hariju Mihelsonu un Jāni Vīksni, kuri tikās ar viņu un pārrunāja pirmskara notikumus putnu pētīšanā.

Nākamā un pēdējā mūsu ornitologu tikšanās ar B. Bērziņu notika 1984. gada oktobrī, kad dienvidu Zviedrijas pilsētā Hērā notika konference "Baltic birds 4". No Latvijas ornitologiem tajā piedalījās J. Vīksne, Jānis Baumanis un Pēteris Blūms. B. Bērziņš dzīvoja viens pats, ģimenes viņam nebija.

Daudzus gadus Bruno Bērziņš slimoja ar nieru nepietiekamību. Miris 1985. gada 5. septembrī Lundā. Acīmredzot pēc Bruno Bērziņa lūguma, urna ar viņa pīšļiem tika nogādāta dzimtenē un tā paša gada 12. oktobrī apglabāta Dubultu kapos. Jāatzīmē, ka šis bija viens no pirmajiem šādiem gadījumiem PSRS vēsturē, jo līdz tam trimdā devušos cilvēku pārapbedīšana Latvijā legālā ceļā nebija iespējama. No viņa klusībā atvadījās daudzi pašmāju dabas pētnieki, kuri ar lielu cieņu atzina viņa sasniegumus dabas zinātnes attīstībā gan Latvijā, gan arī starptautiskā mērogā.

Bruno Bērziņa ieguldījums Latvijas dabas pētīšanā un jaunu dabas pētnieku izglītošanā

Ar savām vispusīgajām zināšanām un spēju populāri izskaidrot notikumus dabā Bruno Bērziņš ap sevi pulcēja skolniekus un studentus, kuri interesējās par dabas procesiem, putniem un kukaiņiem. 1940. gados B. Bērziņa intereses bija vairāk saistītas ar ūdens kukaiņiem, tāpēc vairāki viņa skolnieki, tādi kā Jānis Rācenis (emigrējis uz Venecuēlu), Zandis Spuris un Artūrs Neboiss (emigrējis uz Austrāliju), vēlākajos gados kļuvuši pazīstami tieši kā entomologi. Domājams, ka tieši B. Bērziņš bija iesaistījies un palīdzējis pirmajos gados attīstīt savas spējas arī vairākiem pašmāju interesentiem ornitoloģijā, piemēram, 1940. gada nogalē atļaujot gredzenot putnus tikai desmit gadus vecajam Harijam Mihelsonam.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Matrozis R. 2009. Latvijas dabas pētniekam Bruno Bērziņām - 100. Putni dabā 4: 22-25.