Nikolajs fon Tranzē

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nikolajs fon Tranzē
Nikolai von Transehe
Nikolajs fon Tranzē
Personīgā informācija
Dzimis 1886. gada 31. jūlijā
Jaunbrenguļu muiža, Vidzemes guberņa (tagad Brenguļu pagasts, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1969. gada 29. septembrī (83 gadi)
Honerdingena, Lejassaksija Karogs: Vācija Vācija
Dzīves vieta Latvija, Vācija
Tautība vācbaltietis
Zinātniskā darbība
Zinātne ornitoloģija
Darba vietas Latvijas Universitāte
Alma mater Tērbatas universitāte, Leipcigas universitāte
Sasniegumi, atklājumi viens no pirmajiem Latvijas ornitologiem

Nikolajs Heinrihs fon Tranzē, rakstos arī Nikolajs Transehe (vācu: Nikolai Heinrich von Transehe; dzimis 1886. gadā Jaunbrenguļu muižā, miris 1969. gadā Vācijā) bija vācbaltiešu izcelsmes Latvijas dabas pētnieks un pasniedzējs, viens no pirmajiem Latvijas ornitologiem, Latvijas Universitātes docents (1938). 1925. gadā nodibināja un vadīja Latvijas Ornitoloģijas centrāli.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

N.Tranzē dzimtas mājas - Jaunbrenguļu muižas kungu māja.

Dzimis 1886. gada 31. jūlijā Jaunbrenguļu muižas īpašnieka Nikolaja fon Tranzē (1842–1919) un viņa sievas Elīzas, dzimušas Veisas, ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1901-1906). Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājās Tērbatas universitātes fizikas–matematikas fakultātē. Viņa uzskatus šaja laikā stipri ietekmēja netālu dzīvojošais Lizdēnu muižnieks un ornitologs Haralds Loudons (1876–1959), kuram piederēja liela putnu olu un ādiņu kolekcija. 1908. gadā Tranzē piedalījās Loudona ceturtajā ekspedīcijā uz Aizkaukāzu un Centrālāziju. 1909. gadā nolēma turpināt studēt bioloģiju Leipcigas universitātē, kur 1913. gada 20. augustā aizstāvēja disertāciju par temperatūras ietekmi uz Daphnia magna adaptācijas reakcijām.

Īsi pirms Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada jūnijā pieteicās dienēt Kaukāzā izvietotajā Krievijas impērijas 16. Tveras dragūnu pulkā, vēlāk bija priekšnieka palīgs Krievijas Sarkanā Krusta 37. priekšējā zirgu transportā (37. передовой конный транспорт) Rumānijā un Moldovā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada aprīlī atgriezās dzimtenē un saimniekoja Jaunvāles muižā. Latvijas brīvības cīņu sākumā 1918. gada decembrī iestājās Baltiešu zemessardzē, kas pēc Latgales atbrīvošanas 1920. gadā tika pārveidota par 13. Tukuma kājnieku pulku Kurzemes divīzijā.

1920. gadā N. Tranzē kaprāļa pakāpē atvaļinājās no kara dienesta Latvijas armijā un sāka darbu Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē kā zooloģijas katedras asistents. Pēc 1925. gadā LU Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē Tranzē nodibināja Latvijas Ornitoloģijas centrāli, kas turpmākajos 20 gados bija vadošā institūcija, kura pētīja Latvijas putnus – organizēja putnu gredzenošanu, ievāca fenoloģiskus un faunistiskus datus. 1926. gadā viņš uzstājās ar ziņojumu 6. Starptautiskajā ornitologu kongresā Kopenhāgenā. 1928. gadā viņš publicēja tautas dziesmu apkopojumu "Dzīvnieki latvju dainās". 1930. gadā Tranzē ievēlēja par privātdocentu, un viņš uzsāka lekciju kursu zooloģijas studentiem, mežkopjiem un lauksaimniekiem. 1936. gadā uzrakstīja sadaļu "Latvijas zīdītājdzīvnieki. Latvijas putni" enciklopēdiskajā rakstu krājumā "Latvijas zeme, daba un tauta".

1938. gadā viņu paaugstināja amatā par docentu un uzticēja lasīt zooloģijas un salīdzināmās anatomijas kursu medicīnas, veterinārijas un farmācijas studentiem. 1939. gadā, vācbaltiešiem izceļojot no Baltijas, arī N. fon Tranzē ar dalītam jūtām pārcēlās uz dzīvi emigrācijā.[1]

Dzīvodams Vācijā, Tranzē turpināja saraksti ar Latvijas ornitologiem. 1965. gadā viņš vāciski no jauna izdeva savu grāmatu par Latvijas putniem. No 1956. gada Tranzē dzīvoja Honerdingenas pilsētiņā Lejassaksijā, kur mira 1969. gada 29. septembrī.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

N.Tranzē grāmata par Latvijas putniem (Hanovere, 1965)
  • Studien über Temperaturwirkungen auf Daphnia magna, mit besonderer Berücksichtigung der Anpassungserscheinungen. Aus d. zool. Inst. d. Univ. Leipzig. Bonn: Hager, 1913. - 32 lappuses
  • Kā uzlabot mūsu medību saimniecību. Mednieks un makšķernieks, 1923; 5: 119–121.
  • Domas par dabas aizsardzību Latvijā. Mednieks un makšķernieks, 1924; 2: 35–38
  • Die Lettländische Ornithologische Zentrale. Verhandlungen des 6. Internationalen Ornithologen-Kongresses. Kopenhagen, 1926. (Latvijas Ornitoloģijas centrāles ziņojums)
  • Dzīvnieki latvju dainās. Latvju tautas dainas. Rīga: Literatūra, 1928; 193–216.
  • Verzeichnis der Wirbeltiere des ostbaltischen Gebietes. Alexander Grosse, Alfred Grosse, Nikolai von Transehe. Arbeiten des Naturforscher-Vereins zu Riga, 1929. (Austrumbaltijas mugurkaulaino saraksts. Rīgas dabas pētnieku biedrības darbi. 18. burtnīca (1929). Rīga: Jaunā rinda, 1–75.)
  • Putnu pētīšanas uzdevumi Latvijā. Daba un zinātne, 1934; 1: 22–26.
  • Latvijas putni. Sastādījuši Nikolajs Tranzē un Dr. Reinis Sināts. Mežu departamenta izdevums, 1936. - 341 lappuses
  • "Latvijas zīdītājdzīvnieki. Latvijas putni". Latvijas zeme, daba un tauta. II. Latvijas daba. Rīga: Valters un Rapa, 1936; 345–467.
  • Par Engures ezeru. Daba un zinātne, 1937; 2: 33–40.
  • Par Roņu salu. Daba un zinātne, 1937; 4: 97–104.
  • Das Vögelleben des Angernschen Sees. Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen), 1942; 101–124
  • Einige Notizen zur Avifauna Lettlands. Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen), 1942; 138–140.
  • 15 Jahre Lettländische Ornithologische Zentrale (1925–1939). Korrespondenzblatt d. Naturf.- Ver. zu Riga LXIV (Posen), 1942; 141–143
  • Veränderungen im Bestande der baltischen Tierwelt. II Vögel. Baltische Hefte, 1956; 2(4): 37–45
  • Die Winterquartiere der baltischen Zugvögel. Baltische Hefte, 1957; 4(1): 37–44
  • Harald Baron Loudon – Lisden. Ein Gedenkblatt zum einjahrigen Todestage am 1. Januar 1960. Berlin: Verlag Karl Pohle & Sons, 1960 - 7 S.
  • Die Vogelwelt Lettlands - mit Berücksichtigung der Nachbargebiete. Hannover: Harro v. Hirschheydt, 1965. - 229 lpp.
  • F. E. Stoll: Nachruf. Balt. Nachr., 19. Oct. 1966: 14–15.

Biedrības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vācijas Ornitoloģijas biedrības biedrs (1928),
  • Ungārijas Karaliskās Ornitoloģiskās biedrības (vēlāk Ungārijas Ornitoloģijas institūta) korespondējošais biedrs (1935).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Švābe Arveds. "Nikolajs Tranzējs". Latvju enciklopēdija. Stokholma: Trīs zvaigznes, 1953.–1955. - 2504. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1940. gadā Tranzē rakstīja: “Mūsu Centrāle patlaban pārkārtojas, jo es, līdzšinējais Centrāles vadītājs, atstāju dzimteni. Es to daru ar dziļām pateicības jūtām iepretim visiem Universitātes kolēgām un visiem saviem klausītājiem, kas manā 20 gadu ilgā darbības posmā ir bijuši. Man grūti šķirties no viņiem un no iemīļotā darbības lauka: par daudz esmu saaudzis ar šo zemi un cilvēkiem, ar ainavām un dabu. Man ir liels apmierinājums, ka esmu varējis sekmēt šī pārskata noslēgšanu un to piedzīvot: tas ir beidzamais man iespējamais pakalpojums dzimtenes putnu pētniecībai un mūsu Universitātei”.