Centaura Proksima

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Centaura Proksima
New shot of Proxima Centauri, our nearest neighbour.jpg
Citi nosaukumi: Centaura Alfa C jeb Centaura α C
Zvaigznājs: Centaurs
Rektascensija: 14h 29m 42,94853s
Deklinācija: −62° 40′ 46,1631"
Redzamais spožums: 11,13
Absolūtais spožums: 15,60
Masa: 0,123 ± 0.006 M

Centaura Proksima (angļu: Proxima Centauri; no latīņu: Proxima – 'nākamais', 'tuvākais'), pazīstama arī kā Centaura Alfa C jeb Centaura α C,[1] ir vistuvāk esošā zvaigzne Saules sistēmai, kas atrodas 4,22 gaismas gadu jeb 1,3 parseku attālumā no Zemes Centaura zvaigznājā.[2][3][4] Tā ir klasificējama kā sarkanais punduris, kas nozīmē, ka izmēra un masas ziņā tā ir vismaz septiņas reizes mazāka nekā Saule.[5] Centaura Proksimu 1915. gadā atklāja skotu astronoms Roberts Ainezs (Robert T. A. Innes).[6] Lai gan mūsdienās ir skaidrs, ka Centaura Alfa A (α Cen A) un Centaura Alfa B (α Cen B) veido bināro Centaura Alfas sistēmu, diskusiju lokā vēl joprojām pastāv šaubas, vai Centaura Proksima patiešām veido gravitācijas saikni ar šīm abām zvaigznēm.[7][8] Attālums starp Centaura Proksimu un pārējām divām Centaura Alfas zvaigznēm ir aptuveni 15 000 astronomiskās vienības jeb 0,24 gaismas gadi.[1]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Centaura Proksima ir klasificējama kā sarkanais punduris ar redzamo spožumu 11,05, to no Zemes nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci — lai to novērotu, ir nepieciešams teleskops, kura diametrs būtu vismaz 5 cm.[9] Šī iemesla dēļ Centaura Proksima ir salīdzinoši blāva zvaigzne, kuras vidējā virsmas temperatūra ir tikai 3000 K. Arī masas un diametra ziņā tā krietni atpaliek no Saules — ir aprēķināts, ka Centaura Proksima sastāda vienīgi 12,3% no Saules masas, kas nozīmē, ka tā ir tikai aptuveni 129 reizes masīvāka par Jupiteru — Saules sistēmas lielāko planētu, kamēr tās diametrs ir septītā daļa no Saules diametra.[10][11] Par spīti tam, šāda veida zvaigznes, kā Centaura Proksima, ir daudzreiz izplatītākas nekā tādas zvaigznes kā Saule — ir noskaidrots, ka mūsu galaktikā vidēji uz vienu dzelteno punduri ir atrodami astoņi līdz desmit sarkanie punduri. Turklāt astronomiem mūsdienās vēl joprojām nav īsti skaidrības, kā šāda veida zvaigznes spēj radīt ap sevi magnētisko lauku.[12]

Attālums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Centaura Proksima ir vistuvākā zvaigzne Saules sistēmai, attālums līdz tai ir ievērojams. Piemēram, ja Saule tiktu samazināta līdz smilšu grauda lielumam — 1 mm diametrā — tad Zeme uz šīs skalas būtu vēl 109 reizes mazāka — 0,01 mm diametrā, kamēr Zemes orbīta būtu vidēji 21,5 cm attālumā. Savukārt pati Centaura Proksima uz šīs skalas būtu 0,1 mm lielumā un atrastos teju 28 km attālumā.[13]

Pētījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gadā Labās Cerības ragā netālu no Johanesburgas observatorijas direktors Roberts Inness atklāja zvaigzni, kuras kustība sakrīt ar tai blakus esošās Centaura Alfas kustību. Viņš piedāvāja šo zvaigzni nosaukt par Centaura Proksimu. 1917. gadā nīderlandiešu astronoms Džons Vuts izmērīja zvaigznes trigonometrisko paralaksi un apstiprināja, ka Proksima atrodas tikpat tālu no Saules, kā Centaura Alfa. Tāpat tika noteikts, ka Centaura Proksima zvaigzne ar minimālo izmērīto spožumu (tajā laikā). Pirmo precīzo paralakses mērījumu 1928. gadā veica amerikāņu astronoms Harolds Oldens. Viņš apstiprināja iepriekšējo paralakses mērījumu rezultātus — 0,783″ ±0,005″.

1951. gadā amerikāņu astronoms Harlovs Šeplijs paziņoja, ka Centaura Proksima ir uzliesmojošā zvaigzne. Salīdzinot ar agrāk uzņemtajām fotogrāfijām tika konstatēts, ka zvaigzne ir palielinājusi savu spožumu par apmēram 8%. Tajā laikā šis fakts ļāva uzskatīt Proksimu par aktīvāko uzliesmojošo zvaigzni. Salīdzinoši tuvais zvaigznes izvietojums dod iespēju veikt tai precīzus uzliesmojumu aktivitātes novērojumus. 1980. gadā HEAO-2 observatorijas astronomi sastādīja detalizētu Centaura Proksimas rentgenstarojuma enerģijas līkni. Turpmākie uzliesmojumu aktivitātes novērojumi tika veikti no EXOSAT un ROSAT pavadoņiem. 1995. gadā mazāka mēroga rentgenstarojuma uzliesmojumus, līdzīgus Saules uzliesmojumiem, veica japāņu pavadonis ASCA. Kopš tā laika Centaura Proksima ir daudzu rentgenstaru diapazonā strādājošu observatoriju izpētes objekts (piemēram, observatorijas XMM-Newton un "Čandra").

2016. gadā augusta sākumā Eiropas dienvidu observatorijas darbinieki paziņoja, ka ap Centaura Proksimas zvaigzni riņķo citplanēta. Tai deva apzīmējumu Centaura Proksima b. Tā tika atklāta ar radiālo ātrumu metodi, kuras būtība ir tāda, ka periodiska nobīde Doplera spektrā ļauj noteikt objektu uz zvaigznes orbītas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Reipurth, B., Mikkola, S. "Formation of the Widest Binaries from Dynamical Unfolding of Triple Systems". Aohoku Place, HI: Institute for Astronomy, Univ. of Hawaii at Manoa. December 6, 2012. PDF. Retrieved 28.09.2015.
  2. Pasachoff, J. M., Filippenko, A. The Cosmos: Astronomy in the New Millennium. Belmont, CA: Thomson Brooks, 2007. P. 250.
  3. Schaaf, F. The Brightest Stars: Discovering the Universe through the Sky's Most Brilliant Stars. Hoboken, NJ: John Wiley & Sons, 2008. P. 117.
  4. Sessions, L. "Alpha Centauri, closest star system to our sun". Earth Sky. May 19, 2015. Atjaunināts 22.11.2015.
  5. Pasachoff, J. M., Filippenko, A. The Cosmos: Astronomy in the New Millennium. Belmont, CA: Thomson Brooks, 2007. P. 256.
  6. Kervella, Pierre; Thevenin, Frederic (March 15, 2003). "A Family Portrait of the Alpha Centauri System: VLT Interferometer Studies the Nearest Stars". ESO. Retrieved July 9, 2007.
  7. Beech, M. Alpha Centauri: Unveiling the Secrets of Our Nearest Stellar Neighbor. New York: Springer, 2015. pp. x-xi.
  8. Gilster, P. Centauri Dreams: Imagining and Planning Interstellar Exploration. New York: Springer, 2004. P. 32.
  9. Beech, M. Alpha Centauri: Unveiling the Secrets of Our Nearest Stellar Neighbor. New York: Springer, 2015. P. 37.
  10. Kervella, P., Thevenin, F. (March 15, 2003). "A Family Portrait of the Alpha Centauri System". ESO. Archived from the original on 16 June 2008.
  11. Beech, M. Alpha Centauri: Unveiling the Secrets of Our Nearest Stellar Neighbor. New York: Springer, 2015. P. 112.
  12. Beech, M. Alpha Centauri: Unveiling the Secrets of Our Nearest Stellar Neighbor. New York: Springer, 2015. P. xi, 117.
  13. Beech, M. Alpha Centauri: Unveiling the Secrets of Our Nearest Stellar Neighbor. New York: Springer, 2015. pp. 40-41.